Es vakarnakt satiku eņģeli. Netīrs un neskuvies viņš sēdēja gultas kājgalī, klusu dziedāja sen aizmirstā valodā un skatījās uz mani savām nespodrajām acīm, kuras jau sen bija pametis dzīvesprieks un pēdējās cilvēcīguma paliekas, atstājot vien trulu, alkohola un noguruma piepildītu skatienu, kurā neredzēju neko no tā, kas Dievam pirms divtūkstoš gadiem bija licis viņu iecelt augstajā amatā. Pat spārni, šī pēdējā liecība par ķermenī reiz mitušo dvēseli, pat tie bija zaudējuši kādreizējo spozmi un savās pelēkajās, utu saēstajās spalvās glabāja vien šausmu stāstus par saimnieka pārdzīvoto.

Dieva vārds, nezinu, kāpēc sāku tos lasīt. Pat istabas krēsla nespēja apdzēst šim laikmetam nepiederīgo ziņkāri — kā apmāts, kā nelūgtā viesa tukšā skatiena nohipnotizēts es piemiegtām acīm urbos aizvien dziļāk un dziļāk viņa ķermenī apglabātajos noslēpumos, līdz jutu gaisā ceļamies matus — ne tāpēc, lai tiektos pretī debesīm, nē, viņus bija nobiedējusi sirdi pārņēmusī tumsa. Tās ņirdzīgā balss mudināja bēgt, meklēt glābiņu, viešot veltas cerības, ka tas ir kaut kur netālu, lai jau nākamajā brīdī sagrābtu patvēruma meklētājus, uzsēstos uz viņu muguras un noņemtu masku, atklājot savu lietuvēna seju.

Eņģelis pasmaidīja, atsegdams dzeltenos, puves un tabakas saēstos zobus.

Piecēlos sēdus un uzvilku segu līdz pat zodam, kaut labi zināju, ka filmu varoņus tas ne reizi nav izglābis no maniakāliem eņģeļiem.

Bet viņš joprojām sēdēja un smaidīja savu dīvaino smaidu, kas neliecināja ne par īpašnieka prieku, ne ko citu — ja nu vienīgi vēlmi izvingrināt sejas muskuļus, jo acis joprojām centās caururbt mani, kā cenzdamās saskatīt, kas atrodas uz sienas un aiz tās, aiz mājas, pilsētas, Zemeslodes un Saules sistēmas — vai kur nu mūsdienās, kosmosa izpētes un nanotehnoloģiju laikmetā dzīvo eņģeļi un viņu mīļākās. Bet man debesu valstības vietā bija iedalītas tikai viena niecīga istaba, un es negrasījos to dalīt ar nerunīgu eņģeļi.

„Ko jūs šeit darāt?” noprasīju pēc iespējas skarbākā balsī.

„Gaidu,” viņš sacīja, piepildīdams telpu ar lēta degvīna smārdu un klusu atbildi.

„Ēēē... ko tieši?”

„Tevi.” Tad, pēc nelielas pauzes: „Nāc!” Eņģelis beidzot piecēlās kājās, izpurināja no spārniem blusu koloniju un piegāja pie durvīm. „Tu reiz teici, ka gribi nokļūt debesīs. Es tevi līdz tām aizvedīšu. Nāc!”

Un es sekoju, kaut jau sen biju piemirsis narkotiku vai to trūkuma murgā izteiktos vārdus. Taču eņģeļa acīs beidzot zaigoja prieks, un man kļuva žēl noskrandušā Pastarās dienas vēstneša, kurš droši vien jau gadsimtiem ilgi klaiņoja pa grēcinieku un viltus svēto pārpildītās Zemes virsu, nesekmīgi meklēdams kādu, kurš vēl nebūtu apracis savus sapņus, noglabājot tos „nebaltai dienai”, kaut labi apzinājās, ka, tai pienākot, viņam nebūs laika nodoties sapņiem.

“Nāc!” Eņģelis jau bija ārpasaulē. Arī es pēc brīža atstāju pagātni līdz sāpēm pazīstamajā istabā.

Laternu dienā nebija grūti ieraudzīt mērķi — eņģelis bija pacēlies spārnos un laidelējās ap manu aizgājušā gadsimta mašīnu, kas lepna stāvēja starp peļķēm un bedrēm un izlikās, ka nemana viņa neprasmīgo flirtu. Pievērsos asfaltam, lai nevajadzētu vērot nezūdošo, skumjo smaidu eņģeļa sejā, taču tas bija arī tur; apmaldījies ūdens atspulgā, apmaldījies savā prātā, apmaldījies ceļā pretī apgaismībai, eņģelis pazuda no vienas peļķes tikai tāpēc, lai pēc brīža, ūdens tā arī nenomazgāts, iepeldētu nākamajā un beidzot pamātu man, aicinādams pasteigties ar savām pārdomām un šaubām.

Biju zaudējis arī pēdējo iespēju atstāt eņģeli ārpus savas dzīves un ieslēgties istabā, parādot vidējo pirkstu liktenim un viņa centieniem. Vairs nevarēju nedz paslēpties no viņa skatiena, nedz izlikties to nemanām — nācās vien slāt uz priekšu pāri pieri saraukušajam trotuāram, kurš gan klusi nopūtās, sapratis manu nolūku, taču bailēs izlēma netraucēt. Arī netālu stāvošajās atkritumu kastēs galvas iebāzušie kaķi un bezpajumtnieki uz brīdi piecēlās, lai palūkotos uz naktsmiera traucētāju, bet tūlīt pat arī atgriezās savā naksnīgajā darbā, vien ik pa brīdim norūkdamies, lai aizbaidītu viens otru no īpaša garda kumosa — protams, tas bija velti, jo ikviens no viņiem bija piedzīvojis pārāk daudz, lai bītos no cīņas par ēdienu. Es viņiem nebiju bīstams, un arī viņi netraucēja man doties aizvien tuvāk brīvības satracinātajam eņģelim, kurš nu jau atkal dziedāja un dejoja augstu virs mašīnas kā alkohola un cerību apreibināts dervišs.

Soļi.

Viens no bezpajumtniekiem beidzot bija atradis kaut ko ēdamu un triumfējoši pagriezās ar muguru pret saviem bijušajiem likteņa biedriem, pilns pārliecības, ka viņam vairs nav nekā kopīga ar šiem likteņa pabērniem. Taču viņi bija piedzīvojuši pārāk daudz, lai justos pārsteigti par bijušā biedra centieniem pacelties pāri savai ģimenei. Un viņi pie piedzīvojuši pietiekami daudz, lai zinātu, kā ar to cīnīties — jau nākamajā mirklī pēc laimīgā mednieka pirmā soļa projām no savas dzimtenes viņam uz galvas un pleciem uzlēca visi pirms tam šķietami atkritumu nirvānā iegrimušie kaķi un šņākdami un spiegdami ņēmās skrāpēt un kost, un plēst, un ēst viņa miesu līdz bēglis nokrita uz zemes, vēl mēģinādams ar rokām pasargāt galvu, bet tas bija velti — vēl pāris minūtes asas cīņas un viņš vairs nekustējās, bet pūkainie karavīri varēja atgriezties mājās apmierināti, ka ģimenes gods ir nosargāts.

Soļi.

Pētot likteņa pabērnus jau biju pienācis pie mašīnas. „Ko nu?” noprasīju tai.

„Braucam!” atbildēja eņģelis.

„Kurp?”

„Kāp iekšā.”

Paklausīju, jo bija skaidrs, ka ne kaķi, ne bezpajumtnieki nespēs mani izglābt no prāta aptumsumā dotā solījuma. Man pieskārās vecuma un izmisuma smārds. Iedarbināju mašīnu. Eņģelis bija man līdzās.

„Brauc uz priekšu,” viņš teica, un es paklausīju.

Atkal sāka līt. Eņģelis klusēja un tikpat stingi kā istabā pētīja ārpasauli, kaut bija skaidrs, ka viņš redz tikai prātā notiekošo. Tiesa, nakts ielas tā kā tā bija tukšas, un arī es drīz vien beidzu visu uzmanību pievērst peļķu pārpildītajam ceļam, pievēršoties arī lietus lāsēm, kas viena pēc otras mira mocekļa nāvē uz mašīnas stikla un tecēja lejup, vēl izkliegdamas pēdējos lāstus un skaitīdamas pirmās lūgsnas, aklā ticībā, ka tās viņiem ļaus nokļūt debesīs, lai atkal atsāktu ceļu lejup, pretī mašīnas stiklam mūžīgajā ciklā, kurā viņus ieslodzījusi Dieva ārprātīgā humora izjūta.

Eņģelis paskatījās uz mani, nošūpoja galvu un ieslēdza radio, lai es atkal viss pievērstos bezgalīgajam ceļam uz mūžību. Cauri aizvēsturē dzimušajai fona šņākoņai mašīnā ielauzās diktora balss, stāstot kaut ko par karu un mieru, noziegumu un sodu, mīlestību un naidu, bet viņa vārdi pazuda lietus lāšu pirmsnāves kliedzienos, un man šķita, ka arī radio nu pārraida tikai pasauli pārņēmušā lietus rīboņu. Tā bija dienas galvenā ziņā, par kuru cilvēki no rīta lasīs avīžu pirmajās lapās, bet pēc tam pārspriedīs ar saviem darba kolēģiem, reizēm izmetot kādu joku par grēku plūdiem vai ūdens trūkumu Āfrikā.

Lai izvairītos no pārliecīgas pievēršanās apkārt notiekošajam, piedevu gāzi un nu jau krietni pārsniedzu atļauto ātrumu, ar pūlēm izvairoties no naksnīgo sētnieku slotas mestajiem meteorītiem un ielu malās guļošajiem, ādās jakās tērptajiem sengrieķu dieviem un dievietēm, kuru mīlestība bija pārāk spēcīga un svaiga, lai viņi spētu izturēt ceļu līdz Olimpa kalnam. Viens no jaunajiem dieviem ar izspūrušu matu ērkuli gan pacēla īkšķi, cerēdams uz nepazīstamā šofera labsirdību, bet eņģelis papurināja galvu, un es atvainojoties paraustīju plecus un turpināju ceļu, joprojām nezinot, kurp tas ved.

„Uzmanies!” pēkšņi iekliedzās eņģelis, nervozi pametis skatu atpakaļskata spogulī. Izbīlī sagriezu stūrī un tikai ar pūlēm izglābos no katastrofas. Mums pakaļ pilnā gaitā traucās no istabas skapja izlīdis dēmons, kuru tur bija ieslodzījis savā četrpadsmitajā dzimšanas dienā, cerot, ka viņš nomirs no bada vai bailēm un vairs ik nakti nemodinās mani, paceldams segu un sēcot skatīdamies, kā es cīnos ar aukstumu un sapņa paliekām, steigdamies uzvilkt apakšbikses un ievīstīties segā. Nu viņš bija izmantojis manu prombūtni, izkāpis brīvībā un nez kāpēc centās notvert mašīnu.

Elles ziņneša steiga uztrauca arī eņģeli, kurš vienā acumirklī bija zaudējis savu narkotisko mieru un nepārtraukti skatījās te uz ceļu, te uz pakaļ skrienošo dēmonu ar izkārto mēli. „Zilā gaisma! Brauc debesīs!” viņš beidzot iesaucās.

Un patiesi — bijām piebraukuši pie luksofora, kurā jau kopš cilvēces pirmsākumiem vientuļa spīdēja zilā gaisma, akli cerot, ka varbūt kāds beidzot paklausīs tās aicinājumam un pametīs planētu. Arī es to negribēju darīt, bet dēmons jau bija ieķēries mašīnas durvīs un grasījās rāpties iekšā, neatstājot man citu iespēju kā likt mašīnai pacelties gaisā, cerot, ka tas liks viņam atslābināt tvērienu un atgriezties mājās, lai gaidītu manu atgriešanos.

Tā arī notika. Vēl pēdējo reizi iekliedzies, vēl pēdējo reizi nolādējis manu un eņģeļa dvēseli mūžīgām mocībām elles ugunīs, briesmonis atlaida durvis un kaukdams krita lejup līdz ar dobju būkšķi atsitās pret asfaltu un palika tur guļam no viņa mutes un ausīm pamazām izplūstošajā asins peļķē.

Bet mēs turpinājām augšupceļu. Lietus triecās pret mašīnu daudzkārt ātrāk kā iepriekš, taču to balsis bija kļuvušas skaidrākas, un es spēju pat izšķirt atsevišķus vārdus un frāzes. Lietus runāja par dzīves jēgu un nāves neizbēgamību, šķendējās par jaunās paaudzes slinkumu un cieņas trūkumu, strīdējās par pasaules iekārtojumu un tamlīdzīgām muļķībām. Pamanījušas mūs, lāses gan apklusa, atcerēdamās, ka cilvēkiem nav ļauts dzirdēt to balsis, bet tad pamanīja spārnus uz blakus sēdošā eņģeļa muguras un atsāka dzīves plānu apspriešanu.

“Es ceru, ka reiz man izdosies uzrakstīt grāmatu par Visu,” teica viena. “Pakš!” viņa piebilda, atsizdamās pret debesīm pievērsto mašīnas priekšējo stiklu.

“Es tevi izglābšu!” iesaucās cita. “Švīk!” loga tīrītājs viņu aizšķūrēja uz masu kapiem, kur līķu bija pārāk daudz, lai tos apraktu kaut zem nedzēstu kaļķu kaudzes.

“Mēs lidojam uz zvaigznēm?” jautāju eņģelim.

Viņš iespurdzās. “Nē taču!” Tad pamanīja neizpratni manā sejā. „Pagaidi... tu vai tad nezināji, ka Visums ir tikai aizsegs, lai zinātnieki nepievērstos Patiesības izpētei?”

Papurināju galvu. Nu jau eņģelis smējās pilnā kaklā — daļēji par manas neziņu, daļēji no prieka, ka beidzot izdevies atbrīvoties no Zemes pievilkšanas spēka un nelāgu atmiņu važām. Apvainojies, sāku pētīt apkārtni, jo mašīnas ceļš uz debesīm nu bija brīvs — to netraucēja ne putni, ne komētas un pat ne mākoņi. Tikai vējš skrēja apkārt mašīnai, joprojām meklēdams kaut kur netālu zudušo mīļāko un nerimdamies klusu čukstēdams viņas vārdu.

„Kur ir mākoņi?”

Eņģelis ielūkojās pulkstenī. „Laikam aizgājuši gulēt. Dievam nepatīk, ja viņi rotaļājas arī naktīs.”

Taču es viņā vairs neklausījos, jo biju pamanījis no mašīnas bagāžnieka brīvībā spraucamies savas pagātnes ēnas. Tās kā žurkas pameta augšup — aizvien tikai augšup — skrienošo mašīnu, kā zinādamas, kā iepriekš paredzēdamas nenovēršamo traģēdiju un nevēlēdamās atvadīties no saviem sapņiem, nevēlēdamās kļūt par bankas ierēdni vai tanku bataljona komandieri tā vietā, lai pētītu putnus, zvaigznes, savu un citu prātu vai kas nu kuro reizi šķita visu laiku labākais darbs, kas neapniks nemūžam.

“Apsveicu!” teica eņģelis. “Tu esi brīvs.”

Man no acu kaktiņiem sāka līt asaras, kaut īsti nezināju, vai esmu priecīgs vai saskumis par pēdējās pagātnes mizas nolobīšanos. “Tātad esam galā?” noprasīju, lai nebūtu jāklusē un jāvēro nepiemērotā virzienā ritošās asaras.

“Jā. Skaties!” viņš norādīja uz augšu.

Vēlreiz izbāzu galvu ārpasaulē. Necaurredzami melnajās debesīs joprojām tikpat sīkas un neaizsniedzamas kā uz Zemes mirgoja zvaigznes, taču nu pie tām varēja manīt arī ko citu — pie katras no tām bija pa sudrabainā apmetnī tērptam eņģelim, kuri lēnām stūma zvaigznes to mūžīgajā ceļā pāri debesīm. Ietinušies cienīgā klusumā, karjeras kāpņu virsotni sasniegušie eņģeļi atgādināja spokus. Ja kāds no viņiem būtu apsēdies gultas kājgalī un skumji dziedātu par sen aizgājušiem laikiem un līdz sirdssāpēm tālu nākotni, es būtu iemidzis vēl dziļākā miegā, neuztraucoties par vakardienu vai rītdienu, jo kāda gan jēga domāt par to, ko zini un nevari mainīt?

Bet nu es biju debesīs, nometis visas savas ādas un gatavs celties vēl augstāk.

“Kāp uz jumta,” teica eņģelis, un es paklausīju — jau sen bija par vēlu spriest par brīvo gribu un protestēt pret mēģinājumiem mani izrīkot. Šī bija viņa valstība.

Tags: raf