Būkšķis.

"Domājāt, ar dzeloņstieplēm pasargāsiet mūs no domām?"

Zeme dārd. Sienas vēlas sagrūt un aprakt mani līdz ar visiem pierakstiem un tajos apslēptajiem sapņiem.

"Domājāt ar ieroču skaņām pakļaut sen iestudētām lomām?"

Esmu piecēlies sēdus un atvēris acis, taču tās joprojām redz tikai sakairinātās apziņas radītos tēlus. Viņu asinssarkanās sejas aicina uz revolūciju, bet acīs patvērumu guvušās bailes pūlas atrunāt no tās. Nezinu, kam ticēt. Turpinu skatīties uz durvīm. Tās pulsē līdzi sirdij.

"Ļaujiet - mēs norausim dzelkšņus jūsu apziņas dzīlēm!"

Negribīgo revolucionāru rokās izaugušie naži skrepst pret aizvien ciešākā tvērienā viņus apņemošo mūri. Taču tas aug aizvien biezāks un augstāks - nu jau ir aizsedzis Sauli un ikviens tā ķieģelis trīc smieklos par veltajiem pūliņiem.

"Ļaujiet - un lodes vairs neliks šķīst pa visām vīlēm!"

Nē, es tomēr joprojām esmu šeit un joprojām es pats. Durvis stāv kā stāvējušas, un sienas izliekas, ka neko nav manījušas. Pieceļos. Kājas ir vājas un jūtos kā no zemes izrauts dārzenis. No aukstuma un satraukuma trīcēdams saģērbjos un pieeju pie durvīm. Sapnī dzimusī balss ir apklususi, taču tās vietā stājušās desmitiem citas, un man bail iziet ārā, bail, ka to ūdenskritums gāzīsies man pāri, nogāzīs no kājām un apraks uz mūžīgiem laikiem. Bet citas izejas nav (un nekad nav bijis), tāpēc pieeju vien pie durvīm un taisu tās vaļā. Acis pievērtas, lai pasargātu tās no neizbēgamā triecienā.

Tā vietā mani sagaida sajūsmas pilni saucieni. Viņi mani ir gaidījuši.

Tags: outtakes