Lēni vēcinādams savus milzu spārnus, pār pilsētu laidās pūķis. Par spīti pārgurumam viņš jau trešo stundu dzīvnieciskā apņēmībā meta vienu loku pēc otra, mēģinādams atrast vietu, kur nolaisties. Taču pa ielām steidzās mašīnas, pa ietvēm - cilvēki, bet vēl tālāk cieši saspiestām mugurām stāvēja mājas, ar skursteņu ragiem draudot pārplēst viņa vāro pēdu ādu. Bezspēcīgās dusmās pūķis gan klanīja galvu un pūta debesīs dūmu mutuļus, tomēr tas nelīdzēja, un viņš turpināja riņķot pār pilsētu, te pietuvojoties, te attālinoties no tās centra, te nolaižoties nedaudz zemāk, te paceļoties tuvāk saulei. Ja reiz ceļam atdots tik daudz spēka, gan jau atradīsies vēl nedaudz, lai godam to pabeigtu.

Šurp viņu bija atdzinusi neskaidra, pirmatnēja dziņa. Tā uzradās pirms vairākiem mēnešiem, urdot pūķi tikām, līdz viņš vairs nespēja izturēt un pameta vecāku ligzdu, lai dotos uz pilsētu. Klausot savādajai smeldzei sirdī, viņš bija laidies pāri trejdeviņām jūrām un trejdeviņiem kalniem, ceļā cīnoties ar badu un slāpēm, un neredzētiem milzu putniem, kas milzīgā ātrumā traucās starp mākoņiem, aiz sevis atstājot baltu dūmu vērpeti. Un nu mērķis bija tikpat kā klāt.

Saule virs pilsētas karsēja tikpat neatlaidīgi, kā bija to darījusi gandrīz visu ceļu. Vēsajām, tumšajām klinšu alām pielāgotā pūķa āda tās dēļ bija sačervelējusies un kļuvusi plāna kā papīrs. Ar katru vēzienu spārniem palika grūtāk noturēt izvārgušo ķermeni gaisā. Reizēm to caurdūra tik asas sāpes, ka pūķis spalgi ieķērcās, alkdams kā bērnībā atsaukt vecākus. Taču tie nerādījās, un meklējumus nācās turpināt paša spēkiem. Citkārt viņš būtu nolaidies kaut kur netālu no pilsētas, lai savāktu spēkus pirms pēdējā trieciena, bet tagad vairs nespēja piespiest sevi atkāpties.

Pa ielām nezināmā virzienā klīstošie pilsētnieki, šķiet, nemaz nemanīja pūķa ierašanos. Neviena galva nepacēlās augšup un nevienu muti nepameta izbrīna sauciens, ieraugot augstu debesīs lidojošo pūķi, kura spārni uzsūca visu svelmi un sagādāja viņiem patīkamu ēnu. Varbūt tā arī bija labāk. Šis pūķis tomēr nebija bērnības plīša mīļdzīvnieks vai pasaku tēls – pārāk fantastisks, lai būtu īsts, pārāk tāls, lai par viņu uztrauktos. Nē, viņš bija īsts, izsalkuma, karstuma un joprojām nesaprastu dziņu nomocīts dzīvnieks ar asinīm pieplūdušām acīm un uguni rīklē. Pietiktu ar vienu, kaut pavirši uzmestu skatu, lai izbīlī mestos bēgt vai steigtos pēc pagrabā noglabātajiem ieročiem. Pūķis to nojauta, bet smeldzi uzveikt nespēja pat bailes.

Beidzot nogurušās, spēcīgajā saulē piemiegtās acis pamanīja meklēto patvērumu. Netālu no pilsētas centra līdzās nelielam parkam snauda veca un aizaugusi lidosta, kas šķita pietiekami liela viņa vajadzībām. Vēl pāris reizes apmetis ap to nelielus lokus, pūķis apņēmīgi sakļāva spārnus un ļāvās Zemes spēkam. Klintīs pie vecāku ligzdas nodzīvotajos divarpus gadsimtos viņš bija iemācījies lidot gandrīz tikpat labi kā tēvs, un šī prasme garajā ceļā viņam jau vairakkārt bija izglābusi dzīvību.

Lidostas skrejceļš bija tikpat kā tukšs. Par dažādību tur rūpējās tikai vietumis izsistās bedres un zāles kumšķi. Vidū gulēja pūķis. Pāri viņa sausajām lūpām vēlās pēc sēra smirdoši dūmu mākonīši, bet spārni nevarīgi nokarājās uz sakarsušā asfalta. Sāpēja kājas un krūtis, un galva, un viss pārējais. Tāls ceļš bija veikts, nežēlojot spēkus un pa drusciņai vien tērējot ķermeņa uzkrājumus, lai tikai pēc iespējas ātrāk nokļūtu līdz šejienei.

Tomēr tālumā vīdošās augstceltnes nebeidza viņu vilināt. Pūķis juta, ka tajās slēpjas ceļojuma mērķis, un pamazām viņš atguva pārliecību par spēju to sasniegt. Bija vien jāslejas kājās un jādodas uz priekšu.

Drīz vien pūķis jau neveikli lāčoja starp mazajām, kokos iegrimušajām koka mājām, kas apjoza lidostu, un izstieptu kaklu centās saskatīt augstos, pelēkos kokus. Viņš gribēja pieiet pie un ieskatīties to mirdzošajās acīs, un pataustīt tās ar ķetnu, lai uzzinātu, kādi putni tur bija uzlaidušies un sataisījuši savas ligzdas. Tādas viņš vēl nekad nebija redzējis.

Drīz vien pūķis jau kustējās tīri mehāniski, aizmirsis par jebkādu savulaik eksistējušu mērķi vai pienākumu. Sāpes, kuras vēl pirms brīža bija ar pūlēm jāpārvar, lai turpinātu kustību, nu dzina viņa uz priekšu pašas. Viens solis, tad nākamais. Kreiso, labo, kreiso, labo… Visapkārt mirgoja savādas zīmes un skanēja te klusāka, te skaļāka rūkoņa, bet pūķi tā neuztrauca, tāpat kā neuztrauca nerimstošā sīkbūtņu ņirboņa viņam starp kājām un pēdu pirkstiem.

Pēkšņi viņš apstājās. Uz priekšu dzenošais motors bija apstājies, apklusis, atstājis viņu vienu ar savu apmulsumu un sāpēm. Pūķis smagi noslīga vispirms uz ceļiem, bet tad arī pavisam guļus. Smagi elpodams, viņš pievēra acis, lai kaut uz brīdi atpūstos no nemitīgās krāsu ņirboņas visapkārt. Ilgi atpūsties gan neizdevās – pēkšņās bailēs, ka viņš varētu turpat aizmigt un nogulēt to, kādēļ bija šeit ieradies – lai kas tas arī būtu – pūķis atvēra acis un izmisīgi aplūkoja apkārtni.

Visapkārt steidzās cilvēki: gan paši uz savām kājām, gan ieslēgti metāla bundžās. Dažiem galvas bija nodurtas, citi tās turēja augstu paceltas, taču šķita, ka neviens neredz ne pūķi, ne viens otru. Tomēr visvairāk pūķi pārsteidza viņu mehāniski vienmērīgā gaita. Tā gāja tikai dzīvnieki ar noteiktu mērķi: mednieki vai medītie. Taču nekad pūķis nebija redzējis tik daudzas būtnes vienlaikus pārvietojamies katru savā virzienā. Ikviens gāja atšķirīgā ātrumā, un pūķim no tā reiba galva. Vieni uzmanīgi apriņķoja pūķim apkārt, citi nekautrējoties kāpa viņam uz ķetnām, bet neviens neapstājās, lai aplūkotu negaidīto viesi. Pat mašīnas veikli izmanevrēja starp spārniem un vēdera krokām un devās tālāk tikpat ātri kā bija piebraukušas.

Vērojot cilvēkus, pūķis aizmirsa pat savu nogurumu. Viņu apņēmīgā gaita un mērķtiecīgie, sevī vērstie skatieni pūķim atgādināja par paša lidojumu līdz pilsētai. Viņš joprojām juta tā smagumu gulstamies uz ikviena kaula un muskuļa, tāpēc juta apbrīnu pret cilvēku tūkstošiem, kas rīkojās tāpat, turklāt acīmredzot neuzskatīja to par ko īpašu. Viņš neskaidri nojauta, ka neskaitāmās celtnes, kurām pāri viņš bija lidojis un pie kurām allaž uzturējās cilvēki, nebija dabiski veidojumi. Pūķis atcerējās vecāku ligzdu, kas salīdzinājumā šķita pavisam nevērtīga, un smeldze sirdī iecirtās vēl daudzkārt spēcīgāk. Kas gan bija spēcīgās ķetnas un liesmainā elpa pret apņēmību, kas spējīga nolīdzināt paugurus ar visiem mežiem un uzcelt to vietā tūkstošiem māju?

Pūķis iesēcās. Smagā elpa nepatīkami atgādināja, ka viņš pats uz to nav spējīgs. Nešķita, ka cilvēki jebkad rimtos, bet viņam spēks bija pietrūcis jau pēc dažām dienām. No sirdssāpēm viņš spēcīgi iesita ar asti pret zemi. Tā nodrebēja un pūķim apkārt izpletās sīksīku plaisiņu un lūzumu tīkls. Tomēr pat tas nevienu neizbiedēja. Daži gan uz brīdi piebremzēja, lai apskatītu, kas noticis, bet, sapratuši, ka tas nav nekas bīstams, turpināja ceļu.

Pūķis sajutās neizturami vientuļš. Viņš gribēja kļūt par vienu no viņiem, mācīties strādāt kā viņi, lai reiz uzceltu līdzīgu ligzdu, kur audzināt mazuļus. Bet viņš bija viens.

Smeldze pēkšņi iedūrās tik spēcīgi, ka vairs nebija nekādu šaubu par tās cēloni.

Lūk, kāpēc viņš bija šeit lidojis. Gar acīm zibēja nekad neredzētas ainas ar tēva un tēvatēva piedzīvojumiem, kad viņi līdzīgas smeldzes dzīti bija pametuši ligzdu, lai mācītos no cilvēkiem cīnīties par savu laimi. Varbūt viņam vajadzēja darīt tāpat – atkal uzcelties kājās, pieiet pie kāda no tērauda kokiem un ar liesmainu elpu pieprasīt tur dzīvojošos cilvēkus doties viņam līdzi uz tālajām klintīm, lai kopā vītu ligzdu un audzinātu pēctečus…

No pārdomām pūķi uzmodināja viegla astes kutēšana. Viņš lēnām pagrieza galvu, lai uzzinātu tā iemeslu. Pie astes stāvēja neliela auguma cilvēks ar gariem matiem un, klusu burbuļodams, glāstīja viņa muguru. Pamanījis pūķa zvērīgās, asinīm pieplūdušās acis un milzīgos zobus, viņš uz brīdi satrūkās, taču pēc brīža atsāka savu nodarbi. Gan cilvēka plauksta, gan balss bija patīkami silta, un kutēt nez kāpēc bija sākusi ne vien aste, bet arī sirds.

Pūķis uzmanīgi nopētīja nelūgto viesi. Viņu sagrābt nebūtu grūti – viens kampiens, un tad jau varētu pacelties spārnos un laisties prom ātrāk par jebkuru iespējamo ķērāju. Viens kampiens un sirds būtu sadziedēta… Pūķis pa nāsīm izpūta nelielu sēra mākonīti. Tikai viens kampiens…

Nē, viņš nedrīkstēja to darīt. Pūķis iedomājās par savu vecāku ligzdu, un smeldze atkal sastindzināja visu viņa ķermeni. Cilvēkiem tur nebija vietas. Viņi tur nekad nebūtu laimīgi. Un viņš nekad nebūs laimīgs citur.

Pūķis vēlreiz piesita ar asti zemei – šoreiz vieglītēm, lai nevienu nesavainotu – tad izpūta gaisā nelielu dūmu mākoni un smagi piecēlās kājās. Uzmanīgi paspēris dažus soļus, viņš izpleta spārnus, lai paceltos gaisā.

Sirds pēkšņi bija kļuvusi neparasti viegla. Viss bija pareizi. Pūķis spēcīgi savēcināja spārnus un pacēlās debesīs. Vēja brāzmas viņu spirdzināja un atgrieza spēku. Pēc dažām dienām viņš jau būs atgriezies dzimtajās klintīs. Pūķis sajūsmā ierēcās, tad pagriezās, lai pamestu vēl pēdējo skatienu uz spēku devušo pilsētu. Sirds pēkšņi salēcās, un pūķis pārsteigumā uz brīdi pat piemirsa vēcināt spārnus. Cieši apķēris asti, gaisā kājas kūļāja šķietami pilsētā atstātais cilvēks.

Tags: raf