Es gāju mājās. Bija tumšs, maldījos. Virs galvas tikai apmākušās debesis un daudzstāvu māju gailošās acis. Zem kājām redzēju, tālāk neko. Nezināju, kur atrodos, biju aizmirsis, no kurienes nāku. Zināju tikai, ka mājas vēl tālu. Un es klunkurēju uz priekšu, cerot, ka spēšu atrast izeju no šī ķieģeļu un betona labirinta. Mājās bija silts un drošs, un tur mani gaidīja ēdiens un virtuāla aizmiršanās. Šeit smeldza galva, pēdas stindzināja aukstums un mitrums, un vēders ņurdēja jau trešo stundu no vietas. Riebās man šī pasaule.

Un tad es izdzirdēju soļus.

Tie skanēja man aiz muguras klusu un mehāniski vienmērīgi kā tvaika dzinēja vārstuļi: „Tap-tss, tap-tss, tap...” Bija jāsaausās, lai dzirdētu – un tad vairs nevarēja nedzirdēt. Man sekoja.

Pār augumu pārskrēja trīsas, plaukstas aprasoja sviedros. Gribēju atskatīties, bet neuzdrīkstējos. Gribēju apstāties un gribēju bēgt, tomēr piespiedu sevi turpināt ceļu. Lai kas tas arī nebūtu, riskēt nedrīkstēju. Es nebiju mājās, bet pilsētā. Te varēja notikt jebkas.

Bet kājas neklausīja. Te čuguna stabi, te milzu vates kumšķi, tās draudēja kuru katru brīdi pieteikt streiku un atstāt mani guļam pie kādas daudzstāvu mājas durvīm. Un vēl bērzi apkārt sazvērnieciski sačukstējās. Un ceļš veda aizvien dziļāk pilsētas dūksnājā. Un mājas auga aizvien lielākas, un mērķis šķita aizvien tālāks. Un: „Tap-tss, tap-tss, tap...” Lai kā es neietu, lai ko es nedarītu, soļi kā bija, tā palika nelielu gabaliņu aiz manis. Man sekoja.

Un es metos bēgt.

Un sānā iecērtas sāpju kamols, un aukstais vējš sejā. Un kāju dārdoņa, un zemes rīboņa, un paša elsoņa, un divtūkstoš gadus vecu kaulu graboņa. Un mājas lēkādamas slīd garām, un koki čīkstot sasaucas, un aklās laternas līdzjūtīgi noskatās. Un es skrienu un skrienu, un es skrienu garām laimētavām un baznīcām, un krogiem, un logiem, un soģiem, un kokiem, un kovārņiem, kas tajos kūko.

Un man seko.

Un es esmu apmaldījies, un es esmu pazudis, un kur manas mājas, un kāpēc šeit tumšs un smacīgs?.. Es dauzos pie namu durvīm, es nevaru vairs turpināt. Mani tūlīt noķers, laidiet iekšā!

Laidiet iekšā...

Bet soļi seko. Soļi seko. Soļi seko.

Es sitos pret gaisu, kas kļuvis smags kā – mani nelaiž iekšā.

Un es sabrūku pie mājas kā torņa, tumša torņa, bezgalīgi auksta torņa – mani nelaiž iekšā.

Bet soļi neapstājas. Soļi seko. Izstiepju galvu, jāskatās, tie tūlīt jau būs, tūlīt jau būs. Tūlīt jau būs. Čokurā savilktajam augumam pārslīd ēna. Paslēpju galvu, sasprindzinu muskuļus, ik pa brīdim ietrīcos. Nesit mani, nesit, lūdzu.

Bet ēna jau ir pārslīdējusi un aizslīdējusi. Tomēr galvu neceļu. Ja nu – ja nu?

Bet nekas nenotiek. Sadūšojos izbāzt galvu. Paskatos pa labi, pa kreisi, uz priekšu un atpakaļ – neviena nav. Kaut nē, nē, ir gan.

Ēna slīd augšup. Iet projām.

Iet mājās.

Tags: raf