Mēs uzmodāmies ar nogurušu prātu un sirdi, bet laimīgi lipīgu smaidu uz lūpām. Savstarpējā saziņa aprobežojās ar reizi pa reizei it kā garāmejot izmesties, tomēr bezgaldziļas jēgas piepildītiem: „Atceries?..” un „Jā...” Tikai Edgars, klusu smīnot, vēroja mūs it kā no attāluma.

Tā mēs pievarējām brokastis, iztīrot somu no gandrīz visām tur palikušajām ēdiena paliekām, un atlaidāmies uz zemes, lai vērotu debesis un kavētos atmiņās, mācoties neuztraukties par rītdienu un visu, kas ar to saistīts. Zāle teju mirdzēja no dzīvības pārpilnības. Pasaule joprojām eksistēja. Jutu tās kluso vibrāciju lēni glāstam atkailināto ķermeņa augšdaļu. Mēs bijām dzīvi un tāpēc vien viss bija vislabākajā kārtībā.

„Ko tagad?” pēkšņi iejautājās Edgars. Viņš bija piecēlies kājās un jautājoši raudzījās uz mums, sakrustojis kājas un iebāzis rokas kabatās. Mēs atbildējām ar neizpratnes pilniem skatieniem. Edgars šķita kādas sen izmirušas cilts pēdējais pārstāvis ar savu, nevienam citam nesaprotamu valodu un domu gājienu. Ko tagad? Esam! Dzīvojam! Taču, lai kā arī nevēlējos viņam to paskaidrot, zināju, ka vārdos viņš neatradīs manis ielikto jēgu, tāpēc klusēju.

„Ir kādi ieteikumi?” beidzot ieteicās Toms, pacēlies sēdus, lai kaut nedaudz pietuvotos Edgaram.

„Varam apstaigāt vai apbraukāt apkārtni,” viņš sacīja. „Man nez kāpēc gribas uzzināt, kur īsti atrodamies, un kas ir tuvumā.”

„Nu, OK,” novilka Toms, tomēr palika sēdus. Arī mēs ar Artūru nekustējāmies. Zāle bija pārāk mīksta, Saule – pārāk silta, bet mūsu sapņi – pārāk saldi, lai nodurtām galvām šļūktu kaut kur tālumā, klausoties Edgara runāšanā par sen aiz muguras atstāto ārpasauli. Un tomēr jau pēc brīža cēlāmies kājās, lai dotos ceļā. Karmas ubagi nevar atteikties pat no pāris grašiem.

Lēnām spēru soli pēc soļa, ar baudu sajuzdams sandaļu grimšanu mīkstajā, joprojām valgajā zālē. Meža malā manīju zemeņu kautri pelēkbaltos ziedus un vietumis jau sarkt sākušās ogas. Koku lapotnes sašķēla naktsmiegā spēkus atguvušās saules slīpi mestos starus, liekot arī putniem izrausties no ligzdām, lai piepildītu pasauli ar miegainām dziesmām par galveno. Pasaule bija maģiska un sāpīgi skaista. Klusām soļodams uz priekšu, prātoju, vai šī nebija tā sajūta, kuru reiz bijām zaudējuši un visu turpmāko mūžu nesekmīgi centāmies atgūt. Tomēr pasaule bija pārāk jauna un neparasta, lai spētu noticēt, ka jebkad būtu varējis to aizmirst vai nogurt no tās.

„Uz kurieni ejam?” jautāju – drīzāk Saulei, kā saviem līdzgaitniekiem.

„Kāda starpība?” joprojām smaidot ar pretjautājumu atbildēja Artūrs.

Edgars viņā neklausījās. „Sākumā varam aiziet uz jaunceltnes pusi. Varbūt aiz tās kaut ko atradīsim. Vakar neko tādu neredzēji?”

Pasaule tomēr ir sasodīti skaista.

„Ei, Vilni, tu vakar tajā jaunceltnē vai aiz tās neko neredzēji?”

„Neatceros.” Atmiņu visaptverošais haoss bija pārāk brīnišķīgs, lai censtos to sakārtot. Smīni Artūra un Toma sejās liecināja, ka viņi to saprot. Tikpat skaidrs gan bija arī tas, ka Edgars mani nesaprastu, tāpēc turpinājumu paturēju sevī.

„Nu, vienalga. Apskatīsimies tagad.”

No blakusesošā meža pie mums apsteidzās pārošanās un pārtikas meklēšanas rūpju nomākto putnu dziesmas. Jutos brīvāks pat par viņiem. Vismaz todien varējām lidot, neuztraucoties par pārējo pasauli un necenšoties saskatīt nākotni, kurai patiesībā arī nemaz neticējām.

Tāpēc arī sekoju klusējošajam Edgaram un pārējiem. Es gan biju pacēlies spārnos, taču nezināju, cik tālu tie spēs mani aiznest. Turklāt nezināju labāko ceļu, bet vadīties pēc intuīcijas vēl baidījos.

Lūk, bijām nokļuvuši pie jaunceltnes. Ķieģeļu sienas bija tikpat kailas un neizteiksmīgas kā iepriekš, taču tagad tajās mita atmiņas un ar to pietika, lai smaids kļūtu vēl plašāks.

„Ko tu īsti vakar tur darīji?” Toms iejautājās, kamēr Edgars ar Artūru stāvēja otrpus mājai un par kaut ko sparīgi strīdējās.

„Visu,” atbildēju ar smaidu.

„Nē, es nopietni prasu. Tik daudz arī pats nopratu.”

„Piedod.” Tomēr koncentrēties atmiņām bija pārāk grūti. Mēģināju iztikt ar dažām saraustītām frāzēm. „Kārtoju māju. Un prātu. Atbrīvoju istabu no gruvešiem un zem tiem atradu sevi... Bāc, cik tas viss tomēr izklausās muļķīgi.”

Toma smaids pārauga smieklos. „Viss ir tikai tik muļķīgs, cik tu ļauj tam būt.”

Smiedamies, mēs uzskrējām uz nelielā paugura, kas pacēlās aiz jaunceltnes. Abi pārējie jau bija tur. Artūrs bija apsēdies mirdzošajā zālē un, viegli smīnēdams, skatījās uz nedaudz priekšā stāvošo Edgaru, kurš joprojām centās izlemt par saprātīgāko turpmāko rīcību. Pievērsos apkārtnei. Viņam man neizdotos neko paskaidrot.

Mūsu pasaules nostūris šķita kā netīšām saglabāts Ēdenes dārza gabals. Zāles stiebros un koku stumbros pavedinoši uz mums skatījās iepriekšējās dienas ceļojuma atskaņas. Ja labi ieskatījās, tajās varēja atkal saskatīt savu pagātni un nākotni. Kā beidzot viena otru atradušas māsas, tās bija saķērušās rokās, lai varētu kopīgi izbaudīt vasaras pēdējās stundas. Un es smaidīju, tās uzlūkodams, kaut citkārt būtu meties skriešus, lai noķertu abas māsas un izzinātu visus to glabātos noslēpumus.

Arī Toms un Artūrs aplūkoja pasauli — reizēm saraukdami pieres dompilnās grumbās, reizēm atplaukdami bezgalplatos smaidos, reizēm ļaudami seju pārņemt dvēselē mītošajām bailēm. Viņi pievērsās te debesīm, te zemei. Mums nevajadzēja milzu bifeļu barus, pirmatnējus džungļus vai krāšņas ziemeļblāzmas, lai saprastu dabas skaistumu un varenību. Tā bija tepat — Saulē, kuras gaisma spīdēja ikvienā dzīvības molekulā, un debesīs – zilajās, zilajās debesīs.

Artūrs smējās. Pilnā augumā atgūlies mātišķi biezajā un maigajā zālē, viņš smējās, līdz pietrūka elpas, tad pārgāja uz aprautu smilkstēšanu. „Es esmu dzīvs!” viņš iesaucās, kad neizprotamā veidā bija iedabūjis plaušās kādu malku svaiga gaisa. „Mēs esam dzīvi!” un atkal smiekli.

Mēs ar Tomu pievienojāmies līksmajām, dzidrajām skaņām. Tās spirdzināja, ļāva kaut uz brīdi noticēt, ka viss ir vislabākajā kārtībā un būs tā mūžīgi. Neko citu mums nevajadzēja un neko citu arī nevēlējāmies dzirdēt Pasaule bija skaista. Mēs bijām jauni un dzīvi, un būsim tādi vienmēr. Tikai noticēt.

Kad atgriezāmies nometnē, no debesīm mūs jau vēroja Mēness. Apbrīnu par pasaules krāšņumu bija saduļķojis nogurums, tāpēc runājām vēl mazāk kā turpceļā. Fona troksnim pietika ar siseņu ķildām un serenādēm. Gribēju viņiem pievienoties, bet pieklājības paliekas guva virsroku. Iztiku ar retiem deju soļiem un reizumis uzplaukstošu smaidu. Bijām atklājuši laimes atslēgu un nu gribējam tajā dalīties ar visu pasauli.

Tags: k_u