Iespējams, uz durvju atvēršanu viņu pamudināja gaismēnu rotaļas uz puscaurspīdīgā stikla, iespējams, vainīga bija klusā balss, kas, kā šķita, nāca no noslēpumainās telpas otrpus durvīm, bet, iespējams, tas vienkārši bija liktenis. Tieši pēdējā iespēja viņu mocīja visvairāk. Par to viņa domāja iemiegot, un tā bija pirmā doma, no rīta atkal atverot acis un sveicot caur žalūziju spraugām izlīdušos Saules starus. Protams, atbilde ar katru pārdomām veltīto mirkli kļuva aizvien tālāka un izsmērētāka - nu viņa vairs nebija pārliecināta pat par to, kas reiz šķita pilnīgi skaidrs. Varbūt tā nemaz nebija viņa, kas todien pēc neilgas vilcināšanās nospieda kokā pamanīto durvju rokturi? Varbūt tas viss bija tikai sapnis, sen lasīta stāsta atbalss, un viņai nemaz nevajadzēja sevi mocīt? Tomēr šādas atziņas neglāba no ainu uzaušanas atmiņā. Kā veci diapozitīvi tās rausteklīgi nomainīja viena otru, brīžiem sajaucot secību, brīžiem kādai izgaismojoties desmitkārt spēcīgāk par pārējām.

Bet sākumā bija durvis. Tās viņa atrada netīšām, kārtējā darba brauciena laikā pagriežot galvu uz ceļmalas alejas pusi. Starp kārtīgā ierindā stāvošajām papelēm tur neiederīgi līkņāja kāds ozols. Un tajā bija durvis. pavisam parastas stikla durvis uz kurām rēgojās Saules sašķeltas lapu un zaru ēnas. Uz brīdi viņa no pārsteiguma pat aizmirsa vērot ceļu, bet laikus attapās un nospieda bremzes. Cīnīdamās ar domām par darba kavēšanu, viņa izkāpa no mašīnas un piegāja pie neparastā ozola. Durvis izskatījās pavisam īstas. Nedaudz piemiegtām acīm viņa mēģināja paskatīties tām cauri, taču nekā neredzēja. Pretī raudzījā tikai viņas pašas izbrīnītā seja. Roka pieskārās rokturim, bet to nospiest viņa uzreiz nespēja sadūšoties. Tā vietā viņa vispirms pāris reizes lēnām apstaigāja ozolu, uzmanīgi vērodama gan lapotni, gan stumbru, gan augsni, zem kuras acīmredzot slēpās dziļas saknes. Nekā neparasta. Tikai durvis, kur tām nevajadzēja būt.

Viņa atkal iedomājās par darbu. Tā jau vairākus gadus bija viņas vienīgā realitāte, taču tobrīd nez kāpēc šķita kaut kas neiespējami tāls un nesvarīgs. "Vismaz vienreiz taču es varu daīt, ko pati gribu," viņa noteica, kā mēģinādama sevi iedrošināt. Un nospieda rokturi.

Viņas acis tūlīt pat aizspieda negaidīti spoža gaisma. Taču pat cauri aizvērtajiem palsktiem viņu pārsteidza tās spilgtums un daudzkrāsainība. Šķita, ka ozola iekšpusē iekārtota deju zāle - tik kaleidoskopiski raiba bija krāsu spēle, kas spiedās cauri plakstiem un ilgi neļāva atvērt acis. Kad tas beidzot izdevās, aina viņu pārsteidza ne mazāk par durvīm stumbrā. Cik tālu vien acs rādīja, uz visām pusēm stiepās daudzkrāsaini gaismas stari. Tie krustojās un pazuda tālumā, augstu virs galvas vai kaut kur dziļi zem kājām. Viņa apstulbus apskati'jās visapkārt, bet tā arī nesaprata, no kurienes tie uzradušies un kā tie var stiepties līdz pazušanai tumsā, ja ozola stumbrs no ārpuses nebija nešķita lielāks par jebkuru citu ozola stumbru.

Boksa ringa virvēm līdzīgās gaismas stīgas nomainīja krāsu. Tagad uz priekšu stiepās divi zaļi un divi sarkani, bet divus soļus tālāk tos šķērsoja oranžas un zilas svītras. Tie gan neko daudz neizgaismoja - pat piemiegtām acīm viņa varēja saredzēt tikai blāvi brūnganu un tumšpelēku, nedaudz gaišākām lapām noklātu zemi. Brīdi pavilcinājusies, viņa tomēr paspēra soli uz priekšu.

Zeme bija noblietēta cieta jo cieta. Ozola iekšpuse nedaudz oda pēc pelējuma vai kā tamlīdzīga, taču tobrīd viņa to tikpat kā nejuta.

Viņa pacēla. Gaismas stari joprojām stiepās tikpat tālu bezgalībā kā iepriekš. Viņa paspēra vēl pāris soļus uz priekšu. Pēkšņi - un to viņa atcerējās skaidrāk kā visu līdz tam notikušo - apkārtne sagriezās virpulī, sajaucot vienā kamolā visus gaismas diegus un arī viņu pašu. Viņai sareiba galva un pret pašas gribu aizspiedās acis.

Kad viņa tās atkal spēja atvērt, pirmajā brīdī šķita, ka nekas nav mainījies. Tāpat viņu apjoza gaisamas virves, tāpat zem kājām bija cieta zeme, bet apkārt dvakoja pelējuma smaka. Tomēr kaut kas bija citādi.

Pārdomas pārtrauca kāda aizsmakusi balss. "Ko tu šeit dari?" tā jautāja. Satrūkusies, viņa apskatījās apkārt, bet neko neredzēja. "Es esmu šeit," balss atkal noteica, kā pamanījusi viņas galvas grozīšanos. "Augšā."

Augšā patiešām kaut kas bija. Uz milzīgas piepes, kas karājās augstu virs viņas galvas, bija apsēdies neredzēti liels kāpurs. Pārliecies pār piepes malu, viņš uzmanīgi vēroja ciemiņu.

"Sveiks," viņa noteica, īsti nezinādama, kā izturēties pie kāpura, kurš izturējās kā šīs vietas saimnieks. "Es..." un te nu viņa aprāvās. Kā lai paskaidro kāpuram, kāpēc viņa bija tvērusi durvis, ja pati to nezināja? "... atvēru durvis un ienācu, bet pēc brīža nezina kā attapos šeit."

"Ā..." novilka kāpurs. "Skaidrs."

"Un kas esi tu?" viņa noprasīja pēc neizturami ilga klusuma brīža, juzdamās kā iestigusi sapnī.

"Es esmu Kāpurs," svarīgi noteica kāpurs.

"To es redzu. Bet kā tevi sauc? Mani, piemēram, sauc Alise," viņa mēģināja vēlreiz.

"Es esmu Kāpurs," tādā pašā balsī atkārtoja kāpurs.

"Ā... Skaidrs." Skaidrs, protams, nebija nekas, bet tas arī nebija svarīgi. Svarīgi bija kas cits. "Kur es esmu?"

"Šeit," laipni paskaidroja Kāpurs.

Alise nopūtās. "Man šķita, ka ozoli ir mazāki... un neinteresantāki," viņa sacīja, nolēmusi izlikties, ka Kāpurs jautājumu bija ignorējis.

"Tikai mazie un neinteresantie."

"Šis vai tad nav tāds pats ozols kā visi?" nedaudz muļķīgi noprasīja Alise.

Kāpurs nošņācās un apgriezās ap savu asi, bet uz jautājumu neatbildēja.

"Piedod," nočukstēja Alise, sajutusi Kāpura aizvainojumu.

Iestājās neveikls klusums. Alise mulsi pētīja savu kurpju purngalus, un Kāpurs darīja to pašu. "Tev ir skaisti kurpju purngali," viņš beidzot noteica.

"Patiešām?"

"Patiešām."

"Paldies." Alise patiešām jutās glaimota. Viņas kurpju purngalus vēl neviens nebija slavējis, kaut komplimentus viņa bija dzirdējusi bez sava gala.

"Tad ko tu šeit īsti dari?" vēlreiz noprasīja Kāpurs. Vviņa balss bija kļuvusi lietišķa, un patiesībā arī Alisei bija apnicis izvairīties no atbildes.

"Nezinu," viņa sacīja. Tad uzsvaram paraustīja plecus. "Vienkārši braucu garām un pamanīju durvis. Tās mani ieinteresēja, un es izdomāju apskatīties, kas aiz tām slēpjas."

"Un kas tur slēpās?"

Alise izbrīnīti paskatījās uz Kāpuru, bet nešķita, ka viņš jookotu. "Labirints. un tu."

"Jā... nekas interesants..."

"Tieši otrādi!"

"Vai tad tu nekad neesi redzējusi labirintu vai kāpuru?" nobrīnījās Kāpurs.

"Jā, bet ne jau ozolā!"

Kāpurs atkal apgriezās uz riņķi. Tagad virs viņas galvas kūļājās Kāpura astes gals. "Kāda starpība!" viņš nošņāca. Tad, brīdi apdomājies: "Un ko tu tagad šeit domā darīt?"

Alise aizdomājās. Nu viņa bija uzzinājusi, kas atrodas otrpus durvīm, bet jaunas vēlmes to vietā vēl nebija radušās. Tā kā gribējās uzkavēties pie Kāpura, bet...

"Nekā cita šeit nav?" viņa noprasīja cerīgā balsī. "Vēl kāds kāpurs... vai labirints?"

"Nekā. Tikai labirints... un es," atbildēja Kāpurs.

Alise nopūtās. "Labi, tad es iešu."

Tā kā Kāpurs klusēja, Alise apgriezās un devās projām. Šoreiz viņa lēnām šļūkāja uz priekšu, un ar skatienu uzmanīja gaismas virves sev visapkārt. Uz nejaušību vairs nedrīkstēja paļauties. Viņa bija dzirdējusi, ka no labirinta var izkļūt, turoties ar kreiso roku pie siena. Spožajiem stariem pieskarties viņa baidījās, tomēr cerēja, ka, tos uzmanot, izdosies nenomaldīties. Taču pietika viņai uz mirkli pievērt neparastās gaismas nogurdinātās acis, kā viss uzreiz atkal sagriezās virpulī. Zaļā gaisma sajaucās ar sarkano, stari satinās kamolos, un Alise atkal krita bezdibenī.

Kad viņa atguvās, uz brīdi šķita, ka nekas nav noticis. Apkārt bija tādas pašas gaismas virves kā iepriekš, bet zem kājām - tā pati nedaudz miklā un gumijotā zeme. Acīm bija jāpierod pie blāvās gaismas, lai viņa varētu beidzot noorientēties pasaulē. Un tur jau viņš bija.

"Tu esi atgriezusies," noteica Kāpurs. Viņa balsī skanēja klusa pašapmierinātība, kā pēc precīzi paredzētas avārijas vai citas nelaimes.

"Jā," nācās atzīt Alisei. "Bet kāpēc? Es taču gāju pretējā virzienā, bet tad atkal gar acīm viss sagriezās, un es attapos šeit."

"Tāpēc jau šis ir labirints," Kāpurs noteica vēl pašapmierinātākā balsī. "Pats uzbūvēju."

"Tu?"

"Jā, tu. Tfu, es. Es to uzcēlu. Tas ir garš stāsts," viņš ātri piebilda, pamanījis Alises acīs uzzibsnījam interesi. "Ļoti garš. Garāks par taviem matiem."

"Mani mati jau nemaz nav tik gari," aizrādīja Alise.

"Tieši tāpēc. Bet, ja jau reiz tu prasi, tas viss sākās pirms daudziem gadiem kādā mazā lauku ciematiņā..."

"Es nemaz neprasīju, lai tu to stāsti!" iesaucās Alise, sapratusi, ka stāsts patiešām ir garš.

"...kādā mazā lauku ciematiņā. Tur man apnika dzīvot, bet nekur tālu aizšļūkt nespēju. Tāpēc es ielīdu šajā ozolā un uzbūvēju labirintu, lai mani neviens neatrastu, un arī es nevienu neatrastu."

"Tas ir viss?" Alise noprasīja pēc ilgāka klusuma brīža.

"Jā," atbildēja Kāpurs.

"Bet tas taču nebija nekāds garais stāsts!"

"Tavi mati jau arī nav nekādi garie."

Alise nopūtās. Šķita, ka kopš ienākšanas ozolā viņai to nācās darīt gandrīz ik uz soļa. Kāpurs tomēr nebija paciešams, viņa nosprieda. "Es gribu iet projām!" viņa paziņoja.

Kāpurs ziņkārīgi skatījās viņā. Alise skatījās pretī. Kādu laiku neviens neteica ne vārda. "Kāpēc tu neej?" beidzot noprasīja Kāpurs.

"Es nezinu ceļu."

"Vai tad, lai kaut kur ietu, jāzina ceļš?"

"Protams!"

"Bet tā taču tu nekad nenokļūsi nekur citur, kā tikai tur, kur gribēji iet!"

"Ko tu vispār zini par iešanu!?" nu jau pavisam nikni nošņāca Alise. "Laid mani ārā!"

"Acīmredzot vairāk par tevi, ja reiz tev jāprasa mana palīdzība," aizrādīja Kāpurs. "Galu galā labirintu būvēju ne pirmo gadu. Kā gan es būtu varējis to uzcelt, ja neiepazītu katru pēdu pats saviem pirkstiem?"

"Man vienalga. Laid ārā!"

Tagad bija pienākusi Kāpura kārta nopūsties, un viņš to darīja ar neslēptu rūgtumu. "Lai tiktu ārā, vispirms jātiek iekšā. Un tās durvis vienmēr ir acu priekšā," viņš lēnām paskaidroja, uzsvērdams katru vārdu, kā runādams ar nesaprātīgu bērnu.

Viņa uzmeta Kāpuram dusmīgu skatienu, taču tas par atbildi tikai pasmaidīja. Nopūtusies, viņa sāka skatīties apkārt, meklēdama durvis. Tās patiešām izrādījās acu priekšā - tieši viņai pretī piepē bija tikko saredzams durvju iegriezums. Viņa nikni tās pagrūda un devās iekšā, piemirsusi baidīties par ceļojuma drošību.

"Vajadzēs man vēl pagarināt labirintu," viņa vēl sadzirdēja Kāpuru sakām, bet tad arī viņa vārdi sagriezās virpulī līdz ar visu pasauli, un pēc brīža Alise attapās mašīnā. Viņa papurināja galvu un sāka braukt, lai paspētu uz darbu.

Taču Kāpura pēdējie vārdi tā arī nepameta viņas apziņu. Tie tur burbuļoja līdz ar piedzīvojuma ainām, laiku pa laikam uzpeldot virspusē un ieduroties saviem asajiem ragiem sirdsapziņā. Tādos brīžos viņa sāka strādāt vēl centīgāk, lai izdzītu no prāta uzmācīgos jautājumus, uz kuriem nebija iespējams atrast atbildes. Varbūt viņai vajadzēja palikt labirintā un celt to kopā ar Kāpuru? Vai varbūt labāk bija viņu sagrābt sev līdzi un izglābt no bezgalīgās slēpšanās labirintā? Varbūt viņai nemaz nevajadzēja vērt vaļā durvis un iejaukties viņa dzīvē? Vai varbūt viss tomēr notika tieši tā, kā tam bija jānotiek? Jautājumi bija sāpīgi mokoši, taču tieši tāpēc viņa nespēja atturēties no to uzdošanas. Un atbildes arvien attālinājās.

Tags: raf