Nākamajā dienā mēs devāmies ceļā vēl pirms Saule bija paguvusi sasildīt pasauli un pirms kādam no mums prātā bija iešāvusies kaut mazākā nojausma par ceļa mērķi. Nebija laika.

Mēs ar Artūru pamīšus vilkām plaušās zāles dūmus, kamēr Toms un Edgars saspringti pētīja apkārtni cerībā tur saskatīt meklējumu sākumpunktu. Mūs klusu vēroja debesis. Tās joprojām nespēja saprast, kāpēc esam pametuši mājas. Viss kā parasti.

Salonu piepildīja motora rūkoņa un pārspīlēti skaļa mūzika. Līdz ar naktī mašīnā ieklīdušo vēsumu tā pamazām izberza miegu no acīm. Nu varējām skaidriem skatiem paslepus pētīt viens otru, pārbaudot, vai sirdī nav zudis revolucionārais gars.

„Tā laikam ir kaut kāda ēstuve,” ieteicās Toms, pagriezdams galvu uz mūsu pusi. Otrpus piebremzējušās mašīnas loga patiešām bija manāma viltoti laucinieciska paskata ēka ar ārā izliktiem krēsliem un galdiem. Arī vēders ieburkšķējās, atgādinot par tukšumu vēderos.

„Piestājam!” iesaucās Artūrs. „Svētais rītēdiens noderēs!”

„Tu neizskaties pēc apustuļa,” iebildu.

„Es maskējos,” viņš atsmēja. Smiekli drīz vien pārauga apspiestā ķiķināšanā, un tā nerima arī pēc mašīnas apstāšanās un mūsu ieiešanas ceļmalas kafejnīcā. Tur pēkšņi iestājās klusums. Palūkojos uz Artūru, lai pārliecinātos, ka ar viņu nav noticis nekas nelāgs. Taču viņš tikai skatījās stūrī novietotajā televizorā. „Ejam tur,” viņš beidzot nočukstēja, un mums neatlika nekas cits kā sekot.

Aiz letes stāvošās kafejnīcas saimnieces mums uzmeta paviršu skatu, un atkal pievērsās savām sarunām. Arī mēs negribējām piepūlēties, tāpēc sēdējām Artūra izvēlētajā vietā, slinki pētījām kafejnīcas iekārtojumu un paslepus klausījāmies abu sieviešu balsīs. Viņas zināja par pasaules galu, bet vārdi skanēja mierīgi. Skumjas tajos iezagās tikai brīžos, kad saruna pievērsās bērniem. Tad sievietēm acīs saritēja asaris un balsis pieklusa, līdz viņām izdevās tās savaldīt.

Zinājām, ka viņas centīsies pēc iespējas novilcināt pienākšanu pie mūsu galdiņa — jauniešu pulciņš droši vien bija pēdējais, ko viņas vēlējās redzēt. Sapratis, ka gaidīšana varētu ievilkties, Edgars izvilka mobilo un pēc brīža jau bija uzsācis sarunu ar māti. Brīdi nolūkojos viņā, tad izlēmu iztikt ar īsziņu. Sarunai pietrūktu vārdu. Turklāt nespēju iedomāties, kā varētu noraidīt aicinājumus atgriezties mājās. Tagad vismaz varēju atbildēt: “Drīz braukšu. Vēl šis tas jāizdara,” neieslīgstot sīkākos paskaidrojumos, kuri drīz vien atklātu īstu iemeslu neesamību. Zināju, ka vēl nav pienācis laiks atgriezties, bet nezināju, kāpēc tā.

Beidzot pie galdiņa pienāca viena no sievietēm. Ieskatīties ēdienkartē vēl nebijām paguvuši, tāpēc ātri izvēlējāmies pirmo, kas kaut nedaudz atgādināja brokastis, lai ļautu viesmīlei atgriezties drošībā kafejnīcas otrā galā. Bet domu plūdums jau bija pārtraukts un nācās vien pievērsties televizoram.

Veļas pulverus un šokolādes tāfelītes tur bija nomainījusi glīta meitene ar siltu smaidu un patīkamu balsi. Kāds deputāts bija pieķerts kukuļņemšanā, un viņa kolēģi taisnojās, ka neko par to neesot zinājuši. Ekrānā parādījās arī pats vainīgais. Viņa noļukušie vaigi nervozi lēkāja augšup—lejup vienā ritmā ar ādamābolu, apliecinot vainu ne sliktāk par vārdiem.

Artūrs sāka ķiķināt. Drīz vien smiekli pārauga nevaldāmā ņirgšanā. „Iedomājieties, ja viņam... kāds... tagad… iesmērētu skābi,” viņš izgrūda, cīnīdamies ar smieklu lēkmēm. Tajā pašā brīdī smieties sāku arī es, gara acīm jau redzēdams, kā satraukumu deputāta sejā nomaina dziļdomīgs smaids, bet no viņa lūpām sāk līt Patiesība. „Varbūt visam parlamentam vajadzēt sarīkot kopīgu tripu,” ieteicos, iegrūzdams Artūru vēl dziļākā smieklu lēkmē. Arī Toms smaidīja.

„Ko tas dotu?” noprasīja Edgars.

„Viņi saprastu Visu!” atsaucās Artūrs.

„Redzi, LSD parāda visa savstarpējo saistību,” viņu ātri pārtrauca Toms. „Piemēram, ja tas deputāts tagad būtu ieēdis skābi, viņš saprastu, ko nodarījusi viņa rīcība un sāktu to nožēlot, un lūgtu mums piedošanu.”

“Piedod, bet tas izklausās pēc narkomāna murgiem,” rūpīgi paskatījies viņā, novilka Edgars. “Ne jau visi ir tādi hipiji kā tu. Varbūt viņš tikai pasmietos un nolemtu, ka to vajag atkārtot?”

„Nē, tu nesaproti. Redzi…”

Bet es vairs negribēju klausīties. Pasaule joprojām šķita pārāk skaista, lai apbrīnošanas vietā nodotos tās sekcijai. Turklāt televizora ekrānā atkal bija parādījusies glītā meitene ar silto smaidu un patīkamo balsi. Kamēr pētīju viņas lūpu kustēšanos, mums atnesa kartupeļus ar ceptu olu, un es sāku mehāniski ēst. Man pievienojās arī Edgars un Toms, kaut strīdu viņi nepārtrauca ne liekot mutē kārtējo kumosu, ne sagremojot to.

Tikai Artūrs neēda. Mute gan bija pavērta, taču rokas nekustīgi gulēja uz galda, un acis cieši raudzījās uz priekšu, kur televizora ekrānā vīdēja līdz šim nepazītas dzīves ainas. Raibās drēbēs tērpti tumšādaini revolucionāri cilāja Kalašņikova automātus, pa izsistām vitrīnām līda juvelierizstrādājumu un pārtikas preču veikalos vai apmulsuši stāvēja ielu malās un akli vēroja apkārt notiekošo. Mātes un sievas apraudāja nesaprotamu mērķu vārdā kritušos dēlus un vīrus, kamēr uz kurpju kastēm pakāpušies oratori solīja sagādāt līdzīgas izjūtas bijušajiem draugiem, kas nu bija kļuvuši par ļaunākajiem ienaidniekiem. Vājie ienīda stipros jo viņi nepieņēma savu vājumu, un stiprie tā paša iemesla dēļ ienīda vājos. Un asinis un kaisle debesis bija nokrāsojušas sarkanas.

„Viņi ir dzīvi,” nočukstēja Artūrs. Edgars ar Toms uz brītiņu pārtrauca bezmērķīgo strīdu un paglūnēja uz viņa pusi. Tad saprata, ka viņš joprojām atrodas citā pasaulē un atsāka aizvien skaļāko vārdu apmaiņu. „Viņi ir dzīvi,” vēlreiz noteica Artūrs, un beidzot paņēma rokās dakšiņu.

Tags: k_u