„Nākamais!”

Klausot komandai, pacēlās pieci acu pāri un sāka mainīties jautājošiem skatiem. Atskanēja čuksti, bet neviens tā arī nepiecēlās.

„Nākamais!” ārsts uzsauca nedaudz skaļākā balsī un pabungāja ar pirkstiem pret durvju rokturiem.

Tagad arī Eliss satrūkās un pacēla skatienu, kas līdz tam bija vēries tukšumā. Joprojām nespēdams izkļūt no savu domu labirinta, viņš lūdzoši paskatījās kaimiņos, cerēdams viņu acīs atrast skaidrojumu pēkšņajai rosībai.

„Man šķiet, tagad ir jūsu kārta,” kāds iečukstēja Elisam tieši ausī. Sajutis karsto un mitro elpu ielienam ausī, viņš vispirms sarāvās, tad pagriezās pret runātāju. Tā bija sīka večiņa ar puķainu lakatu galva’. „Jūs teicāt, ka esat pirms manis,” viņa sacīja un viegli pamāja uz durvju pusi.

„Ā, pareizi,” viņš nomurmināja un neveikli piecēlās kājās. „Paldies,” Eliss piebilda jau ceļā uz ārsta kabinetu.

Tas bija plašs un svinīgi iekārtots, lai uzreiz atstātu vajadzīgo iespaidu uz apmeklētāju. Gaišajā telpā gar sienām rindojās grāmatu skapji un sekcijas ar apskatei izliktām trofejām – galvaskausiem un spirtā peldošiem orgāniem. Pats ārsts jau bija apsēdis pie viegla, papīriem nokrauta galda kabineta vidū. Nenolaizdams skatienu no Elisa, viņš pamāja uz brīvo krēslu sev pretī.

Eliss to vairs neredzēja. Uzmanību bija novērsušas aiz žalūziju pusaizklātā loga tikko manāmās baltās mākoņu pikas. Tās lēnām slīdēja no vienas loga puses uz otru, bet pēc brīža nozuda kaut kur aiz kabineta sienas. Tur, brīvi no viņa uzmanības, mākoņi droši vien uzsāka līksmu deju vai varbūt paslēpju spēli, nodomāja Eliss, kamēr viņa sirds sažņaudzās tik pazīstamajā smeldzē, kuras dēļ viņš arī šeit bija ieradies.

„Sēdieties, lūdzu!” domas plūdumu pārtrauca ārsta balss. Tagad žests uz krēsla pusi jau bija daudzkārt asāks, un arī viņa balss bija kļuvusi stingrāka.

Mulsi pasmaidījis, Eliss paklausīja ārstam. Taču mākoņi no prāta neizgāja arī pēc apsēšanās krēslā, no kura pa logu bija redzams tikai žalūziju sašķelts skaidru debesu četrstūris.

„Tātad, kāpēc atnācāt?” sausi profesionālā balsī noprasīja ārsts. Pirkstos iespiestā pildspalva jau planēja virs piezīmju grāmatiņas.

Eliss atkal paskatījās uz loga pusi, mēģinādams sakopot domas. Sakāmo viņš bija sagatavojis jau pirms došanās uz slimnīcu, bet runa pēkšņi bija izsprukusi no galvas. „Man acīs sakritušas zvaigznes,” viņš klusu nomurmināja, beidzot saņēmis spēku un paskatījies uz ārstu. Tas jautājoši raudzījās pretī, taču, pretēji Elisa bažām, smieties nesāka.

Brīdi abi nosēdēja klusēdami. Ārsts pirkstos virpināja pildspalvu, bet neko vēl nepierakstīja. „Kā tas saprotams?” viņš beidzot noprasīja.

„Kas tad?”

„Nu, tās zvaigznes Jūsu acīs.”

„Tieši tā arī ir,” atbildēja Eliss. „Man pirms daudziem gadiem acīs sakrita zvaigznes, un tagad es vairs nevaru dabūt tās ārā.”

Ārsts brīdi noskatījās viņā. „Varbūt varat pastāstīt sīkāk, kā tas notika.”

„Jā, nekādu problēmu.” Eliss atkal pagrieza galvu uz loga pusi. Tur jau tās bija. Tās pašas debesis, kas reiz viņu bez sirdsapziņas pārmetumiem nolēma klejotāja dzīvei. „Tad man laikam bija astoņi vai deviņi gadi,” viņš sāka stāstu. Līdz ar pirmajiem vārdiem istaba satumsa un sāka lēni vibrēt to ritmā. Eliss aprāvās un uzmeta ātru skatienu ārstam, bet šķita, ka viņš to nebija pamanījis, un Eliss turpināja. „Kādā vēlā rudens vakarā biju izgājis ar vecākiem pastaigāties gar ezera krastu. Viņi gāja man pa priekšu un klusu par kaut ko runāja, bet es skatījos debesīs un mēģināju saskaitīt zvaigznes. Atceros vēl, kā niedrēs kurkstēja vardes un sisināja sienāži. Patiesībā viss ezers tā kā runāja, tā kā gribēja man kaut ko pateikt. Jau gribēju sākt tajā klausīties pa īstam, kad tumšās debesis pēkšņi pāršķēla zeltaina švīka. Tad vēl viena.”

„Meteoru lietus?” noprasīja ārsts, ātri pierakstot kaut ko savā piezīmju grāmatiņā.

„Jā. Laikam. Tobrīd es par to gan neiedomājos. Vienkārši stāvēju un ieplestām acīm skatījos, kā debesīs zib zvaigznes. Biju galīgi piemirsis par vēso rudens gaisu un čukstošo ezeru, jo blāvās svītras, kas izgaismojās debesīs šķita skaistākais, ko jebkad tiku redzējis. To pamanīja arī klāt pienākušie vecāki. Mamma iečukstēja ausī, lai iedomājos kādu vēlēšanos. Bet brīdis bija tik skaists, ka nekas tā īsti nenāca prātā.”

„Un tad zvaigznes iekrita acīs?” ārsts iejautājās, bet Eliss bija pārāk iegrimis atmiņā, lai manītu ironiju viņa balsī.

„Ne gluži. Taču viena zvaigzne ar spalgu svilpienu nokrita man tieši līdzās. No spožuma es apžilbu un aizspiedu acis. Kad tās atkal atvēru, jutu, ka vienas acs kaktiņā kaut kas ir ieķēries un gremž - vāji, bet bez apstājas. Tā arī neesmu varējis dabūt to ārā.”

Iestājās klusums. Ārsts skatījās savās piezīmēs kā neatšifrējamās burvju zīmēs, bet Eliss, sakaunējies par atklātību, raudzījās lejup, kur parkets bija sācis veidot brīnumainus rakstus un attēlus. Te pūķis bija apvijies jaunavai un gatavojās viņu apēst, te jau viņa bija izbēgusi un skrēja debesīs, lai sauktu cīņā priekšteču garus...

„Vai tad Jums tas traucē?”

Eliss satrūkās un izbrīnīts paskatījās uz ārstu. „Protams,” viņš sacīja.

„Varbūt varat precizēt?”

„Nu... Kā lai to pasaka... Redziet, es nekam nevaru tā īsti pieķerties, neko nevaru tā kārtīgi padarīt, jo visu laiku acu priekšā rādās tās dienas debesis. Jūtos kā iemīlējies.”

„Varbūt patiešām esat iemīlējies?” Ārsta profesionāli sausā balss, izrunājot pēdējo vārdu, nedaudz pieklusa , it kā tas būtu kas nepieklājīgs.

„Ne jau nu vienmēr un no astoņu gadu vecuma!” Eliss iebilda. „Un tad taču tas būtu pret cilvēku, nevis debesīm.”

„Es tā arī to domāju. Iemīlējies debesīs.”

Eliss sajuta sirdi sažņaudzamies no debesu pieminēšanas vien. Laikam jau ārstam bija taisnība. Bet ko gan deva diagnozes noteikšana, ja no tā debesis tuvākas nepalika, un skumjas nemazinājās?

Viņš bija mēģinājis aizmirsties gan ar darbu, gan alkoholu – viss velti. Reiz pat bija izmēģinājis roku fotografēšanā, bet kamera ikreiz nevilšus pagriezās augšup, un mājās viņš atgriezās tikai ar debesu bildēm.

„Var jau būt,” Eliss ātri noteica, aptvēris, ka atkal bija aizpeldējis savās domās. „Diagnozi nenosaku es, un mani tā patiesībā neinteresē. Atnācu, lai tiktu izārstēts un ceru, ka jūs to arī spēsiet izdarīt.”

„Kāpēc?” noprasīja ārsts.

Eliss neizpratnē paskatījās uz viņu. „Jo man nepatīk šādi dzīvot. Neko nevaru kārtīgi padarīt, neko nevaru sasniegt. Bail pat iedomāties, ko esmu palaidis garām to sasodīto zvaigžņu dēļ. Varbūt tagad strādātu labu darbu bankā, vai būtu kļuvis par juristu vai ārstu...”

Viņam pretī sēdošais vīrietis pirmo reizi sarunas laikā pasmaidīja. „Domājat, ka tad jūs justos labāk?”

„Protams.”

„Es gan šaubos,” sacīja ārsts. „Jūs esat vesels. Uz redzēšanos un visu labu.”

„Tātad jūs netaisāties man palīdzēt?”

„Mīlestību mēs neuzskatām par slimību. Pat ja tā būtu, šaubos vai izārstēšana jums nāktu par labu.”

Eliss brīdi vilcinājās ar atbildi. Pirkstos viņš neviļus bija paņēmis līdzās guļošu pildspalvu un nu virpināja to pirkstos tāpat kā pirms pusstundas to bija darījis ārsts. „Paldies par to pašu,” viņš beidzot noteica un lēnām piecēlās kājās, un pagriezās pret durvīm. Skatiens aizslīdēja līdz logam, pa kuru atkal bija saskatāmi mākoņi.

„Uz redzēšanos,” sacīja ārsts.

„Visu labu,” atbildēja Eliss un aizvēra durvis.

Tātad arī šeit viss bija kā parasti. Tāda pati reakcija, tāda pati atbilde. Neviens viņam neticēja, neviens neņēma par pilnu. „Jūs esat vesels!” Jau piektais ārsts viņam teica to pašu. Grāmatu gudrības viņus bija pārņēmušas tiktāl, ka pasaule ārpus tām eksistēja tikai tiktāl, cik to bija iespējams sakārtot jau esošajos plauktiņos. Jaunus neviens no viņiem būvēt negribēja un droši vien arī nespēja.

Nāksies vien man to darīt pašam, nosprieda, Eliss, jau sēžot trolejbusā un vērojot debesu atspulgu garām slīdošo māju logos.

Atgriezies mājās, Eliss, nenoaujot apavus, devās uz vannas istabu. Tur viņš atbalstījās ar elkoņiem pret izlietnes malu un iespieda zodu plaukstās. Brīdi viņš cieši ielūkojās pats sev acīs. Tās raudzījās pretī tikpat tumšas un skumjas, kādas viņš tās atcerējās jau kopš bērnības. Nekas nebija mainījies. Zem tām bija sākuši rādīties tumši loki – asaru un negulēto nakšu liecinieki – un āda ar katru dienu kļuva aizvien vaļīgāka, taču no spoguļa viņam pretī vērās tas pats astoņgadīgais zēns, kurš toreiz, pirms gandrīz divdesmit gadiem, kādā citā spogulī pirmo reizi ieraudzīja acīs sakritušo zvaigžņu mirdzumu.

„Ardievu,” viņš nočukstēja caur sakniebtām lūpām. Tad paņēma no plauktiņa nagu vīlīti un nolieca galvu virs izlietnes. Ar diviem pirkstiem satvēris kreisās acs plakstiņus, viņš novilka tos katru uz savu pusi. Par spīti ciešajam tvērienam, tie nervozi trīcēja, kamēr viņš lēnām bīdīja nagu vīlīti pie acs. Sirds satraukti sitās pavisam savādā ritmā, tomēr roka netrīcēja. Un Eliss iedūra vīlīti acs kaktiņā.

Caur zobiem izlauzās lamas, un viņš sāpēs nodūra galvu izlietnē. Acs neganti pulsēja, un ķermenim pāri skrēja karstuma viļņi.

Pagāja vesela mūžība pirms viņš spēja atkal pacelt galvu un ieskatīties spogulī. No acs kaktiņa garām degunam, pāri sejai kā palēninājumā slīdēja sīka asins strūkliņa. Tās ir beigas, prātā iešāvās vientuļa doma, uz brīdi nomācot visas sāpes. Beigas... Eliss gribēja te raudāt, te skriet pēc aptieciņas, taču nedarīja ne vienu ne otru. Tā vietā viņš turpināja akli skatīties atspulgā, līdz sāpes piespieda aizvērt acis.

Kad viņš tās atkal atvēra, strūkliņa bija kļuvusi pavisam šaura, un drīz vien asinis no acs ārā līda vairs tikai pa pilienam vien. Tomēr nekas nebija mainījies. Pieverot acis, prāta tumsā joprojām spīdēja zvaigznes un vientuļš sēroja Mēness.

Eliss dažas reizes ātri nomirkšķināja acis. No kreisās kaktiņa lēnām izspiedās vēl viena pilīte. Tā negribīgi sekoja līdzi māsām uz muti. Un mirdzēja. Eliss neticīgi piespieda seju pie paša spoguļa. Pēdējā, ar pūlēm izspiestā pilītes patiešām brīdi pa brīdi iezaigojās. Eliss pasmaidīja. Tātad taisnība bija viņam, ne ārstiem.

Viņš sataustīja izlietnē iekritušo nagu vīlīti un vēlreiz ietrieca to acī – šoreiz bez vilcināšanās un ar gadiem krātu naidu un ļaunu prieku.

Tags: raf