Te nu mēs bijām. Joprojām zālē ap mašīnu, joprojām satraukuma, gaidu un šaubu pilnām sirdīm. Tādi bijām piedzimuši un tādi gribējām mirt un pārdzimt, satrūdēt vai pievienoties Lielajam Enerģijas Mākonim — kā nu kuram šķita ticamāk.

Toms no somas bija izvilcis nelielu folijas tīstokli un raisīja to vaļā. Edgars ar Artūru uzmanīgi pētīja viņa pirkstu kustības. Es skatījos uz mašīnu un turpināju šaubīties par lēmuma pareizību. Varbūt vēl varēju atteikties. Varbūt vajadzēja sākumā apskatīties, kā tas viss izskatās no malas. Varbūt... Bet es zināju, ka man nepietiks drosmes, lai pēdējā brīdī pateiktu: „Nē!” un atteiktos no lēciena nezināmajā. Ieskrējiens jau bija sācies.

„Kāpēc durvis?” tēlotā bezrūpībā iejautājās Artūrs. Palūkojos uz Tomu. Viņa rokās gulēja vairāki nelieli papīra gabaliņi, uz kuriem patiešām bija uzzīmētas plati atvērtas, liesmu ieskautas durvis.

„Izpratnes vārti,” paskaidroja Toms un iedeva katram pa nelielai plāksnītei. Tikai Edgars bija atteicies un nu vēsi noraudzījās mūsu darbībās.

Nopētīju rokā guļošo papīra gabaliņu. Durvju apakšējais stūris. Tās bija izgāzušās no eņģēm. Kā šķita, jau sen — gan durvis, gan viras jau apvija puķes.

„Izskatās pēc biļetes,” sacīja Artūrs.

“Tā arī ir,” smaidot atbildēja Toms un ielika mutē savu plāksnīti. Arī mēs darījām to pašu. “Turiet zem mēles līdz izšķīdīs,” viņš piebilda.

Lēnām viļāju pa muti vāji metāliskās garšas papīra gabaliņu un mēģināju saprast, uz ko esmu parakstījies.

“Cik drīz iedarbosies? Un kas man jādara?” jautāja Edgars.

“Pēc kādas pusstundas — stundas. Tu, galvenais, esi tuvumā. Ja kādam sāksies baiļu lēkme, atgādini, ka tas ir tikai LSD, un viss drīz beigsies. Varbūt kāds gribēs papļāpāt. Man parasti gribas zināt laiku. Vienvārdsakot, palīdzēsi.”

Nu, lūk. Ceļojums vēl nebija īsti sācies, bet Toms jau runāja par palīdzības nepieciešamību. Nejutos īpaši cerīgi noskaņots, taču atpakaļceļa vairs nebija. Sirds uztraukumā dobji būkšķēja. Atlaidos zālē, lai nevajadzētu to klausīties, bet nu bija pamodušās arī bailes. Satraukumā sāku kodīt apakšlūpu.

“Nekas nevar noiet greizi?” iejautājos, beidzot pacēlies sēdus. Prātā uzpeldēja visas šaubas, kuras pirms tam biju apspiedis, skaidrojot sev, ka tūkstošiem, ja ne miljoniem cilvēku ir darījuši to pašu, ko es, un no viņiem tikai ļoti nelielai daļai tas bija beidzies neveiksmīgi. Ļoti, ļoti nelielai daļai. Un tomēr. Bet atpakaļceļa vairs nebija.

“Kamēr vien neaizmirsīsi, ka tā ir tikai skābe, visam jābūt kārtībā. Pat ja to aizmirsīsi, iespēja kaut kam noiet neatgriezeniski greizi ir minimāla. Ļaunākais, nāksies pārdzīvot dažas šausmu stundas, bet pēc tam būs jo labāk. Noderīgāk.”

“Cerams.”

Taču viņam nebija izdevies mani pārliecināt. Centos sev ieskaidrot, ka izdzīvoju mūžseno sapni — atpūšos dziļos laukos ar draugiem, sekojot seno rokmūziķu pēdās. Braiens Vilsons, Sids Barets, Rokijs Ēriksons, tas Moby Grape puisis… lai cik pārliecināti draudzenēm biju stāstījis, ka reiz pievienošos viņu pulkam Mēness tumšajā pusē, sirds dziļumos allaž zināju, ka tā ir tikai bērnišķīga tieksme pēc noslēpumainās romantikas, kas šķita apjožam ārprātu. Tieši tāpēc baidījos — kurš gan šeit varēs man palīdzēt, ja kaut kas notiks? Sirdi uz priekšu aizvien straujākā tempā dzina nupat saprastā atklāsme, ka tas nav gluži piemīlīgs ekscentriskums.

“Nomierinies, vecīt,” atkārtoju prātā, cenšoties iedvest sevī pārliecību, ka viss būs labi. “Pastāvīgi uztraucoties, neko neiegūsi.”

“Kā mēs zināsim, ka tas sākas?” klusumu pārtrauca Artūra balss.

Toms iesmējās mākslotā jautrībā. “Garām to palaist neizdosies.”

“Nu, mans ķermenis jūtas tā kā nedaudz dīvaini. Rokas un kājas šķiet vieglākas, bet galva — smagāka. Un krāsas ir spilgtākas. Tas ir tas?”

“Sākums.”

Nevilšus nodrebinājos. Pats gan nejutu neko neparastu. Kaut, ja tā labi padomāja… Jā, galvā patiešām bija nedaudz dīvaina sajūta — kā tūlīt pēc zāles dūma uzvilkšanas. Varbūt tas nemaz nebūs tik ļauni, nodomāju.

Artūrs piecēlās kājās. “Nedaudz pastaigāšos,” viņš teica. “Nevaru mierīgi nosēdēt.”

“OK, bet nepazūdi.”

Ar pūlēm pacēlu galvu. Artūrs nu bija iebāzis rokas kabatās un taisnām kājām soļoja šurpu—turpu. “Tu visu laiku staigā kā gārnis?” iejautājs. Tad iesmējos, pēkšņi sapratis savu jautājumu.

Artūrs apstājās un apmulsis paskatījās manī. “Kad tu tā saki, man patiešām sāk šķist, ka tagad staigāju mazliet savādāk kā parasti. Vai arī tagad staigāju pareizi, bet pirms tam nepareizi? Nebiju par to domājis. Bet… ēēē… tas ir absolūti nesvarīgi.” Un viņš atsāka mūs apriņķot saviem savādajiem gārņa soļiem.

Iesmējos, sapratis, ka tas patiešām bija absolūti nesvarīgi. Atkal atlaidos zālē un piemiegtām acīm nopētīju debesis. Tajās trīsuļodami peldēja daži bezgalbalti mākoņi. Arī viņu kustībā bija kaut kas neparasts — bet kas tieši?..

“Viss ir absolūti nesvarīgi..” Tā laikam bija Toma balss, bet es nespēju novērsties no mākoņiem, lai par to pārliecinātos. Tie bija svarīgi. Varbūt pēc mākoņu kustības varēja paredzēt nākotni? Varbūt tā bija pasaules gala sagaidīšanas deja?

“Paskatieties uz mākoņiem — ar tiem kaut kas nav kārtībā,” beidzot neizturēju un izteicu savas šaubas balsī.

“Nez, man tie šķiet tādi paši kā vienmēr,” atsaucās Edgars. Pasmaidīju, sajutis viņa balsī neapmierinātību ar izstumtā lomu, ko viņš gan nekad neatzīs, paslēpjoties aiz pārliecības, ka mēs tikai izlikāmies. Nē, man tomēr nebija vajadzīgi mākoņi, lai redzētu nākotni vai psihologa grāds, lai lasītu cilvēku dvēseles.

“Hmm… nezinu…” novilka Toms. Viņš debesu izpētei bija pievērsies tikpat uzmanīgi. “Tie ir kā putukrējums debesu... ēēē... ķīselī. To domāji?”

“Nē, ne to. Kaut tev taisnība.” Piemiedzu acis. Mākoņi patiešām arī izskatījās neparasti — tādi kā spīdīgāki un nedabiskāki, tādi kā cilvēka vai Dieva roku veidoti.

“Ziežaini,” noteicu un atplauku platā smaidā, sapratis, ka ar šo vārdu izdevies notvert pārveidojošos mākoņu būtību. Tie bija ziežaini un pa debesīm pārvietojās ziežaini. Patiesībā arī debesis bija ziežainas. Pieskāros sejai. Arī tā bija ziežaina. “Mēs visi esam ziežaini. Un pasaule arī.” Jā. Tā bija Patiesība. Vēlreiz palūkojos uz debesīm. Protams! Mākoņi kustējās mūzikas ritmā. Nezināju, kā nebiju to pamanījis ātrāk. “Mākoņi ir mūzika!” savu jaunāko atziņu pasludināju balsī.

“Mēs visi esam mūzika. It viss ir mūzika,” nepārtraukdams soļošanu atsaucās Artūrs.

“Tātad mēs esam mākoņi?” noprasīja Toms.

“Laikam. Everybody is a part of everything anyway,” nodziedāja Toms.

Viņam bija taisnība! “Viss ir viss, mēs esam viss, viss ir mūsos,” sāku murmināt, mēģinādams saprast, kā izklausās labāk. Uzrausos kājās. Šī atziņa izklausījās pareizāka par iepriekšējo, un es jutu, ka tā pelnījusi nopietnāku apsvēršanu. Gribēju paskaidrot to ceļabiedriem, bet mēle man vairs neklausīja. Turklāt vārdi nu bija kļuvuši par vāriem domu tīstokļu pavedieniem, un šaubījos, vai viņi spēs tiem pieķerties un saprast bezveidīgo un neaprakstāmo Patiesību.

Piegāju pie mašīnas. Kājas bija kļuvušas mīkstas un ļenganas, un mašīnas durvīm pieķēros ar atvieglojumu. Bija bail, ka tūlīt varētu nokrist, tāpēc noslīdēju ceļos. Spēki bija vajadzīgi, lai uztvertu un saprastu neapturamo domu un sajūtu ūdenskritumu. Nedrīkstēju tērēt enerģiju, lai turētos vertikālā stāvoklī.

Pa to laiku Toms bija sācis skandēt kādu savādu mantru — vai varbūt tā skanēja manā galvā? Izslēdzu visas pārējās maņas. Nē, vārdi nāca no ārpasaules. “Celies kājās, atver acis, negaidi, līdz tev to prasīs,” atkal un atkal atkārtoja Toms. Tad: “Celies kājās, atver acis, negaidi, līdz tev to mācīs.” Centos paklausīt, bet gribasspēks pietika tikai rokas pacelšanai. Prātu sagrāba acumirklīgs šausmu vilnis. Ņirgādamies par manu mūžīgo nevēlēšanos peldēt pret straumi, tas nu nesa savu upuri tālu projām no ierastajiem krastiem. Padevos.

Aizvēru acis.

Apziņa eksplodēja.

Sarāvās pirmatnējā kamolā.

Sadalījās daivās.

Apjoza galvu.

Gaisma.

Debesis.

Zeme.

Cilvēce.

Dzīve.

Es.

Ceļš.

Vārdi, viegli trīsuļodami, peldēja jaundzimušās apziņas bezgalībā. Ko tie nozīmēja? Vai tiem bija kas jānozīmē? Vai jebkam vispār ir kāda nozīme? Vai tāda jebkad ir bijusi? No kurienes uzradušies visi šie jautājumi?

“Kas es esmu?” čukstēju.

“Kas tu esi?”

Tā bija atbalss?

“Ko es šeit daru?”

“Ko tu šeit dari?”

“Kāpēc?”

“Kāpēc?”

?

Kur palikušas atbildes? Ā, nē, tepat vien tā peldēja. Atbilde. Pieskāros tai.

“Es negribu mirt!”

Nē, tā vairs nebija mana balss. Ar pūlēm atvēru acis un apgriezos apkārt. Netālu no manis stāvēja Artūrs. Viņa acis bija ieplestas pirmatnējās bailēs. Mūsu skatieni sastapās.

“Es negribu mirt!” viņš atkal iesaucās un metās bēgt no mums un no sevis. Tad apstājās pie telts, pāris reizes skaļi ievilka elpu un ienira tajā.

Arī es negribēju mirt. Bet mākoņi aizvien smagāk gūlās uz tālumā saskatāmajiem mežiem un jutu, ka arī mani gaida viņu liktenis. Bet baiļu nebija. Pacēlu acis pret debesīm. “Kāpēc mani nekas neuztrauc?” nokliedzos tām pretī. Tad vēlreiz. Balsī skanošais izmisums pieķērās mēlei un ielīda manā dvēselē.

Noslīgu ceļos. Acis turēju plati ieplestas, lai nevajadzētu skatīties sevī, taču tas nepalīdzēja. Sirdi mežonīgā ātrumā uz priekšu dzina pagātnes atmiņu lauskas un sen izslēgtu sajūtu fragmenti. Nebija nekā, kas būtu mani uztraucis. Varbūt patiesībā biju tikai iedoma? Tas daudz ko izskaidrotu. Bet es gribēju būt es pats. Taču nezināju, kā to panākt.

“Viss būs kārtībā,” netālu atskanēja Toma balss. Viņš smaidīja. “Viss ir kārtībā.”

“Kur Edgars?” noprasīju, kaut patiesībā tas mani diez ko neinteresēja.

“Arī ar viņu viss ir kārtībā. Viss ir tieši tā, kā tam jābūt.”

“Domā?”

“Zinu.”

“OK.” Atkal apgriezos ar skatu pret mašīnu.

Toms aiz muguras turpināja runāt par pasaules visaptverošo vienotību, bet manu uzmanību bija piesaistījis uz tumšsarkanā mašīnas sāna pamanītais sejas atspīdums. Tas bija interesantāks par jebkuriem vārdiem. Atspīdums kustējās, sadalījās un atkal apvienojās. Saules stari tajā ievilka gaismas grumbas, un vaibsti tecēja lejup, novecojot un veidojot aizvien jaunas sejas, kas visas tomēr bija manis paša. Vienā no tām redzēju sevi ar neapmierinātības un gadu desmitiem nemainīgo ikdienas raižu ievilktām grumbām pierē. Cita atspulga acīs gailēja apgaismība un dzīvesprieks, kaut es tajā neizskatījos diez ko jaunāks kā iepriekš aplūkotajā sejā. Redzēju visaptverošu gudrību un bezprāša pašapmierinātību, svētā apgarotību un rūdīta noziedznieka ņirdzīgo smīnu. Sejas nomainīja cita citu, un es nespēju saprast, kura ir mana.

Ar pirkstu galiem pieskāros mašīnai. Tā bija patīkami silta un gluda. Pirksti aizslīdēja līdz dzejnieka vaibstus ieguvušajai sejai, kas lēnām trīsēja un tikpat maigi pieskārās manai ādai. „Nemirsti vismaz tu,” nočukstēju. Negribēju zaudēt vienīgo, kas man patika un nevēlējos arī paļauties uz Saules spēlēto likteņa ruleti. Taču ko gan tajā spēj ietekmēt uz ceļiem nokritis cilvēks ar gaismas ātrumā ceļojošu apziņu? Seja joprojām dzīvoja savu dzīvi, lēnām pieaugot un tad arī novecojot. „Apstājies,” lūdzu, bet nelīdzēja arī tas. Pēc brīža seja jau bija pārvērtusies bezveidīgā plankumā, kurā palēnām kūņojās jauna dzīvība.

Nē, es nedrīkstēju palikt pie mašīnas, bezspēcīgi vērojot neizdzīvotos mūžus aizritam rokas stiepiena attālumā. Ar pūlēm uzrausos kājās, pieturēdamies pie motora pārsega, lai nenoveltos atpakaļ zālē. Galvenais bija neskatīties lejup. Jutu, ka viss būs kārtībā, ja vien neļaušu Saulei, mākoņiem vai kam citam atkal pakļaut mani savai varai. „Jākļūst brīvam,” pāris reizes atkārtoju, cenšoties beidzot saņemties spēkus un patiešām doties ceļā, ne vairs tikai runāt par to.

Beidzot atlaidos no mašīnas. Kājas mežģījas, prāts joprojām traucās nezināmā virzienā, bet es gāju uz priekšu. Apņēmības gan pietika īsam brīdim — drīz vien atkal apstājos un mulsi palūkojos vispirms augšup, bet tad uz zāli zem kājām, aizmirsis, kurp un kālab eju. Tad atcerējos par pasaules galu, ieaurojos: „Uz priekšu, pretī brīvībai!” un metos skriešus. Jutu — ja kavēšos, uz mašīnas sāna atstātā dzīve izbeigsies pat nesākusies.

Skrējiens nebija ilgs. Jau pēc nepilnās minūtes acu priekšā pletās auksta un neviesmīlīga ķieģeļu siena. Palūkojos sānis. Pretī raudzījās durvju caurums. Atpazinu no rīta jau reiz aplūkoto jaunceltni. Pakāpos pāris soļus atpakaļ un noskatīju ēku no augšas līdz apakšai. Divi stāvi, divi caurumi, pa kuriem tajos iekļūt, un miljons neatšķirami līdzīgu ķieģeļu. Kā gan es biju piekritis tur palikt? Bet nu bija par vēlu pārdomāt. Turklāt Artūram bija taisnība. Viss patiešām varēja būt tieši tā, kā tam jābūt. Un man bija jādara viss, lai tā patiešām arī būtu. Tāpēc ievilku elpu un iegāju mājā.

Tā joprojām bija tukša. Taču tagad tas mani neuztrauca. Biju sapratis, ka nejaušības neeksistē. Varbūt mums vajadzēja tieši šādu māju? Tukša, vēl neskarta ēka varēja palīdzēt arī pašiem sākt visu no jauna ar atmiņu un pagātnes neaptraipītu prātu. Vai tad ceļu patiesībā neiesākām tieši tāpēc?

Paspēru vēl dažus soļus. Nu jau biju pārliecināts, ka mājai jākļūst par visu meklējumu sākumpunktu. Mums nebija tik daudz laika, lai varētu atļauties palaist garām kaut vienu iespēju. Brīdi pastāvēju, aplūkodams gaiteni un tukšās istabas. Izlēmu palikt turpat. Augšā kāpt negribēju, turklāt, ja labi ielūkojās, zem kāpnēm varēja manīt lokāmies rēgainas dēles ar tumsā spīdošām acīm. Tās alka ievilkt mani pie sevis, un es nebiju pārliecināts, vai spētu no turienes izkļūt sveikā. Sākumā bija jāpietiek ar apakšstāva pārbaudi.

Turklāt arī tur darba netrūka. Kā gaitenī, tā arī istabās slējās vairākas būvgružu kaudzes. Rūpīgi izpētīju vienu istabu pēc otras. Visas bija gandrīz vienādas — taisnstūra formas caurumi mājas miesā, no kuriem pa logu spraugām gan iekļuva šis tas no ārpasaules smaržas, taču tūlīt pat arī pazuda starp ķieģeļu atlūzām, dēļu galiem un iztukšotām pudelēm, un nekas nekad nemainījās.

Apsēdos pie lielākās kaudzes. Būvgružos bija jaušama pirmatnēja ļaunuma aukstā elpu. No meža nākošais pārmaiņu gaiss allaž no jauna nokļuva tā gūstā, un mājai nebija izredžu sajust brīvības dvesmu. Vēlējos palīdzēt un paņēmu rokā tuvāko ķieģeļa atlūzu. Neredzami, sen miruši zirnekļi to bija ievīstījuši trauslos, daudzkrāsainos tīklos, kas nu liegi glāstīja plaukstu un mudināja atstāt visu kā līdz šim. Aizmiedzu acis un izlidināju to pa tukšo loga spraugu. Varbūt līdz ar istabu izdosies atbrīvot arī prātu.

Atvēru acis. Manas apņēmības priekšā kaudze šķita pamatīgi sarukusi. Pirmais ķieģelis bija mests, un nu atlika pabeigt iesākto. Pielēcu kājās, lai atbrīvot arī pārējo māju no ķieģeļiem, apmetuma gabaliem un visa pārējā, kas traucēja tajā ienākt pasaulei. Lidojošie priekšmeti un grūstošā kaudze piepildīja jaunceltni ar nerimtīgu troksni, kam kaisles uzplūdos drīz vien pievienoju arī savu balsi.

„Vācieties!” kliedzu, mezdams tukšās kokakolas, tonika un alus pudeles cik tālu vien spēju. Apvainojušās uz mani un visu pasauli, tās steidza nokrist mājas tuvumā, lai tikai pēc iespējas ātrāk pazustu no mana skata.

„Prom no manām mājām!” auroju, pievienodams tām kreklā sabērtus gružus. Tie aiz sevis atstāja kodīgu putekļu mākoni, liekot man ilgi un sāpīgi klepot, kamēr paši nogūlās turpat pie loga, apņēmības pilni sagaidīt piemērotu brīdi jaunam iebrukumam.

„Jums šeit nav vietas!” saucu, ar abām rokām kā aptracis vesera metējs iegriežot appelējušos dēļus un sūtot tos lidojumā tālu aiz kādreizējiem istabas biedriem.

Būkšķis sekoja būkšķim, kliedziens — kliedzienam. Mājas tīrīšana bija tiktāl mani pārņēmusi, ka tikai apsēžoties, lai atgūtu elpu un aplūkotu jau krietni sarukušo kaudzi, pamanīju neskaitāmas asiņojošas skrambas uz rokām un kājām, kuras turklāt klāja pabieza pelēku putekļu kārta. Bet iesāktais bija jāpabeidz, un drīz vien atkal ķēros pie darba. Mūžīgā cerība, ka gan jau būs labi tāpat, šķita pametusi prātu līdz ar pirmajiem LSD klauvējieniem pie tā durvīm. Es par to tikai priecājos, jo zināju — sapņiem par fejām, veļas pulvera simboliem un īstu mīlestību nebija vietas ārpus fantāziju pasaules. Un pēdējās dažās stundās es savu ne vien biju slēdzis apmeklētājiem, bet arī apjozis ar dzeloņstiepļu žogu un norīkojis iemītniekus piespiedu darbos. Nebija laika. Nekam nebija laika.

Mūzikas, miera un mīlestības vasara bija pirms 40 gadiem. Mēs tikām ieņemti pirms 20 — kas to lai tagad vairs zina, vai tas notika patiesas mīlestības, kaisles uzplūdu, dzēruma vai pienākuma apziņas izsauktā kopības mirklī. Gala rezultāts tā kā tā bija viens. Mēs to ietekmēt nespējām.


Mēs piedzimām un uzaugām daudzstāvu mājās, aiz kuru pelēkajām sienām arī domas un sirdis pamazām sačervelējās un kļuva neizteiksmīgi pelēkas. Pat Seržanta Pepera Vientuļo siržu kluba orķestris šādās mājās nerādījās, kaut tieši tur viņu gaidīja visvairāk. Tikmēr vecuma smārda pārņemtajās istabās un piemīztajos liftos pamazām sadrupa visi mūsu sapņi. Drīz — pārāk drīz — tos nomainīja vispirms viltots, bet tad arī pavisam īsts cinisms. Un izejas vairs nebija.

Taču tobrīd es vairs negrasījos samierināties ar strupceļu. Kaut kur krietni noplakušajā kaudzē slēpās risinājums, un pēc neilga atelpas brīža atkal sāku tos meklēt. Drīz vien uz istabas grīdas bija palikuši tikai sīki gruži, putekļi un atmiņas. Ar kāju paslaucīju tos. Tātad tomēr nekā. Arī šeit manis nebija. Jau gribēju pagriezt muguru istabai, kad uz grīdas pamanīju iezaigojamies kādu nupat atbrīvotu akmentiņu. Nometos uz ceļiem, lai aplūkotu to uzmanīgāk. Lūk! Par spīti zem gružiem un atkritumiem pavadītajiem mēnešiem, tas nebija zaudējis savu gaišo mirdzumu. Sirds līksmi salēcās.

Atkritu sēdus istabas stūrī, atspiedis muguru pret sienu. Viss bija brīnišķīgi. Diena nebija izšķiesta velti. Māja bija sakārtota. Varbūt jau naktī to piepildīs vēsais un miklais, pēc sūnām un aprasojušas zāles smaržojošais gaiss un padarīs gaišāku un brīvāku ne vien pašu māju, bet arī tās nākamo iemītnieku prātus. Galu galā mājokļi veido tajos dzīvojošo cilvēku prātus — jā, pakāpeniski un slepus, taču nenovēršami. Un es gribēju sevi piepildīt no jauna.

Atkal piecēlos un neveikliem soļiem devos atpakaļ pie ceļabiedriem. Pirmā daļa bija paveikta, un varēju ķerties pie otrās.

Viņi bija gandrīz turpat, kur ceļa sākumā. Artūrs un Toms sēdēja zālē un klusēdami pētīja krēslā iegrimušo mašīnu. Edgars jau atkal bija atvēris bagāžnieku un rakņājās pārtikas somā. „O, lūk, arī tu!” viņš noteica, beidzot pacēlis galvu un pamanījis mani. „Jau gribēju iet meklēt. Kur bijis pazudis?”

Pasmīnēju. Kā gan varēju izstāstīt pārdzīvoto? Un vai tas vispār bija jādara? „Tur,” nomurmināju, ar roku pamājis uz jaunceltnes pusi. „Visur. Meklēju sevi,” piebildu un atslīgu zālē blakus Artūram un Tomam. Viņiem man nevajadzēja neko skaidrot.

„Atradi?” nedaudz izsmejoši noprasīja Edgars. Atbildes vietā izvilku no kabatas balto akmentiņu un pastiepu to uz priekšu.

“Apsveicu,” izklaidīgi noteica Toms. Tad pievērsās debesīm. “Es gan vairs neko nesaprotu. Tikai to, ka negribu mirt. Un tajā man nav nekādas teikšanas.”

“Man bija tāpat,” atsaucos. “Bet tad sapratu, ka vēl ir laiks.”

“Lai sagribētu mirt?”

“Lai iemācītos neuztraukties par to.”

“Un kā tas jādara?” atkal iejautājās Edgars.

“Nezinu. Varbūt varam vienkārši domāt patīkamas domas?” paklusi ieteicos, īsti nezinādams, vai doma ir pelnījusi skaļāku izpaušanu.

Artūrs iesmējās. Toms kaunīgi smīnēja.

„Mahariši ir miris, Vilni,” tēlotā laipnībā sacīja Edgars.

„Nē, to es zinu. Vienkārši iedomājos, ka tā būtu vienkārši...”

„Jā, nedarīt neko ir vienkārši. Ģeniāls secinājums.”

„Eh, jūs...” Bet dusmoties nespēju. Patiesībā to nespēja neviens no mums. Saules un laika pārpilnībai bija paralizējoša ietekme. Sēdējām. Gulējām. Gaidījām.

„Varbūt uzpīpējam?”

„OK.”

Tags: k_u