Mēs sēdējām mašīnā un gaidījām pasaules galu. Visa zāle bija izpīpēta, visi vārdi izrunāti un visas domas izdomātas. Atlika aizvērtām acīm klausīties zem ādas kņudošajā mūzikā un cerēt, ka Beigas pārāk nekavēsies.

Mēs negaidījām nāvi. Bijām pārāk jauni un dzīvi, lai zinātu, kas tā tāda. Protams, ikviens no mums pazina cilvēkus, kuri sasirga un nolikās gultā, lai vairs nepieceltos. Taču tie allaž bija kādi citi, un drīz vien šķita, ka viņi mūžam bijuši auksti, iepelēki un nekustīgi. Nē, mēs gaidījām beigas. Bijām piedzimuši par vēlu un izauguši par ātru, lai izjustu nožēlu par Zemes un visu tās iedzīvotāju bojāeju.

Mēs nezinājām, kur atrodamies un kurp dodamies. Sapratuši, ka gals ir neizbēgams, agri no rīta sasēdāmies mašīnā, ieslēdzām mūziku un braucām uz priekšu, līdz debesīs kautrīgi uzpeldēja Mēness. Tā bija zīme. Piestājām ceļa malā, uzpīpējām un sākām gaidīt.

Saulē sakarsušais gaiss nemierīgi viļņojās katastrofas priekšnojautās. Debesīs bija sākuši skanēt kaujas saucieni un ievainoto vaidi, taču mani neuztrauca viņu ciešanas. Dūmi mašīnu bija pacēluši pārāk augstu, lai sāpju pildītās balsis spētu tajā iekļūt. Un, pat ja mēs tās dzirdētu, diez vai izkustētos no ērtajiem sēdekļiem, lai dotos palīgā. Mašīnā bija silts un skanēja mūzika, un dūmi no plaušām bija uzkāpuši līdz galvai un spieda plakstus lejup, klusu, klusu dziedot par pasaules nenozīmību. Nu jau bailes un raizes mira pat nedzimušas, un mēs vairs spējām tikai akli sēdēt un gaidīt, pat nenomainot disku, kad tas bija beidzis griezties. Nekas cits neatliek, ja sākuma aizrautība ir piemirsta, bet ceļš — apnicis.

Vidusšķiras blūzs. Neizturami nenozīmīgs, neizturami bezjēdzīgs. Bet mūsu vienīgais. Un jutām, ka drīz, pavisam, pavisam drīz arī tam pienāks gals. Gaidījām.

Reizi pa reizei uzmācās apziņa, ka vajadzētu pievērsties grēku nožēlai. Bet jau pēc ievadvārdiem domas atkal uzlēca debesīs, neatstājot prātā vietu nekam citam. Dzīve šķita pārāk nenozīmīga mūžības priekšā, lai tai būtu vērts nopietni pievērst uzmanību. Nevēlējos neko citu, kā skatīties ārā pa logu un sapņot par pasaules galu.

Bet Pastarā diena joprojām nesteidzās. Laikam jau sapratusi, ka tik drīz neizdosies to sagaidīt, arī Saule lēnām pazuda no mūsu skatiem. Rieta sakveldētajā pamalē uz brīdi vēl pavīdēja ārpus laika un telpas dzimušas ainas, taču jau pēc mirkļa pazuda arī tās. Sēdējām atdzisušajā, pustumsā iegrimušajā mašīna un klausījāmies beidzot atkal saskatāmā asfalta elpā.

„Vai patiešām?..” iejautājās šoferim līdzās sēdošais Artūrs. Viņš joprojām skatījās sev tieši priekšā un, šķiet, nemaz nemanīja balss izkļūšanu brīvībā. No savas vietas redzēju tikai viņa netīros, gaišos matus un tikpat netīrā krekla mugurpusi.

„Laikam,” atsaucos, cerēdams ar vārdiem aizbiedēt neizturami nomācošo neziņu par likteni. Neizdevās.

Toms klusēdams pētīja paplukušo salona apšuvumu.

„Tad ko darām?” ierunājās Edgars. „Turpinām gaidīt?”

„Vēl kādu brīdi.”

Taču līdz tam tīkami sapņainā pasaule pamazām kļuva aizvien biedējošāka. Ceļmalas noslēpumaini dūmakainais mežs nu šķita svešādi tumšs un draudīgs, un, ja labi ieskatījās, tajā varēja saskatīt nezināmu briesmoņu spīdošās acis un siekalu noklātos ilkņus. Viņi pagaidām vēl tikai alkaini raudzījās uz mums, nespēdami sevī atrast uzbrukumam nepieciešamo drosmi, taču jutu — pietiks kaut uz īsu brīdi zaudēt uzmanību, lai kakla aizmugurē pēkšņi iecirstos asi zobi, un ceļš beigtos pat ātrāk kā bijām plānojuši…

„Braucam,” noteica Toms. Pēc mirkļa viņš jau bija pagriezis aizdedzes atslēgu, un mašīna paklausīgi sāka kustēties. Neviens neprasīja, kurp viņš iecerējis doties. Jutām, ka ceļā būs labāk kā tā malā. Tātad jābrauc.

Truli skatījos pa logu, nespēdams domāt ne par pasaules galu, ne jebko citu. Uzzinot par Pastaro dienu, jutu starp šausmām iezogāmies prieku par savu izredzētību, taču stundām ilgā gaidīšana un vienmuļais ceļš bija iznīdējis visas domas un sajūtas. Spēju tikai skatīties pa logu un cerēt, ka mirklis neiestiepsies mūžībā.

Tobrīd tas gan šķita nenovēršami. Klusās motora rūkoņas pavadībā tika pievarēts kilometrs pēc kilometra, bet pasaule joprojām bija tāda pati kā ceļa sākumā. Apkārt pletās tumšs mežs, bet priekšā un aiz muguras — tikpat bezgalīgs ceļš kā pirms stundas. Piedzīvojumu gara un sapņu vietā mums bija palikusi tikai bezcerības pilna padevība liktenim.

„Stopētājs,” pametis galvu uz mūsu pusi, noteica Toms.

Paskatījos sāņus. Tur jau viņš bija — noskrandis pusmūža vīrietis, no kura izskata vien varēja noprast otrā rokā turētā maisiņa šķindošo saturu. Pamanīju grumbas viņa sejā un alkohola aizplīvuroto, bezcerīgo vienaldzību viņa acīs. Un tad jau tām nācās pievērsties mašīnas aizmugurei.

Palūkojos atpakaļ. Vīrietis lēnām nolaida roku un galvu un atsāka meimurot uz priekšu, līdz pazuda mūsu skatiem. Varējām turpināt ceļu sirdsapziņas pārmetumu neskarti.

„Labi, ka nepaņēmām,” noteica Artūrs. Klusībā viņam piekritu. Galu galā, tieši tāpēc arī devāmies ceļā. Zinājām, ka ikdiena nomierinās arī mūs, ar laiku padarot par mūždien nezināmā virzienā klimstošiem dzērājiem vai dzīves un darba nogurdinātiem vecākiem un programmētājiem. Tikai apziņa par tuvo pasaules galu bija radījusi cerību, ka mums varētu izdoties nomirt dzīves nesamaitātiem. Tāpēc iesniedzām atlūgumus un pametām universitātes, lai vismaz pēdējās dienas pavadītu, kā bijām gribējuši dzīvot tās visas. Un nevēlējos sev līdzās redzēt dzīvu atgādinājumu par sapņu neiespējamību.

Braucām. Mežu nomainīja rapšu lauks, bet to – nākamais tumšais un neviesmīlīgais mežs. Un ceļš joprojām bija bezgalīgi taisns.

„Varbūt sākam meklēt, kur palikt pa nakti?” atkal ierunājās Artūrs. Bija arī pēdējais laiks. Tumsa gandrīz jau bija izšķīdinājusi pasauli, bet mēs turpinājām bēgt.

„Labi,” atsaucās Toms un samazināja ātrumu. Centos nopētīt apkārtni, taču tumsā neko daudz saskatīt nespējām. Pat retās pretimbraucošo mašīnu ugunis bija zudušas.

„Vēl nedaudz piebremzē.”

Toms paklausīja. Mēs nu pārvietojāmies ne ātrāk kā ar pārdesmit kilometriem stundā. Marihuānas reibumu bija nomainījusi miegainība, un es pat necentos klausīt Artūra rīkojumam meklēt kādu sānceļu, kura malā varētu puslīdz droši piestāt un uzsliet telti. Gan jau šo nakti kaut kā izdzīvosim. Bet “pēc tam” ir pārāk tālu, lai par to domātu.

„Griezies iekšā!” iesaucās Artūrs, pēkšņi ieķēries Toma sēdekļa malā. Viņš paklausīja. Tagad braucām pa kādu šauru grants sānceļu, kura abās malās pletās pļava. „Paliekam šeit.”

„Pag, tur priekšā ir kaut kāda māja,” ieteicās Edgars. Ceļa galā patiešām spokaini vīdēja divstāvīga celtne.

„Kāda starpība. Paliekam tepat. Nakts laikā saimnieki taču nenāks ārā pētīt, kas notiek pie piebraucamā ceļa.”

„Tev taisnība,” Toms atsaucās un uzmanīgi nobrauca malā.

Tags: k_u