Mēs izbraucām ar mērķi, bet bez plāna tā sasniegšanai un nu atgriezāmies noguruši un sevī vīlušies. Rīta pusē izstaigājuši jaunceltnei tuvējo mežu, atkal iesēdāmies mašīnā un devāmies izpētīt nometnes apkārtni. Netālu uzdūrāmies pāris mazpilsētām, kur papildinājām pārtikas krājumus. Drīz vien bija pienācis vakars un nācās doties atpakaļ.

Nedaudz pieturēdams ar kreiso roku, uz ceļiem auklēju brauciena vienīgo trofeju — pilno ēdiena somu. Centos uz to neskatīties, lai neuzjundītu sirdsapziņas pārmetumus. Lai kā nemēģināju sev iestāstīt, ka neesmu tos pelnījis, jo tikām darījuši visu iespējamo, lai palīdzēt Albertam, apziņu par guvuma niecīgumu atvairīt nespēju. Ne man, ne arī kādam no draugiem joprojām nebija ne mazākās nojēgas, kā viņam palīdzēt. Turklāt jutām, ka arī stāsts par šodien piedzīvoto necik nepalīdzēs.

Kad tikko bijām iegājuši mežā, cerības gan uzplaiksnīja. Lēnām spēru soli pēc soļa, ar baudu sajuzdams sandaļu grimšanu mīkstajā, joprojām valgajā zālē. Vietām manīju meža zemeņu kautri pelēkbaltos ziedus un vietumis jau sarkt sākušās ogas. Koku lapotnes sašķēla naktsmiegā spēkus atguvušās saules slīpi mestos starus, liekot arī putniem izrausties no ligzdām, lai piepildītu pasauli ar miegainām dziesmām par galveno. Pasaule bija maģiska un sāpīgi skaista. Klusām soļodams uz priekšu, prātoju, vai šī nebija tā sajūta, kuru reiz pazaudēja Alberts un nu nesekmīgi centās atgūt. Tomēr pasaule bija pārāk jauna un neparasta, lai spētu noticēt, ka reiz varēšu to aizmirst vai nogurt no tās.

Šis brīdis pienāca pēc nepilnas stundas. Sākām aizpildīt telpu ar tukšiem vārdiem, jo pasaule vairs nešķita pilnīgas un nedalītas uzmanības cienīga, bet maldīšanās prāta saceltajos labirintos prasīja vairāk drosmes kā mums bija palicis. Tad pagriezāmies un nodurtām galvām un sevī vērstiem skatieniem atgriezāmies pļavā. Un tādi paši aizvadījām līdz vakaram palikušās stundas.

„Nevajadzēja tomēr mums braukt,” novilka Artūrs. Viņš sēdēja man līdzās uz aizmugurējā sēdekļa, taču skatiens tā arī palika pievērsts garām zibošajām koku rindām un baltajām svītrām otrpus mašīnas loga. „Tikai dienu izmetām vējā.”

„Neko gudrāku vienalga nebūtu darījuši,” no savas šofera blakussēdētāja vietas atsaucās Edgars. „Vai tad vakardienu uzskati par lietderīgāk pavadītu?”

„Jā. Vismaz varēju izbaudīt nekā nedarīšanu un labi atpūtos. Bet tagad...”

„Vismaz zināsim, kā rīkoties turpmāk,” sarunā iesaistījās Toms. „Nākamreiz pirms rīkošanās visu izplānosim. Manuprāt, laiks vēl ir.”

Piemiegtām acīm nopētīju pamali. Neko tūlītēji draudīgu joprojām nemanīju. Varbūt debesis bija kļuvušas nedaudz tumšākas, bet mākoņi — zemāki, taču nezināju, cik lielā mērā tajā vainojama mana iztēle un vēlme redzēt kādas pārmaiņas. Par spīti visam, vēlējos sajust laika trūkuma izraisītu skurbuli. Baidījos, ka savādāk neko tā arī nepaveiksim.

„Atkal stopētāji.”

Paliecos uz priekšu. Ceļa malā līdzās mašīnai ar ieslēgtiem avārijas signāliem stāvēja pusmūža vīrietis ar sievu. Pamanījuši, ka Toms mazliet piebremzējis, viņi nedaudz pakāpās malā, taču roku nenolaida.

Nesagaidījis mūsu atbildi, Toms piebremzēja, bet Edgars atvēra durvis, lai uzklausītu neveiksmīgo ceļinieku stāstu.

„Atvainojies, bet mums te radusies neliela problēma, un es cerēju, ka jūs varētu palīdzēt...” piegājis pie pavērtajām durvīm, runu sāka vīrietis. Viņa plikais, nosvīdušais galvvidus laistījās saulē, bet valzirga cienīgās ūsas itin viegli savāca visu to sniegto gaismu.

„Centīsimies,” sacīja Toms, nedaudz paliecies uz viņu pusi.

„Mums vajadzētu nokļūt līdz kādam autoservisam — mašīna sabojājusies, bet paši galā netiekam.”

Piekritām. Servisam tikai nesen bijām pabraukuši garām, turklāt šī bija iespēja piešķirt dienai kaut nelielu vērtību. Abi ceļinieki ielīda aizmugurējā sēdeklī, piespiežot mūs ar Artūru krietni tuvāk pretējai sienai, kā būtu vēlējušies. Tomēr neko neteicām. Šajās dienās jau bijām gana daudz piedzīvojuši, lai nevēlētos uzklausīt vēl kādu atklāsmi. Turklāt viņiem nebija ne iespaidīgas bārdas, ne psihedēliskas dzirksts acīs. Tomēr braucām. Bijām pārāk noguruši lai iebilstu un pārāk iegrimuši savās domās, lai to saprastu.

Vēl īsti neapsēdies, vīrietis sāka runāt. No viņa lūpām lija vārdu simti un tūkstoši, apdzēsdami viens otru un savas pārpilnības dēļ zaudēdami jebkādu vērtību. Viņš runāja par pasaules galu, saviem matiem, dzīves jēgu, mašīnas remontu un laika apstākļiem. Edgars aizvērtām acīm bija atlaidies savā vietā un centās nedomāt par nejaušajiem līdzbraucējiem, es joprojām pētīju ārpasauli, bet Artūrs — sevi. Vien Toms reizi pa reizei palocīja galvu un noteica: „Jā...” vai: „Patiešām?”

Ne līdzbraucēju, ne viņa sievu tas īpaši neuztrauca. Viens turpināja runāt, otra turpināja sēdēt un, viegli smaidot, skatīties uz vīru.

Vārdu nepārtrauktais plūdums mani biedēja. Tas šķita kļūstam par mūža fona simfoniju. Uzsvaros dzirdēju bērnības bezrūpīgo prieku, bet klusinātajos toņos — skumju brīžus. Jutu, ka pirmie pamazām atkāpjas otro priekšā un sakodu zobus, tomēr nenovērsu skatienu no loga, aiz kura nu jau neizšķirami vienotā masā slīdēja koki un grāvji.

Negaidot vīrietis apklusa. Uzmetu viņam īsu skatienu, bet nekādu pēkšņu atklāsmi sejā nemanīju. Tieši otrādi — no tās šķita pazudušas jebkādas liecības par galvā patvertajām zināšanām. Palika tikai pārdomas.

„Patiesībā tas viss nav nemaz tik slikti,” viņš beidzot noteica — drīzāk pats sev kā mums. „Ja reiz man jāmirst, tad labāk, lai tas notiek tagad un tā. Kamēr dzīve vēl nav apnikusi un nejūtu nožēlu par to.”

Redzēju, ka Artūrs tūlīt vairs neizturēs. Jau līdz tam viņš brīdi pa brīdim uzlūkoja līdzbraucēju ar nīgru skatienu, taču ikreiz izlēma par labu mieram. Bet nu nepatika vairs nebija noslēpjama.

„Man, protams, prieks, ka nejūtat nožēlu,” viņš uzsāka neizturami viltotā pieklājībā, „bet neesmu pārliecināts, vai tā ir pareizā izvēle. Vai arī jūs domājat, ka lielveikalos līdz ar labām drēbēm par nelielu piemaksu var nopirkt arī dvēseli?”

Joprojām skatījos pa logu, taču visa uzmanība bija pievērsta norisēm pie labā sāna. Bet vīrietis klusēja. Man nepietika drosmes pagriezties un pārliecināties, vai vārdu plūdus pārtraucis mulsums vai pārdomas, bet pieņēmu, ka pirmais.

„Laikam neesmu jums īpaši iepaticies,” beidzot atsāka vīrietis ar tuklo seju un valzirga ūsām. „Saprotu, kāpēc,” viņš piebilda, brīdi pavērojis savu naksnīgo atspulgu loga stiklā. „Taču reiz es biju viens no jums. Meklēju sevi, meklēju pasauli sevī. Izsamisu, neatrazdams to. Gribēju atmest visam ar roku.” Artūrs nosmīkņājās, bet vīrietis izlikās to nedzirdam. „Tomēr nespēju. Manuprāt, neviens to nespēj. Tāpēc atsāku meklēt. Un beidzot atradu.”

„Un tas būtu?” noprasīja Edgars. Arī es pagriezu galvu pret nepazīstamo vīrieti. Pat Artūrs, par spīti savam neticīgajam smīnam, bija mazliet paliecies uz viņa pusi.

Vīrietis pasmaidīja un pamāja ar roku uz blakussēdētājas pusi.

Tags: outtakes