Kad atgriezāmies nometnē, Mēness jau vēroja mūs no debesīm. Apbrīnu par pasaules krāšņumu bija saduļķojis nogurums, tāpēc runājām vēl mazāk kā tūlīt pēc pacelšanās kalnā. Fona troksnim pietika ar siseņu ķildām un serenādēm. Gribēju viņiem pievienoties, bet ieaudzinātās pieklājības paliekas guva virsroku. Nācās iztikt ar retiem deju soļiem un reizumis uzplaukstošu smaidu.

Pie jaunceltnes palēninājām soli. Vainas apziņa. Tā bija arī mūsu vienīgais kaimiņš, bet paviesojies ēkā biju tikai es — turklāt arī tad paša domu nomākts un nepievērsdams nekādu vērību tās likteņstāstam.

“Ieejam?” noprasīju, cerēdams, ka varbūt tomēr nebūs par vēlu atvainoties un iegūt tiesības uz vēl vienu pirmo randiņu.

Artūrs piemiegtām acīm paskatījās saulē, ar roku pieturēdams nepaklausīgos matus, ar kuriem vējš centās aizklāt viņa acis. “Manis pēc. Līdz saulrietam vēl kāds laiks atlicis,” viņš beidzot noteica.

“Tad ejam,” sacīja Toms un kā pirmais iegāja mājā. Vienaldzīgi paraustījis plecus, Edgars viņam sekoja. Es gāju pēdējais. Baidījos, ka iepriekšējā diena varētu izrādīties tikai sapnis.

Par laimi, bažām vismaz šoreiz nebija lemts piepildīties. Celtnes iekšpuse izskatījās tieši tāpat, kādu atcerējos to atstājis pirms nepilnas stundas. Grīdas joprojām klāja pabieza putekļu kārta, un logi joprojām nikni noraudzījās nevēlamajos viesos.

“Apakšstāvā nekā nav. To jau vakar izstaigāju,” sacīju draugiem.

“Labi, tad kāpjam augšā,” noteica Artūrs un tūlīt arī spēra pirmo soli. Pacēlu kāju, lai sekotu viņa pēdās.

No augšstāva atskanēja pakluss rūciens. Visi četri sastingām un neizpratnē pārmijām skatienus. Atmiņā uzzibsnīja iepriekšējā vakarā tur manītā ēna, un bailes uzsita jaunu vilni.

Artūrs paspēra vēl pāris soļus uz augšu. Sāpīgi skaidri dzirdēju kāpņu skaļo iečukstēšanos, dēļiem liecoties zem viņa kāju svara. Pievēru acis.

“Ejiet projām!”

Šoreiz vairs nevarējām vainot pārklausīšanos — augšstāvā patiešām kāds mita.

“Mēs negribam neko ļaunu. Vienkārši pētām jaunceltni, lai pārliecinātos, ka šeit mūs nekas neapdraud,” pretī sauca Artūrs.

“Nu, tagad jūs zināt,” jau krietni laipnāk atsaucās bezķermeniskā, no augšstāva nākošā balss.

“Bet kas jūs esat?” ar zināmu izmisuma devu turpināja Artūrs.

Brīdi ēkā valdīja saspringts klusums. Tad pārāk skaļi un pārāk lēni iečīkstējās grīdas un tad arī kāpņu dēļi, un drīz vien mūsu priekšā parādījās noslēpumainais mājas iemītnieks.

* * *

Viņš bija mūsu guru. Es to redzēju viņa acīs, dzirdēju viņa balsī un jutu viņa mierīgajā elpā. Rietošā saule sirmajiem matiem un bārdai piešķīra teju pārdabisku mirdzumu, kā cenzdamās uzsvērt viņa parādīšanās nozīmi mūsu ceļā.

Es par to gan vēl nebiju pārliecināts. Ja viņa mati un drēbes būtu nedaudz netīrākas, bet dzidrās acis būtu pārņēmusi alkohola vienaldzība, viņu it viegli varētu sajaukt ar jebkuru no bezpajumtnieku leģiona karavīriem, kuri pilsētās siroja pa aktritumu kastēm. No viņu atziņām biju dzirdējis tikai: “Dzert un drāzties!” un baidījos, ka arī nejaušais kaimiņš aprobežosies ar to pašu — un vēl vairāk baidījos, ka viņam izrādīsies taisnība.

Viņš sēdēja ar mums pie mašīnas sāna un rūpīgi košļāja savu maizes kumosu. Līdz šim bijām izdibinājuši tikai to, ka viņu sauc par Albertu, un viņš bija šeit ieradies jau pirms pāris nedēļām. Uz pārējiem jautājumiem viņš atbildēja tikai ar vieglu plecu paraustīšanu vai klusu nomurminātiem: “Jā,” “Nē,” vai: “Nezinu.”

Nē. Nedrīkstēju ļauties sirdī austošajam nemieram. Guru mums bija nepieciešams. Joprojām nejutos gatavs vienatnē stāties pretī pasaules galam. LSD atblāzma pamazām vājēja, un es jutu, ka drīz tā pazudīs pavisam, bet līdz ar to — arī pārliecība par jaunā ceļa pareizību. Un atkal parādīsies šaubas, tās nomainīs bažas, bet tad jau arī līdz bezcerības pilnai vienaldzībai nebija tālu. Un mēs atkal būsim ceļa sākumā. Bet es negribēju tur atgriezties. Lūdzoši paskatījos uz jaunceltnes guru, bet tūlīt pat nodūru acis. Neuzdrošinājos lūgt viņam palīdzību.

Ko man bija darīt? Jā, es alku dzirdēt atbildes un uzklausīt padomus, lai pilnā pārliecībā akli tiem sekotu. Nost ar šaubām par katru soli! un tā tālāk. Tomēr nespēju noticēt, ka kāds guru spētu atrast atbildes manā vietā. Bet no konveijera nākušas atziņas un robotroku saliktas norādes uzklausīt nevēlējos. Ko gan man bija darīt?.

„Jūs zināt par pasaules galu?” domu plūdumu pārtrauca Toms jautājums. Priecīgs par ieganstu, pievērsos tā adresātam.

Joprojām rokā turēdams rupjmaizes gabalu, Alberts pagrieza galvu pret jaunceltni un brīdi piemiegtām acīm vēroja aiz tās rietošo sauli. Uz viņa lūpām izlauzās apspiests smaids, bet to gandrīz uzreiz nomainīja šausmas. „Tagad jā,” beidzot noteica Alberts un lēnām nokoda vēl gabalu maizes. Viņš bija pārāk pārbijies, lai smaidītu un mudinātu mūs samierināties ar nāvi.

Tātad viņš tomēr nebija guru. Tikai cilvēks. Tomēr nejutos piekrāpts. Sirdi pildīja līdzjūtības pilna nožēla par viņa izraušanu no neziņas, kaut zināju, ka vainas sajūtai nav pamata.

„Paldies, puiši.” Sarkasmu balsī nejutu. Tikai domīgu pateicību. „Tas visu maina, vai ne?”

„Tikai tad, ja iepriekš viss bija nepareizi,” noteica Edgars. No: “Bet es taču teicu!” sacīšanas viņu acīmredzami atturēja tikai tas, ka viņš to nebija teicis.

Arī Artūrs izskatījās vīlies. „Tas taču ir tikai pasaules gals,” viņš teica. „Tā kā tā bija skaidrs, ka reiz mirsim.”

„Jā, protams,” joprojām apmulsis atsaucās Alberts. „Bet es cerēju vēl kādu laiciņu šeit uzkavēties. Uz vecumu pasaule beidzot kļuvusi kaut nedaudz saprotamāka un patīkamāka, un negribu no tās tik drīz atvadīties.” Tad arī viņš pamanīja vilšanās izteiksmi Artūra sejā un pasmaidīja. „Jūs laikam no manis gaidījāt ko gudrāku? Piedodiet, puiši, bet vēl neesmu sasniedzis tādu apgaismību, lai spētu to mācīt citiem. Varu tikai padalīties dzīves pieredzē un atmiņās. Varbūt varēsiet no tā izlobīt kaut ko sev noderīgu. Bet sākumā labāk pastāstiet par sevi — kāpēc esat šeit ieradušies?”

Pārlaidis mums skatienu un saņēmis klusuma apzīmogotu atļauju, Toms sāka stāstīt par mūsu ceļojumu līdz pļavai, ceļojumu tajā un neziņu par tālākā ceļojuma virzienu. Nedzimušais guru turpināja lēnām ēst vakariņas, vienlaikus uzmanīgi klausoties viņa vārdos un reizi pa reizei pieliecot galvu, kā cenšoties saprast stāsta dziļāko jēgu. Saule jau bija aizdedzinājusi ugunskuru apvāršņa malā un sauca mājās pļavas siltumu, bet mēs turpinājām sēdēt par spīti atdzisušajai pasaulei un trīcošajiem pleciem. Jutām, ka šis varētu būt brīdis, kurā izšķirsies mūsu nākotne un neviens no mums — pat ne Edgars — nevēlējās to palaist garām.

“Skaidrs…” beidzot novilka Alberts, kad pasaulē bija izskanējuši pēdējie Toma vārdi. “Ko jūs pašlaik domājat par turpmāko rīcību?”

Toms atkal apskatījās uz mums, cerēdams sejās vai acīs izlasīt viennozīmīgu atbildi. Tādas nebija, un viņam nācās to atzīt. “Vēl nezinām. Šodien gribējām domāt par to, bet beigās sanāca tikai apbrīnot apkārtni un pašiem sevi.”

“Tā parasti notiek,” ar labsirdīgu smaidu atbildēja Alberts. “Dabu nevar neapbrīnot, jo tā pastāv, nedomājot par sevi. Taču mēs esam cilvēki un tā nespējam eksistēt. To vajag pieņemt.”

“Ko tad iesakāt?” jautāja Artūrs.

“Meklē sevi cilvēkos, ne dabā. Gan ar laiku atradīsiet tajos visiem kopīgo. Tad atliks tikai ieskatīties sirdī un sameklēt atšķirīgo.”

Tags: outtakes