Piespiedies kameras durvju restēm, viņš gaiteņa tumsā turpināja vērties vēl ilgi pēc tam, kad sargs bija pazudis skatienam, bet soļi – apmaldījušies garajā ceļā līdz klausītājam. Labu brīdi bija dzirdami tikai kaimiņa saraustītie sēcieni un viņa paša apvaldītā elpa. „Ja nu, ja nu...” tā čukstēja, te izlienot brīvībā, te atkal atgriežoties mājās. Nedrīkstēja riskēt. Par neveiksmīgu bēgšanas mēģinājumu šeit sodīja bargi. Un viņam bija bail – tik sasodīti, brutāli bail, ka rokas šķita vai piemetinātas restēm.

Viņš aizvēra acis. Domās pamazām iekrāsojās nelielais ābeļdārzs pie viņa bērnības mājām. Tur suloja pielijušie koki un zāle, gaišie ziedi tā vien sveica sauli, un gaiss... gaiss bija pilns svaiguma un dzīvības, un tas reibināja kā rīta snauda, kā sievietes smarža...

Viņš atvēra acis. Bija pēdējais laiks ķerties pie darba. Piegājis pie gultas, viņš nometās uz vēdera un ar roku sataustīja pagultē noslēptās papīra loksnes. Pirksti pārslīdēja sausajām lapām, un viņš nevilšus pasmaidīja. Šovakar viņš beidzot to pabeigs. Vēl dažas stundas uzcītīga darba un – aiziet debesīs!..

Vienu pēc otra viņš istabiņas vidū izvilka salīmēto lapu saišķus. Pie darba pieradušie pirksti ātri vien sataustīja vajadzīgos iespiedumus un izciļņus lapās un teju automātiski sāka tās liekt un locīt un atkal taisnot. Pēc brīža viņš jau sāka klusu dungot, bet vēl pēc brīža apklusa, pilnībā pazudis darbā.

Daudzus mēnešus viņš bibliotēkā bija pa vienai vien zadzis izraudzītās grāmatas lapas un atkal līmējis tās kopā, veidojot sen izsapņoto formu. Daudzreiz kārtība šķita neglābjami sajukusi, un daudzreiz viņš bija gribējis visam atmest ar roku. Bet tad ierunājās sirdsapziņa, un viņš atkal ķērās pie darba.

Beigas pienāca nemanot. Savienojis pēdējās lapas, viņš pacēla galvu, un acu priekšā jau stāvēja lēcienam gatava raķete. Pat burti uz papīra šķita piebrieduši lidojuma gaidās. Viss bija gatavs. Raķete gaidīja pilotu.

Šoreiz viņš nevilcinājās. Viņš bija cieties pārāk ilgi, tāpēc tagad kā kaisles nomocīts jaunietis ieleca raķetē un, iekārtojies sev paredzētajā vietā, nepacietīgi nospieda starta pogu.

Raķete iešņācās, iekrācās, un trīcēdama un drebēdama sāka celties gaisā. Kādu brīdi kameras sienas un griesti dejoja kopā ar to, bet drīz vien arī tie vairs nespēja izturēt drudžaino ritmu un sabruka, vairs tikai ar acīm pavadīdami raķeti, kas jau pazuda naksnīgo debesu brīvībā. Vien papīra čaukstoņas pavadīta tā traucās cauri visiem atmosfēras slāņiem, ar katru mirkli uzņemot arvien lielāku ātrumu, arvien vairāk attālinoties no zemes un cietuma - savām skumjajām mājām. Raķete slīdēja garām svešām zvaigznēm ar neparastām planētām un brīnumainiem kosmosa objektiem bez nosaukuma, bet viņš ar sasprindzinātu sejas izteiksmi turpināja to stūrēt aizvien tālāk un tālāk, un tālāk, un tālāk, aizmirsis par savu pagātni, nedomādams par nākotni un nedzirdēdams ne arvien skaļāko atslēgu žvadzoņu, ne to skrapstoņu slēdzenē, ne durvju čīkstoņu, ne sarga soļus sev aiz muguras...

Tags: raf