Es biju dzīvs. Vēl neatvēris acis, jutu, ka gulētejot prātā ielavījušās bažas izrādījušās veltas. Es biju dzīvs. Pasaule joprojām eksistēja.

Brīdi guļus vēroju telts griestus, līdz apziņā atgriezās iepriekšējā vakara neizturamās gaidas. Un nu vēl viena diena. Zināju, ka tā vilksies mūžīgi. Visas iespējamās domas jau bija izdomātas, un nezināju, cik ilgi spēšu vienkārši sēdēt zālē un skaitīt sekundes.

Paskatījos sānis. Toms mierīgi gulēja. Viņš bija ieritinājies savā guļammaisā un neraizējās ne par pasaules galu, ne citām muļķībām, kuras vēl pirms dažām stundām bija draudējušas palikt prātā uz mūžīgiem laikiem. Viņš izskatījās laimīgs, tāpēc atkal pievērsos griestiem. Nedrīkstēju atgriezt viņu realitātē. Bet es vairs nevarēju no tās aizbēgt.

Pēc iespējas klusāk, lai neuzmodinātu Tomu, izlīdu no guļammaisa un aizvērtām acīm izslīdēju ārā. Klusībā vēl cerēju ieraudzīt jaundzimušu pasauli, kuras skaistums atbrīvotu mani no visām bažām un šaubām.

Velti. Spožā saules gaisma uz īsu brīdi vēl gan ļāva cerēt uz sapņu piepildīšanos, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka tā ir tā pati sen apnikusī pasaule, kuru iepriekšējā vakarā biju pametis aiz telts ieejas. Zāle joprojām bija zaļa un debesis zilas. Protams. Diena atkal uzvarējusi nakti un nu vairākas stundas dižosies ar panākumu. Sapnis bija beidzies. Un ārpus tiem nekas nekad nemainās.

Brīdi pastāvēju pie telts ieejas, slinki prātodams par turpmāko rīcību, bet zāle bija pārāk mitra un auksta, lai varētu tur uzkavēties. Retie drebuļi drīz vien pārauga nemitīgā trīsoņā, mudinot lemt ātrāk. Iet atpakaļ negribēju, bet palikt uz vietas nevarēju. Tātad jādodas uz priekšu. Nemitīgi drebēdams, piegāju pie mašīnas, uzsēdos uz motora pārsega un noslaucīju pie basajām pēdām pielipušos zāles stiebrus. Tā jau bija labāk. Nu varēju mierīgi aplūkot apkārtni, meklējot ko tādu, kas ļautu atgūt ticību labākai nākotnei.

Bet pļava bija tukša. Klusa un vientuļa tā stiepās līdz nepilna puskilometra attālumā esošajai mājai, bet tad pārauga nelielā paugurā. Abās pusēs bija mežs. No savas vietas nevarēju saskatīt, kāds tieši, bet tam arī nebija nekādas nozīmes. Visi meži ir vienādi. Tāpat kā visas pļavas — jo sevišķi, ja vienīgā dzīvā būtne tajās ir uz mašīnas pārsega sēdošs, ieilgušā rīta nogarlaikots cilvēks.

Kas gan bija noticis ar pasaules galu? Iepriekšējā vakarā tikām to gaidījuši ne mazāk kā mīļotu meiteni, bet tas tieši tāpat bija mūs atstājis tukšām rokām un bezcerīgā izmisumā pulkstenim pievērstu skatu. Un mēs nezinājām, vai beigas tikai kavējās, vai vienkārši izlēmušas nenākt. Nolēcu no mašīnas. Nedrīkstēju ļaut neziņai atņemt pēdējās gribasspēka atliekas.

Izlēmu aizstaigāt līdz iepriekšējā dienā pamanītajai mājai. Īpašas jēgas tādam gājienam nebija, bet man vajadzēja kādu nodarbi.

Lēnām aizsoļoju līdz grants ceļam, no kura vakar nobraucām, lai izveidotu naktsmītni. Pēdās iespiedās sīki akmentiņi un mitras zemes pikas, liekot pāriet uz pirkstgalu lietošanu. Nu jau biju pavisam tuvu ēkai, kura iepriekšējā vakarā bija mūs izbiedējusi.

Dienasgaismā redzēju, ka tā ir tikai nepabeigta jaunceltne, ne ietekmīga politiķa rezidence vai jaunbagātnieka indeve. Paspēru dažus soļus uz tās pusi. Celtniekus nemanīja. Piegāju vēl tuvāk. Jumts jau bija savā vietā, bet logi – vēl nē. Nekā interesanta.

Brīdi pastāvēju, prātodams, vai ir vērsts censties izpētīt māju. Izlēmu lieki neriskēt. Negribēju saskrieties ar istabas stūrī naktsmītni guvušiem narkomāniem vai nezināmiem meža dzīvniekiem. Apgriezos un atgriezos pie mašīnas. Neviens vēl nebija uzmodies. Atkal jāgaida.

Un atkal uznāca nīgrums. Tiesa, tagad man vismaz bija iespēja vainot ceļabiedrus. Cik ilgi viņi domāja gulēt? Saule jau bija labā gabalā un, iespējams, šī diena būs pēdējā...

Varbūt uzpīpēt zāli. Rītus ar to sākt gan nemēdzu, bet garlaicība ar katru brīdi aizvien auga spēkā. Un modināt pārējos negribēju.

Atvēru bagāžnieku un izvilku pārtikas somu. Tās malā bija nostumta kafijas bundža. Atskrūvēju un ieskatījos iekšā. Marihuānas maisiņš bija aprakts zem nelielas kafijas kārtas, lai, pavirši ieskatoties, nebūtu pamanāms. Izvilku to un nokratīju kafiju. Kādi trīs grami. Uz četriem. Iespējams, uz desmit bezdarbības un garlaicības pilnām dienām. Slikti. Labākajā gadījumā katram pietiktu trim—četrām reizēm. Nevajadzēja iepriekšējā dienā nopīpēt tik daudz. Tobrīd domājām, ka īsi pirms pasaules gala taupīt nav vērts. Taču nu es vairs nebiju pārliecināts, ka tas patiešām notiks šais divās nedēļās. Kas kavējies vienu dienu, var kavēties arī mēnesi.

Nemanot klāt pienāca Toms. «Par ko aizdomājies?» Viņš acīmredzot bija tikko uzmodies — aiz briļļu stikliem manī raudzījās pusaizlipušas acis, un pat viņa īsie mati bija nepārprotami sapinkojušies.

«Par to pašu,» atbildēju, sarāvies pārsteigumā no viņa negaidītās parādīšanās.

Toms krampjaini noraustījās. «Varbūt labāk iesēžamies mašīnā?»

Pats jau biju pieradis pie vēsā rīta gaisa, tomēr pamāju, atvēru mašīnas durvis un ielīdu šofera blakussēdētāja vietā.

Brīdi abi klusējām. Caur mašīnas aizrasojušajiem stikliem aplūkoju ārpasauli. Tā bija nedaudz neskaidra un izplūdusi, it kā Dievs beidzot būtu atguvis iedvesmu un izlēmis pievērsties impresionismam. Svaigi zaļā zāle saplūda ar sulīgākos toņos iekrāsoto mežu un balti—zilajām debesīm, veidojot reibinošu gleznu, kurai vieta būtu smalkākajās izstāžu zālēs. Tomēr ik pa brīdim prātā ieskrēja doma par beigām, radot tādu kā kauna sajūtu dabas priekšā par uzmanības trūkumu.

«Starp citu, cik zāles mums īsti palicis?» iejautājās Toms.

«Grami trīs,» atbildēju. «Varbūt mazliet vairāk. Gribi uzpīpēt?» Cerēju noslāpēt klusos sirdsapziņas čukstus.

«Nē. Vienkārši redzēju, ka tu to pētī. Un tas var ietekmēt turpmākos plānus.»

«Baidies, ka nebūs, ko darīt?»

«Arī.»

Klusējām. Ārā bija sākuši dziedāt putni. Skaļi sasaukdamies, viņi laidelējās pāri zāļainajam laukumam, tad atkal patvērās kokos. Rotaļājās. Īsināja laiku.

Bet mēs lidot nepratām. Mēģināju izdomāt, ar ko varētu aizstāt pacelšanos spārnos. Varētu spēlēt futbolu. Spēlēt ģitāru. Lasīt pāris līdzpaņemtās grāmatas. Bet visdrīzāk vienkārši appīpēsimies un vērosim debesis, līdz liktenis apžēlosies par saviem garlaikotajiem bērniem un pasauks mūs mājās. Tik daudz sevi pazinu. Reizēm tas nedaudz skumdināja, bet tad sapratu, ka cīņa pašam ar sevi ir bezjēdzīga. Vēl jo vairāk desmit minūtes – vai dienas – pirms pasaules gala. Debesīs tā kā tā vairs netikt.

„Starp citu, tu vakar kaut ko teici par plāniem šajā sakarā,” sacīju, miglaini atcerējies naksnīgajā mašīnas tumsā izpeldējušos vārdus.

„Jā, bet es gribēju pagaidīt, līdz uzmostas arī pārējie,” atbildēja Toms. „Bet – kāda starpība. Redzi, pirms izbraukšanas nopirku LSD...”

Pārsteigumā nevilšus iesmējos. „Domā izmēģināt?” muļķīgi noprasīju. Neko piemērotāku izdomāt nespēju, bet arī atgriezties klusumā nevēlējos.

“Es jau esmu izmēģinājis,” ar neveiklu smaidu uz lūpām atbildēja Toms.

Tā bija negaidīta atbilde. Tomu allaž tiku uzskatījis par saprātīgāko un, jā, arī garlaicīgāko no mums četriem. Tiesa, pēdējās nedēļās viņš patiešām šķita nedaudz mainījies. Kļuvis klusāks, domīgāksd izklaidīgāks. Bet es biju pārāk aizņemts ar sevi un pēc tam arī pasaules galu, lai pievērstu tam īpašu vērību.

“Nav jau jāizlemj uzreiz,” ātri piebilda Toms, pamanījis manu aizdomāšanos. “Laiks droši vien vēl ir palicis.”

“Man pagrūti izlemt, ja neko īsti par to nezinu,” sacīju. Tā arī bija. Zināšanas par LSD un visu pārējo faktiski aprobežojās ar sen mirušu rokmūziķu jūsmošanu par to.

“Varu pastāstīt…”

“Jā, tā laikam būs labāk.”

Un viņš sāka stāstīt. Sēdēju mašīnas nedaudz valgajā salonā un klausījos Tomā. Viņš stāstīja par cīņu ar prātu, kurš bija ieguvis teju dzīvniecisku, padošanos, nāvi un ceļojumu uz apziņas klēpi garām eksplodējošām varavīksnēm un bezgalīgiem paparžu mežiem. Sākumā neveiklais, mazliet mulsais vēstījums ar katru mirkli kļuva aizvien pārliecinošāks un aizrautīgāks, līdz pilnībā izstūma no mašīnas ārpasauli ar visu tās neskaidrību, auksto, mitro zāli, putnu strīdiem un teltī guļošajiem draugiem.

“Jā, nu un tad es iemigu, prātā skatīdamies krāšņāko koncertu, kādu jebkad esmu redzējis,” beidzot noteica Toms un apklusa.

Nezināju, ko piebilst. Vārdi bija kārdinoši, bet nezināju, vai ir vērts tiem paklausīt.

“Kaut ko izdomāji?”

“Nezinu,” atbildēju. Nopētīju apvārsni. Ja piemiedza acis un ļoti gribēja, tur varēja saskatīt veidojamies bezgaltumšus mākoņus. Droši vien tie arī bija beigu sūtņi. Pamazām tie pieaugs apjomā un spēkā, pa gabalam vien tiesājot pasauli, līdz neatliks vairs nekā. Un tad vairs nebūs nekādas starpības, ko esmu vai neesmu darījis dzīves laikā. Ja nu vienīgi tajā acumirklīgajā beigu brīdī, kad vajadzēs kļūt par paša galveno soģi un izšķirties par galīgo spriedumu.

“Labi,” noteicu. Galu galā ceļā izbraucām tieši tāpēc — gribējām beidzot aizmirst par darbu un mācībām, un visu pārējo dzīvi.

“Labi,” atsaucās Toms.

Un atkal mēs sēdējām mašīnā un gaidījām pasaules galu.

No kārtējās pazušanas domu dzīlēs paglāba otras telts pavēršanās. Pirmais no tās izlīda Artūrs, bet jau pēc brīža viņam sekoja arī Edgars.

„Ejam ārā,” ieteicās Toms. Atvēru durvis un izkāpu zālē. Tagad tā bija gandrīz nožuvusi un varēju vairs nedomāt par aukstumu un mitrumu. Atmiņā atgriezās laukos pavadītās vasaras, kad diena nemaz tā īsti nesākās pirms pēdu atveldzēšanas patīkami vēsā zālē.

„Ceru, ka jūs tajā mašīnā ne tikai mīlējāties, bet arī padomājāt par brokastu gatavošanu,” sveiciena vietā norūca Edgars, joprojām cīnīdamies ar miega paliekām un ikrīta nīgrumu.

„Bāc, kāpēc zāle guļ uz zemes?” viņu pārtrauca Artūrs.

„Mana vaina,” atsaucos. „Gribēju apskatīties, cik palicis, bet tad parādījās Toms, un es aizmirsu.”

„Cik tad ir?”

„Grami trīs.”

“Žēl,” Artūrs norūca.

“Tieši par to es gribēju vakar parunāt,” ierunājās Toms. Tad apklusa, labi apzinādamies savu tālumu no psihedēliskā pravieša un dumpinieku barveža tēla. Tomēr jau pēc brīža viņš bija saņēmis spēkus un varēja izteikt savu piedāvājumu.

Tags: k_u