Kad esi paslēpies zem segas un aizturētu elpu klausies tālumā skanošajos soļos, ikviens mirklis izstiepjas līdz bezgalībai. Tāpēc Dievs vien zina, cik mūžības tovakar aizritēja, un cik Visumi paguva piedzimt Telepātijas institūta kopmītņu trešajā stāvā, kur visu iemītnieku sirdis sitās vienā ritmā un bija pārņemtas ar vienu vienīgu sapni — kaut uzrauga kurpju piesitieni ātrāk aizvāktos no viņu stāva, bet domas — no viņu prātiem.

Taču ikvienai mūžībai reiz pienāk gals, un tāpat bija arī šoreiz. Jaunie telepāti vēl nebija ne nosirmojuši, ne uzaudzējuši garumgaras bārdas, kā istabiņas klusumam pilnību sasniegt kavēja tikai viņu pašu retie elpas vilcieni un negribēti skaļā siekalu rīšana.

„Projām ir!” Rejs iečukstēja gultasbiedra ausī. Tas uz brītiņu sarāvās, sajutis karsto, negaidīti cilvēcisko elpu piekļaujamies miesai, bet tad jau atkal kļuva par to pašu nesatricināmo Duglasu, kuru visi bija pieraduši redzēt.

„Aha!” viņš atsaucās, izrausdamies no segas apakšas. Nekādu dzīvības pazīmju. „Brīnišķīgi nostrādāts, puiši. Tātad, kā mēs varētu izglābt dzejnieku?”

Tie izrādījās spēcīgāki burvju vārdi par visu Merlina repertuāru. Glīti saklātās gultas ar tikko manāmajiem izciļņiem acumirklī nomainīja divdesmit Duglasam pievērsti acis un divdesmit pār to malām kuļājošas kājās. Taču istabu joprojām žņaudza klusums.

„Varbūt tev ir kāds plāns, Dug?” beidzot iejautājās viņam pretī sēdošais zēns, kurš ikdienā bija tik nemanāms, ka viņa vārdu visi jau sen bija aizmirsuši. „Tu taču no rīta teici, ka gribi par to parunāt.”

„Vēl nav. Tieši par to es arī gribēju runāt.”

„Tad runā.”

„Nomierinies. Tātad tā.” Duglass ievilka elpu, ļaujot skatienam lēnām pārslīdēt pāri saviem klausītājiem. „Mēs visi zinām, kas ir Dzejnieks.”

„Jā, protams.” To viņi patiešām zināja. No vecāko studiju biedru un skolotāju mutēm izskanējušie aprautie vārdi viņu prātos bija salipuši kā netverami mozaīkas gabaliņi un radījuši sašķaidītus pasaules pēdējā dzejnieka likteņa fragmentus. Lai gan neviens nebija viņu ne redzējis, ne pat lasījis viņa uzrakstīto, ikviens juta, ka šajās lauskās slēpjas Noslēpumi un Piedzīvojumi, un Mīlestība, un viss pārējais, kas viņiem institūtā bija liegts Patiesības un Nākotnes vārdā. Jau pats tituls bija ievērības cienīgs – tas lika domāt par protesta demonstrācijām un viesuļvētrām, visaptverošu mīlestību un visu iznīcinošu naidu, un tās nu reiz bija vērtības, kuras vērts aizstāvēt līdz pēdējam elpas vilcienam, līdz pēdējai asins lāsei.

„Pie lietas, Dug! Uzraugs var atgriezties”

„Piedod! Tātad, manuprāt, varam droši pieņemt, ka dzejnieks netiek slēpts institūtā. Šo ēku mēs pārzinām pilnībā, un Viņu noteikti būtu uzgājuši. Bet, ja dzejnieks ir kaut kur pilsētā, mums vispirms jātiek ārā no institūta. Pēc tam... Gan jau pēc tam kaut ko izdomāsim. Ja ne mēs paši, tad kāds no vietējiem gan jau zinās, kur viņu meklēt.”

„Neizdosies, Dug,” atkal ieteicās viņa oponents. „Visi mēs no šejienes vienalga neizkļūsim, un arī divu—trīs cilvēku pazušana paliks nepamanīta labi, ja dažas stundas. Un par to otru daļu...” Pēkšņi istabu atkal pārņēmušais klusums bija spēcīgākais iespējamais arguments, un Duglass sajuta, kā no viņa likteņa biedriem pamazām aiztek pēdējās apņēmības paliekas.

„Mums viņš jāizglābj,” pēkšņi atskanēja kāda balss, un Duglasam līdzās nostājās Rejs. Pateicis to, viņš izgāja pa durvīm, un Duglasam neatlika nekas cits kā sekot draugam.

* * *

Tā tas sākās.

Dzejnieks bija ieslodzīts. Tas arī bija viss, kas par viņu zināms. Viņi bija ceļā. Tas bija viss, ko viņi zināja par sevi.

„Mums tomēr vajadzēs plānu.”

Duglass pamāja. Līdz šim tā bija kā rotaļa. Bērnišķīga spēku izmēģināšana. Bet ar to brīnumainā kārtā pietika, lai viņi tagad stāvētu laternu blāvajā gaismā un justos nonākuši soli tuvāk Dzejniekam. Taču viņi arī zināja, ka tālākajā ceļā vajadzēs kaut ko vairāk par kaismu taisnīguma apziņu, kas pie tam varēja kuru katru brīdi izplēnēt.

Bet nekā cita nebija. Viņi bija tikai divi bērni, kurus daba bija apveltījusi ar telepātiju, bet kuriem cilvēki bija atņēmuši viņus pašus. Jau drīz pēc dzimšanas ieslodzīti Institūtā, viņi pat savu dzimto pilsētu pazina tikai no ierakstiem, nostāstiem, un pa otrā stāva logu redzamās ielas, kur reizumis varēja manīt mīlniekus, klaidoņus un citus patiesības meklētājus. Un nu tur stāvēja viņi. Tiesa, nejaušam novērotājam arī viņi abi varēja atgādināt divus jaunus, klusus mīlniekus, kas nakts vēsumā izlavījušies no vecāku mājas un cenšas saprast, ko iesākt ar sen kāroto, bet līdz šim nepiedzīvoto brīvību.

„Sākam kustēties,” viņa domās ielauzās likteņa biedra aizrādījums. „Un runājam. Mēs sākam izskatīties aizdomīgi.”

Tā bija viena no pamatpatiesībām, ko jaunajiem telepātiem iemācīja Institūtā. „Klusums liek ieklausīties domās,” mēdza atkārtot viņu audzinātājs. „Bet tās biedē.”

„Sākam meklēt.”
Un viņi ķērās pie darba.

Drīz vien tā jau bija kļuvusi par rutīnu. Paslēpties aiz tuvējās ēkas, aizvērt acis un uzšķērst kārtējā garāmgājēja apziņu. Darbojoties ap pirmajiem upuriem, Duglass vēl izjuta nelielu uztraukumu, taču tagad, kad Rejs ar muļķīgu jautājumu bija apturējis jau sesto svešinieku, tas draudēja kļūt par uzmācīgu darbu.

Nebija jau arī no kā baidīties. Teju vienīgā atšķirība starp Reja apturētajiem pilsētniekiem bija viņa vārdos. Šo sauca par Hedliju, un Duglass, taustīdamies aizvien dziļāk viņa prāta biezoknī, prātoja, kāpēc vārds viņam šķita pazīstams. Iespējams, to bija pieminējuši skolotāji, vai varbūt tas izskanēja naksnīgajās sarunās, jaunajiem telepātiem mēģinot atcerēties dzīvi pirms nonākšanas Institūtā. „Varbūt viņa dēls vai meita ir pie mums,” nesteidzīgi domāja Duglass, līdz viņa prātā ietriecās Reja mudinājums pasteigties.

Pašnožēla, neapmierināta dzimumtieksme, gadiem slēpta vainas apziņa, bailes no dzīves un bailes no nāves... Pilns komplekts. Un tomēr – nekā jauna. Simtiem reižu mācībās un nu arī piecreiz pilsētas ielās redzēta kombinācija.

Un tad viņš sajuta mīlestību.

Atmiņā nebija cita skaidrojuma. Kā bailēs no neredzamiem briesmoņiem iespiedusies stūrī, tā tomēr sevī slēpa nekur citur nemanāmu dzīvības spēku, un Duglass juta: ja nezināmais garāmgājējs būtu tai devis vaļu, neviena no viņa prātu sagrābušajām domām nebūtu drošībā.

Tagad tā gan klusu pukstēja, vilinot aizmirst ikdienas rūpes, atgulties un iegrimt atmiņās par Laika dzīlēs pazudušo pagātni un sapņos par nesalīdzināmi brīnišķīgāko nākotni, taču saimnieks acīmredzot bija pārliecināts, ka viņa ceļš ir pārāk stāvs un ilgs, lai kaut mirkli veltītu bezmērķīgai atpūtai, un prāta apakšējos slāņos iespiestā mīlestība jau bija gandrīz novītusi, kad tai pieskārās Duglass. Un tomēr. Un tomēr.

„Noturi viņu vēl mazliet,” Duglass lūdza un sagatavojās vēl dziļākam nirienam, atcerējies skolotāja kā garāmejot izmesto piebildi par jūtām, kas pat sīkākajās izpausmēs slēpj ko krietni lielāku – iespējams pat citu apziņas slāni. Pirmajā mēģinājumā viņu aizturēja kā cementā nocietināta griba. Tad Duglass izdzirdēja paklusu svešinieka kunkstienu un iekšā bija.

* * *

„Ejam,” Duglass noteica un, nemaz nepaskatījies uz Reju, devās uz priekšu.

„Kurp?”

„Ejam.”

* * *

Institūta pagrabā viņi bija akli kā divi Saules gaismā izlīduši kurmji. Tomēr apziņa, ka viņi ir nokļuvuši vien pāris soļu attālumā no mērķa neļāva atgriezties pilsētā, lai meklētu gaismu. Un viņi zināja, ka tajā visas laternas tā kā tā ir izdzisušas, un tumsa kārtējo reizi ir triumfējusi pār gaismu mūžīgajā cīņā par cilvēku prātiem. Tāpēc viņi turpināja taustīties uz priekšu pa nezināmā arhitekta savērptajām eju mežģīnēm.

„Ja mūs šeit pieķers, sūdi būs lieli,” murmināja pa priekšu ejošais Rejs – vairāk lai atgādinātu sev, cik dziļi viņi jau bija iekūlušies un līdz šim jau izrādīto drosmi, kas nu draudēja pagriezt muguru un aizbēgt tik dziļi, kur to vairs nespētu panākt ne Duglass, ne arī pats Rejs. „Bet nu jau par vēlu uztraukties.”

Duglass tikmēr klusēja un centās nedomāt. Kaut kur netālu, iespējams, atradās cilvēks, kurš bija nesalīdzināmi pārāks par viņu un jebko, kas no viņa varētu iznākt. Taču nu dzejnieka liktenis bija atkarīgs no viņiem. Un šo domu Duglasam nācās atkal un atkal atvairīt, lai varētu droši turpināt ceļu. „Kā tev šķiet, cik tālu mēs vēl esam?” viņš beidzot noprasīja, cerībā beidzot aizgaiņāt uzbāzīgo nedrošības sajūtu.

„Nezinu. Bet gan jau sajutīsim, kad būsim tuvumā.” Un, mierinot sevi ar šo domu, abi turpināja ceļu. Aukstās pagrabstāva sienas un sastāvējušais gaiss ik ar soli aizvien vairāk gremdēja viņu cerības, liekot uzdot neskaitāmus neatbildamus jautājumus par Dzejnieku, viņa dzīvi un likteni. Varbūt atbildes sniegs viņš pats, ja patiešām atrodas kaut kur starp pelējuma sēnītēm ceļā uz Tumsas valstību, klusībā cerēja Duglass, kaut labi zināja — vairumā iepirktās domas ilgst tikai līdz brīdim, kad prāts tās beidzot sadrupina pa pamatelementiem.

„Jūti?” pēkšņi gandrīz iekliedzās Duglass. Un tūlīt pat saprata, ka jautājums bija lieks. Savādāk nemaz nevarēja būt — ceļā līdz viņiem gan acīmredzami savārgušas, viņu apziņā ar apskaužamu sparu ietriecās domas, kuru spilgtums ne uz mirkli neļāva šaubīties par to izcelsmes avotu.

„Ejam!”

Un viņi gāja, nē, skrēja, vairs nespēdami ne nociesties, ne ievērot šķietami nepieciešamo piesardzību. Prāts bija labāks vadonis par jebkura dzinējsuņa degunu, un viņi skrēja pa smirdīgo ūdeni, kas ik pēc brītiņa iesmēlās kurpēs, skrēja ātrāk kā jebkad savā cietumnieku mūžā, skrēja, neuztraucoties par sāpošajām potītēm, elpas trūkumu un droši vien sastieptajām cīpslām, jo ar katru soli viņi nonāca aizvien tuvāk mirklim, kad atklāties solīja visas līdzšinējās dzīves jēga un tās turpinājuma iespējamība.

Un te nu viņi bija. Atklāsme gan vēl slēpās aiz pussatrunējušām koka durvīm, un abi mednieki uz brīdi apstājās, lai bijīgi ieklausītos pāri viņiem līstošajā apziņas ūdenskritumā. Bet nepacietība drīz uzvarēja pieklājību, un durvis tika atgrūstas plaši vaļā.

Dzejnieku viņi tomēr uzreiz nesaskatīja. Abu patiesības, nāves un sevis meklētāju uzmanību tūlīt pēc durvju atvēršanās novērsa siena, kur noplukušajai telpai nepiedienīgā krāšņumā lēnām pulsēja miljons jaunu krāsu ieguvusi varavīksne, pa kuru tikpat nesteidzīgi debesīs peldēja stikla plosts. Tā pasažieri visi kā viens bija nokrituši ceļos un, pievērsuši sejas Dievu, lūdzās lai pamalē jaušamais negaisa mākonis ietu viņiem secen, vai vismaz nenestu iznīcību. Bet Dievs klusēja, un uz sienas mītošie cilvēki lūdzās vēl sparīgāk, jo mākonis ar katru brīdi nāca aizvien tuvāk un kļuva vēl biezāks, vēl tumšāks, vēl biedējošāks. Taču tas nepalīdzēja, un viņu acīs, un uz viņu vaigiem, un viņu bārdās Duglass pamanīja iemirdzamies asaru lāses, kas pamazām kļuva aizvien lielākas un lielākas, līdz ceļinieki arī sēdus vairs nespēja noturēt to svaru un nokrita guļus uz klāja.
„Jūs mani meklējāt?”

Tā bija Dzejnieka balss. Kaut neviens no abiem zēniem vēl aizvien nemanīja to mītu varoni, kura dēļ viņi bija šeit ieradušies, apziņā pēkšņi ietriekušās balss īpašnieku viņi atpazina acumirklī.

„Jā... kungs,” runātāja lomu uzņēmās Rejs, bet arī Duglass vairs nespēja pētīt caurspīdīgo cilvēku ceļu pretī debesīm – viņa acis nu klīda apkārt istabai, cenzdamās saskatīt, kur tad īsti ir noslēpies Pasaules Pēdējais Dzejnieks, tās vienīgā cerība un iznīcības vēstnesis.

„Beidz ķēmoties.”

„Kur Jūs... tu esi?”

„Šeit un visur.” Smiekli. „Piedodiet. Jūs izskatāties tik satraukti, ka es nevarēju atturēties no mēģinājuma uz brīdi pacelties tronī. Skatieties stūrī. Nē, ne tajā, sev aiz muguras.”

Abi uzrunāti apgriezās. Taču arī tur nemanīja gaidīto stāvu. Tikai soliņš, uz kura atdusējās sīka, balta kastīte.

„Jā, tur.”

„Jūs... tevi... tavu saprātu ieslodzīja tur?”

„Ieslodzīja? Nē, nē. Atbrīvoja. Es pats to gribēju.”

„Bet... bet... Tad tu vairs neraksti?”

„Nē. Un kāpēc lai es to darītu? Rakstīšana ierobežo. Tieši tās dēļ dzejnieki ir izmiruši. Patiesībā mēs visi esam dzejnieki. Bet reti kurš prot dzejot. Rakstīšana ir piepūle. Tagad mans papīrs ir, lūk, tā siena. Tas ir mans dzejolis. Mans domu spogulis. Dzeja bez dzejošanas.”

Viņi atkal pievērsās sienas ceļiniekiem. Bargais mākonis tomēr bija aizskrējis garām, un nu plostu caururba tūkstošiem sauļu stari. Lūzdami, tie zaigojās visās varavīksnes krāsās un, kā šķita, iezīmēja vienīgo atļauto virzienu: augšup.

„Mani nevajag glābt. Ejiet!”

Viņi paklausīja. Atkal viņus biedēja kanalizācijas zilganpelēkā pagātnes smaka, atkal aukstās pilsētas ielas klusēja, kamēr viņi tāpat, ne vārda nepasacījuši, devās mājup.

* * *

„Ko jūs redzējāt?” satraukti taujāja istabas drošībā palikušie ceļinieki bez karietes.

„Dzeja ir mirusi.”

Tags: raf