“Spārni, spārni, pārdodu spārnus!” kā sen apnikuša radio hīta piedziedājums pa Stilltaunas tirgus laukumu jau trešo gadsimtu neviena nepieņemti laidelējās Alberta čerkstošajā svina stabules balsī izkliegtie vārdi, nespēdami rast sev piezemēšanās laukumu, jo pat reizumis gar viņa būdu klīstošie jaunieši, pat šie Dieva bojāejas apliecinājumi, kurus līdz nāvei bija nogurdinājusi viņu šķietamā nemirstība, pat viņi, tos izdzirdot, neizbēgami saliecās smieklos, mēģinot iztēloties, ka šajā helikopteru, lidmašīnu, gaisa balonu un, jā, vēl arī cepelīnu laikmetā kādu, haha, varētu interesēt spārni, ar kuriem tā kā tā nekur nevarēs aizlaisties, jo pilsētas mieru taču droši sargāja stikla jumts; ja nu vienīgi tas piepeši izdomātu sagrūt pār viņiem un zem mūžam nedziestošu drupu kaudzes apglabāt visu Stilltaunu, visus pilsētnieku sapņus, viņu slepus izčukstētās cerības un augšup paceltām rokām izkliegtos lāstus, jā, tad divsimts vai trīssimts — kas to lai zina, cik īsti — gadus vecā Alberta spārni varētu kļūt par vienīgo debesu vārtiem derīgo atslēgu, bet tas nenotiks nemūžam, un viņi to zināja un droši zibināja savus gandrīz—bet—ne—gluži baltos zobus, kamēr es no balkona drošības uz viņiem noskatījos ar dziļi nosodošu skatu, līdz tam vairs nebija ko nosodīt, un nācās vien pievērsties dzīvajam mironim pie pussagruvušās būdas ar zemē nolaistajiem spārniem, un man palika bail, ka tūlīt, tūlīt viņa miesa nokritīs no kauliem un acu priekšā paliks tikai skelets, kas turpinās saukt neesošos pircējus, o, nē, to Alberts nepārtrauks arī pēc nāves!

“Gandrīz balti, gandrīz jauni, sanāciet, sanāciet, viens pāris vien palicis,» kā nezināmu ļaundaru salauzta arfa dziedāja nabaga vecais Alberts, nabaga neprātis Alberts, nabaga bārdainais Alberts, pie katra vārda nedaudz savēcinādams savus pelēcīgi dzeltenos, utu, blusu un arī viņa paša saēstos spārnus — naktīs, kad pilsētas jumtā iedegās viltus Mēness un viltus zvaigznes, Alberts, šī vienīgā īstuma atblāzma Dieva tēva, dēla un svētā gara pamestajā pilsētā, mēdza atliekt spārnus uz priekšu un domīgi tos košļāt, domājot, vai reiz pieredzēs labāku nākotni, kurā nebūtu vietas izpostītiem sapņiem un nodzisušiem ugunskuriem cilvēku acis, bet prāta dziļumos viņš it labi zināja, ka cerības ir veltas, tāpēc tām nodoties sev ļāva vien naktīs, kad varēja būt drošs, ka ir pasargāts no dīkdieņiem, kuriem spārni bija vienaldzīgi — viņus interesēja tikai skumjas Alberta skatienā, par tām varēja ieņirgt, un smieklus viņi netaupīja, beigu beigās liekot pat Pēterim pie vienīgā cilvēcīgā kurmju pilsētas iemītnieka vārda vienkārši ierakstīt “Ielaist” ar trim izsaukuma zīmēm galā un vairs nenodarbināt sevi ar svaru kausu līdzsvarošanas aprēķiniem, jo labi saprata, ka Alberts ar mūždien mirstošā gulbja balsi ir svētāks pat par viņu pašu un Romas pāvestu kopā ņemtiem.

“Spārni par neticami zemu cenu, spārni, ar kuriem laisties līdz pilsētas malai,” nepievērsdams ne mazāko uzmanību savai apkārtnei, sauca Stilltaunas nepieņemtais gudrais, nespēdams apstāties ne uz minūti, ne sekundi, mēnesi pēc mēneša, gadsimtu pēc gadsimta aizžņaugtajā neieeļļotu durvju balsī atkārtodams nejēdzīgos saukļus tukšajam, Vēja un Nāves pārņemtajam laukumam, kas jau sen bija pārtraucis mēģinājumus ieklausīties un, hehe, arī izprast cilvēku centienus pirkt un pārdot visu, arī to, ko nedrīkstētu ne pirkt, ne pārdot, bet tikai atdāvāt likteņa izvarotajiem, bet, par spīti tam, par spīti pasaulei, Alberts turpināja stāstu par saviem spārniem, par kuriem neviens jau sen vairs nevēlējās neko dzirdēt, kaut viņam būtu vajadzējis saausīties, jo tieši tobrīd Albertam tuvojos es, līdz pat ceļiem iegrimis savos sapņos, arī kuriem, ja tā labi padomā, nebūs lemts piepildīties, taču tobrīd mani neuztrauca šķietami bezgalīgās nākotnes neizbēgamība, jo viņa balsī biju saklausījis savu Laika dzīlēs pazudušo pagātni un tās krokās paslēpušos nākotni, kas nu šņākdama un krākdama lauzās virszemē, nē, tomēr tikai Stilltaunā, taču vienalga bija spējīga apžilbināt, ja ne Albertu, tad vismaz mani, solot atbildes uz visām pasaules mīklām, par kurām jelkad kaut uz minūti biju aizdomājies, un tās gaisma mani veda aizvien tuvāk, tuvāk, tuvāk, tuvāk, tuvāk! Albertam ar noļukušajiem spārniem, Alberta ar mocekļa seju, Alberta ar pravieša acīm, galvojot, ka viņa balsī, šajā satrunējušas vijoles pēdējā nopūtā izdzirdēšu dzīves jēgu, sataustīšu to, kā man biju pietrūcis visus šos gadus, kopš atvēru acis pilsētas, nē, pasaules centrālajā inkubatorā, un es gāju aizvien tuvāk tuvāk tuvāk tuvāk tuvāktuvāk! līdz manas tuvredzīgās acis jau spēja saskatīt un saskaitīt krunku miljardus Alberta sejā, līdz es jau varēju pieskarties viņa spārniem, bet to, protams, nedarīju, lai nesabojātu kukaiņu izkārnījumu savīto rakstu uz tiem un tikai klusā balsī, kas, šķiet, pat nesašķēla viņa sēro dziesmu, lūdzu paskaidrot, kamdēļ viņš vēlas pārdot savus spārnus, savu vienīgo mīlestību.

“Sanāciet, cilvēki bez spārniem, sanāciet, cilvēki ar spārniem, sanāciet, cilvēki, cilvēki sanāciet!” Alberts turpināja ķērkt aizvēsturē, dinozauru, Jēzus un cilvēkmīlestības laikmetā dzimušajā balsī, šķietami pat nemanīdams mani, bet, par spīti nemainīgajam balss tonim un blāvajam acu skatienam, es nojautu, ka viņš zina: uz tik daudz cietušajiem spārniem noraugās pats Liktenis un šinī brīdī izšķiras, vai viņam jāmirst savu vai tomēr visas pasaules grēku dēļ, bet viņš atkal un atkal, un atkal, un atkal atkārtoja savu bezgalīgo stāstu, izlikdamies nedzirdam manu jautājumu, un es to atkārtoju, ak, kāpēc gan tu man neatbildi? bet tūlīt pat sapratu, ka nevajadzēja to darīt — Alberts uz mani paskatījās ar savām skumjajām acīm, liekot noslīgt ceļos un lūgt piedošanu par viņa rīcības apšaubīšanu un vēlmi noskaidrot tās iemeslu, itin kā būtu piemirsis par mūs sadalošo Likteņa aizu, kas — un es to zināju labāk par jebkuru citu — neļaus man izprast viņu, tāpat kā viņam — mūs.

“Ja spārni jūs neapmierinās, naudu saņemsiet atpakaļ,” skatoties man tieši acīs solīja nošņurkušais Stilltaunas Buda nirvānas gaidās, kas tā arī nenāca, un viņam neatlika nekas cits kā pārdot sevi pa gabaliņam vien ikvienam, kurš to vēlētos, kaut nevienu nekad nebija interesējis viņa piedāvājums un neinteresēja arī tagad, un viņam neatlika nekas cits kā sēdēt pie savas noplukušās būdas un raudzīties man acīs ar divtūkstoš gadus vecu skatienu, kurā it viegli varēju redzēt visu cilvēces vēsturi no brīža, kad mūsu pērtiķveidīgais sencis nule ieēsto maģisko sēņu apmātībā pacēla divus akmens gabalus un sasita tos vienu pret otru, līdz pat kaklus lauzošā steigā organizētajai virszemes pamešanai par labu Stilltaunai viena cilvēka ārprāta murgu dēļ, kurus droši vien bija izraisījušas šīs pašas nolādētās sēnes, kas šajos miljardos gados nebija mainījušās ne par mata tiesu, joprojām klusībā brūvējot savus kosmiskos noslēpumus — tiesa, zinātnieki tos jau sen bija ietilpinājuši ķīmisku simbolu virtenē — joprojām gatavas izmainīt vēsturi, joprojām piedāvādamas pacelties gaisā vieglāk, lētāk, ērtāk un tālāk kā Alberts ar savu svētumu un spārniem, un acīs paslēpto aizvēsturi.

“Spārni jums, jūsu bērniem, mazbērniem un pārējām atvasēm desmitiem paaudžu garumā,” beidzot novērsis durstīgās acis no manis, turpināja svepstēt Alberts, izlikdamies ticam, ka cilvēce turpinās pastāvēt ilgāk par viena cilvēka mūžu, un es māju ar galvu, lai varētu pēc iespējas ātrāk pazust no šī elles pirmā loka atpakaļ savā istabā, kur man nedraudēja ne kritušā pazemes eņģeļa acis, ne viņa vārdi un pēc sagrautām cerībām smakojošie spārni, kas ik brīdi ļima aizvien zemāk un zemāk, jo ik sekundi bojā gāja jaunas cerības, un tās gūlās uz gadsimtiem seno priekšteču līķiem, lai ar pēdējo nopūtu aizvērtu savas acis un iegrimtu mūža miegā, tāpat kā to darīja to saimnieki, tāpat kā to darīja miljoniem, miljardiem, triljoniem viņu līdzinieku ar savām cerībām, kurām nebija un nekad nebūs lemts piepildīties — tāpat kā manām, tāpat kā tavām — un šī apziņa lika izmantot brīdi, kad Alberts būs novērsis savas visuredzošās acis, lai, kā es to velti iedomājos, nemanīts bēgtu no acis atvērušā briesmoņa cilvēka ādā, šī cilvēkveidīgā Trojas zirga, kuram uz brīdi biju gatavs uzticēt savas nākotne, tagadnes un pagātnes veidošanu, aklā ticībā viņa labsirdībai, kaut viņš nevēlējās neko citu, kā sludināt savas idejas, vardarbīgi implantēt tās manās smadzenēs, lai viņš varētu beidzot celties pretī debesīm, ziņojot tur mītošajiem kungiem baltajos talāros, ka darbs izpildīts un viņu idejas dzīvos mūžīgi mūžos, āmen.

“Spārni būs labākā dāvana Ziemassvētkos, Lieldienās, kāzās kristībās…” man nopakaļ sauca nošņurkušais, spārnotais Jēzus, alkdams tikt sists krustā, taču nebija neviena, kam to darīt, jo šis taču bija humānisma un pārpilnības laikmets, brīnišķā jaunā pasaule, kurā tirgū sēdošais svētais žigolo netika uzskatīts ne par musinātāju, ne sabiedriskās kārtības traucētāju, jo nebija taču, ko musināt, nebija, ko traucēt, tāpēc viņš sauca mani atpakaļ, cerēdams, ka izglābšu viņu no mūžīgās dzīves, bet es jau biju pārāk tālu, lai atgrieztos un ar katru soli attālinājos arvien vairāk, kamēr no viņa rīkles dziļumiem izlidojošie vārdi ar sen, pārāk, pārāk sen zaudēto jēgu — vai tāda vispār ir bijusi? — izmisīgi dzinās man pakaļ, līdz beidzot atmeta ar roku un nokrita kur nu pagadījās: uz tuvējās mājas jumta, asfalta, garāmgājēja kabatā, bet es turpināju iet uz priekšu, līdz tomēr nenoturējos un pagriezu galvu — jā, turpat vien viņš stāvēja, joprojām ar plati pavērtu muti, no kuras lija arvien nesakarīgāki saukļi, joprojām ar apjukuma pilnu izteiksmi nedzīvajās acīs; pamanījis mani, viņš, kā likās, pamāja ar galvu, un es sapratu — būtu viņa spēkos mainīt prātā uzlikto ierakstu, sauciens pēc palīdzības saplēstu manu sirdi gabalos, un es, goda vārds, nezināju, vai spētu tam pretoties, bet Alberts par laimi neko neteica, laikam jau neticot, ka pilsētā ir kāds, kurš būtu gatavs pārdot viņu romiešu centūrioniem, un viņam bija taisnība, nevienu Alberts neinteresēja, nevienu neinteresēja viņa spārni, lai vai cik uzstājīgi viņš neturpinātu izkliegt solījumus un aicinājumus, viss bija velti, velti, viss velti, un es atkal aizgriezos, vairs nesaprazdams, vai tās ir manas domas, vai arī Alberts patiesi būtu mainījis savu dziesmu, bet nebija laika par to domāt, un es steidzu atkal pazust dzīvokļa drošībā, liegdams Albertam pat pēdējo skatienu — ja nu patiesi viss ir velti?

“Spārni, spārni, kam vajag spārnus?” nemitīgi turpināja skanēt manā prātā, neļaujot aizmigt, līdz es pielēcu kājās un basām kājām izskrēju ārā, aiz sevis atstājis savandīto gultu, man nebija laika to sakārtot, man nebija laika, nebija laika, bija jāsteidzas, jo sapratu, ka esmu pievīlis Alberta cerības, un man bija bail, ka viņš neizturēs kārtējo atraidījumu, ka veltās cerības nespēs viņu barot vēl divsimts gadu, tāpēc es skrēju, skrēju, skrēju, cik vien ātri mani nesa kājas, skrēju, līdz beidzās elpa, bet arī tad es neapstājos, nē, nē, es turpināju iet uz priekšu, ietriecis zobus apakšlūpā, savilcis rokas dūrēs, lai nepadotos bailēm, kas pēdējā brīdī varēja nočukstēt: “Griezies apkārt!” un es tām klausītu, jo Alberta dziesma vēl skanēja, taču tā kā klusāk, tā kā gaišāk, un tas man piedeva spēkus pēdējam izrāvienam, ar kuru tiku līdz viņa graustam — tur neviena nebija! — bet dziesma turpināja skanēt, un es sāku viņu meklēt, Dieva vārds, raudzījos visapkārt, raudzījos it visur, bet nekā, it nekā es neredzēju, toties jutu, ka vārdi kļūst aizvien klusāki un gatavojas izgaist, bet vēl aizvien neredzēju nekā, līdz ienāca prātā pacelt galvu pret Jumtu un, jā, tur jau viņš bija, lēnām meta lokus ap savu bijušo mājvietu, lēnām vēcināja, kā izrādās, nevienam nevajadzīgos spārnus un sērā balsī vilka savu himnu, un, tā arī nemanot mani un manus pūliņus — arī tad ne, kad nometos ceļos un saucu, lai viņš aizliek par mums labu vārdu tēvam — Alberts neskarts izlidoja cauri pasaules jumtam un pagaisa no manām acīm, pagaisa no sev neizdevīgās pilsētas un tās hronikām; es vēl brīdi paliku pēkšņi apklusušajā tirgus laukumā, kā gaidīdams, ka to pārpildīs klusuma izbrīnītie cilvēki, taču nekas tamlīdzīgs nenotika un es devos mājās, lai aizvērtu durvis un liktos gulēt — ko gan citu man bija darīt, ko gan man bija darīt?

Tags: raf