Īsti nezinu, kas tonakt man lika pamosties pusceļā starp vakaru un rītausmu un gulēt tumsā, lai ar plati ieplestām, bet neko neredzošām acīm vērotu pasaules tukšumu. Varbūt tie bija apkārt klīstošie čuksti, bet varbūt klusums man līdzās. Varbūt kaut kas pavisam cits. Nezinu. Iemesli pastāv ārpus cilvēkiem.

Apkārt dūca izplatījums. Dzirdēju to pirmoreiz, bet nekas cits tas nevarēja būt. Visuma pirmais brēciens saplūda ar izdzisušo zvaigžņu atsvabināto enerģiju un noslēpumainu objektu savstarpējām sarunām, lai kopīgi piepildītu bezgalību.

Nu tajā bija citplanētu civilizāciju vientulības bailēs sūtītie radiosignāli un Holivudas komēdijas ar Ediju Mērfiju galvenajā lomā, Hitlera runas un Bītlu dziesmas, dinozauru kauli un kontinentālo plātņu cīņas, Toms, Artūrs, Edgars un es. Es. Es klausījos sevī.

Pasaule apklusa. Ēteru pārpludināja trula dunoņa. Tur bija Šaubas un Bailes un Nāve.

Uzrausos kājās un izstreipuļoju ārā.

„Sveiks,” klusu noteica Toms un pamāja ar galvu. Viņš sakrustotām kājām sēdēja zālē pie mašīnas un izklaidīgi ar īkšķi braukāja pār ģitāras stīgām. Lai gan tās nekādi nespēja apvienoties melodijā, kā Mēness, tā arī zvaigznes matētājās skaņās klausījās ar aizturētu elpu. Apbrīnas pilnais klusums turpinājās arī pēc ģitāras nolikšanas zālē un Toma uzlēkšanas uz mašīnas pārsega.

„Nenāk miegs?” iejautājos.

„Jā.”

Klusums bija iznīcināts. Bet citu vārdu man vairs nebija, tāpēc atsēdos zālē. Abi klusējām un cerējām, ka pasaule pārvarēs bailes un iznāks no koku dobumiem, zāles lapām un telts auduma krokām, lai mēs atkal varētu to aplūkot un apbrīnot.

Nakts bija skaidra un gaiša. Jaunais mēness viegli trīcēja vasarīgi vēsajā gaisā un tālumā sasaucās sienāži. Manas basās kājas veldzējās mazliet mitrajā zālē. Prātu viegli šūpoja svaigais un dzestrais gaiss. Šī bija labākā vieta, kur sagaidīt pasaules galu.

Beigas... Joprojām nespēju — vai negribēju — noticēt, ka tas viss vienā mirklī pazudīs. Apziņu par likteņa neizbēgamību nespēja iznīdēt ne smiekli, ne sarunas, ne mūzika, ne zāle. Bailes ir nemirstīgas. Un tās nekavējās atgādināt, ka es tāds neesmu, liedzot izbaudīt kā braucienu, tā tobrīdējo sēdēšanu pļavā Mēness un Toma uzraudzībā.

„Gribi pabraukāties?” domas pārrāva viņa jautājums.

„Jā, kāpēc ne.”

Viņš noslīdēja no motora pārsega un ielīda vadītāja krēslā. Apsēdies viņam līdzās vēsajā salonā, saodu zāles aromātu. Sejai uzmests skatiens kliedēja pēdējās šaubas. Artūrs bija appīpējies. Jau gribēju viņam par to atgādināt, bet atmetu ar roku. Toms arī skaidrā brauca divreiz lēnāk kā mēs gribējām, un zāle viņu padarīja tikai piesardzīgāku.

Mežs mašīnas lukturu cauršķeltajā naktī šķita kļuvis vēl draudīgāks. Zari ņirdzīgi māja mums atvadas un pat cauri motora rūkoņai varēja saklausīt koku izčukstētos spriedumus par mums un mūsu likteni. „Lai jau brauc,” šņāca alkšņi ceļa labajā pusē — nikni uz visu pasauli par savu kroplumu, viņi bija gatavi darīt visu iespējamo, lai arī citiem nāktos izbaudīt viņu likteni. „Nekur tālu jau neaizskries,” viņiem piebalsoja liepas un bērzi Toma pusē. Tomēr balsī nevarēja nepamanīt skaudību, un Toms piedeva gāzi.

“Par ko tu īsti domāji tur, pļavā?” beidzot saņēmu drosmi apjautāties. “Par Edgaru?” Cerēju, ka viņš atbildēs apstiprinoši. Drauga atsvešināšanās no mūsu pulciņa bija pārāk nozīmīga, lai tai nepievērstu nekādu vērību, bet visi mani centieni pārdomāt notikušo uzreiz pārmetās pie mūžīgajiem jautājumiem un turpat arī palika, skrienot uz riņķi, līdz kāds tos neatsauca atpakaļ realitātē.

“Nē… arī,” izklaidīgi atsaucās Toms. Arī viņš bija pazudis kaut kur dziļi jo dziļi savu domu labirintā.

“Par ko tad?” Vajadzēja viņu atgriezt šaisaulē. “Beigām?”

“Tā varētu teikt. Par bijušo draudzeni.”

“Ā…”

Toms pēkšņi izslēdza gaismas. Tad vēl nedaudz palielināja ātrumu, kā cerēdams izplēst caurumu laiktelpā un atgriezties pagātnē. Triecāmies tumsas bezdibenī.

Mana sirds uztraukumā jau bija beigusi sisties, tomēr neizprotamā kārtā spēju mierīgā balsī ierunāties: „Varbūt ieslēdz gaismas un piebremzē? Ka neavarējam...”

„Tūlīt.” Bet mašīna turpināja traukties pasauli pēkšņi aprijušajā naktī. Nez kāpēc atcerējos, kā reiz biju slīcis, ne uz brīdi nepārtraukdams plati atvērtām acīm priecāties par tālumā vīdošā meža skaistumu un pārsteidzošā mierā pieņemdams šķietami nenovēršamo galu. Laikam gadu gaitā biju kļuvis tikai muļķāks, jo tobrīd galvu bija pametušas pilnīgi visas domas. Biju tikai sēdekļa malās iekrampējies ķermenis.

Tad mašīna sazvēlās uz manu pusi. Brīdi vēl braucām nedaudz ieslīpi, bet tad sagriezāmies pavisam šķērsām un apstājāmies ar lejup vērstu mašīnas purnu. Asinis no ķermeņa saskrēja galvā.

„Ko nu?” jautāju, jo patiešām vairs nesapratu, kas noticis, kas mēs esam un kur īsti atrodamies.

Toms šķita pilnīgi mierīgs. „Kāpjam ārā,” viņš noteica un tūlīt arī paklausīja savam rīkojumam. Kokainām kustībām sekoju.

Mašīna bija ieslīdējusi grāvī. Izskatījās vesela. No mašīnām neko nesapratu, tāpēc vienkārši sabāzu rokas kabatās un tēlotā interesē apstaigāju auto, brīžiem pieliekdamies, bet biežāk vēsā gaisa dēļ noskurinādamies. Toms darīja tāpat.

„Laikam viss vairāk vai mazāk ir kārtībā,” viņš sacīja pēc brīža. „Arī ārā no grāvja dabūt gan jau izdosies.” Tad, pēc neilga, bet neizturami neveikla klusuma brīža; „Piedod.”

“Nav par ko. Saprotu,” atbildēju, kaut patiesībā neko nesapratu. Tomēr man bija žēl viņa, turklāt es nepratu vadīt mašīnu un nakts nobeigumu gribēju pavadīt teltī, ne grāvī guļošā mašīnā. Tāpēc nebija grūti izrādīt interesi par viņa stāstu un piedāvāt līdzjūtību. Taču Toms jau atkal bija pārāk iegrimis savās domās, lai man būtu ko uzklausīt.

“Ielienam mašīnā?” iejautājās Toms.

Pamāju. Bija pārāk auksts, lai nepieņemtu piedāvājumu. Centos ignorēt mašīnas dīvaino pozu un ielīdu savā vietā. Toms apsēdās savējā. Sēdējām un skatījāmies uz tumsā pelēcīgo zāli un mašīnas purngalu. Klusējām. Toms šķita drīzāk iegrimis meditācijā, kā bezspēcīgās dusmās vai jebkādās citās kvēlās jūtās.

Manas domas vilkās kā ieslodzītie ikdienas pastaigā — lēnām, bezmērķīgi un pa apli vien. Man nebija, ko atcerēties. Jā, protams, aizraušanos netrūka ne skolas gados, ne arī vēlāk. Bet tagad tās visas šķita bērnišķīgas rotaļas kuras gan beidzās ar asarām, taču drīz vien acis bija atkal sausas un pievērsās nākamajam intereses objektam. Grāmatas un filmas ļāva secināt, ka tāpat būs arī turpmāk.

Zināju arī par Toma draudzeni. Redzējušies gan bijām tikai pāris reižu, taču viņa kā garāmejot izmestās frāzes ļāva noprast, ka viņi ir pietiekami atšķirīgi, lai attiecībām nebūtu nākotnes. Patiesībā to zināja – un neslēpa – arī viņš pats, ikreiz piebilzdams, ka tam arī nav nekādas nozīmes. Bet mašīna nu bija ieslīdējusi grāvī, un mēs klusēdami tajā sēdējām un domājām prātā ieslodzītās domas.

Kaut kas bija jāsaka. Bet man nebija īsto vārdu un baidījos viņu sāpināt ar nepareizajiem. Mūs tomēr uzaudzināja televizors un dators, ne pasakas un sarunas. Jau no agras bērnības klausījāmies stāstos par cilvēku ļaunumu un ārpasaules bezjēdzību, un ar katru dienu pašu radītajā čaulā pazudām aizvien dziļāk. Tāpēc tagad tikai klusējām, kamēr domas akli klīda apkārt, tā arī nespēdamas atrast neko apsvēršanas vērtu. Sirdi pildīja neizteiktas jūtas, taču ik reizi, kad pavēru muti, tās izrādījās pārāk nesaprotamas, lai tiktu izteiktas vārdos. Un atkal palika tikai klusums.

Aukstais nakts gaiss neatlaidīgi līda mašīnā, un drīz vien arī salonā nespēju atturēties no trīsēšanas. Bet Toms joprojām skatījās tumsā.

„Varbūt mēģinām izdabūt mašīnu uz ceļa?” beidzot iejautājos, sapratis, ka ilgāk vairs neizturēšu.

„OK,” kā izklausījās, nedaudz negribīgi atsaucās Toms. „Man arī sāk salt.” Bet viņš turpināja nekustīgi sēdēt un vērot nakti.

„Man kāpt ārā un sākt stumt, vai domā, ka varēsi tāpat?” Tiešāk vairs nespēju mudināt viņu kustēties.

„Vari izkāpt. Gan mašīna būs vieglāka, gan papildus grūdiens par ļaunu nenāks.”

Atvēru durvis. Noskurinājos. Ārā bija vēl aukstāks kā domāju. Bet gan jau drīz vien atkal būšu mašīnā, bet pēc tam – guļammaisā un ar džemperi mugurā...

Uzkāpu līdz grāvja augšējai malai. Mašīna nebija apstājusies gluži perpendikulāri ceļam, un izskatījās, ka ārā tikt nebūs īpašu grūtību. Pieliku rokas pie bagāžnieka un gatavojos stumt. Bet nekas nenotika. Gaismas neieslēdzās, un motors nesāka rūkt. Brīdi drebēdams pagaidīju, tad piegāju pie Toma loga. Viņš joprojām nekustīgs sēdēja un vēroja mašīnas priekšējo stiklu. Ar pirkstu kauliņiem pieklauvēju pie tā. Viņš satrūkās, paskatījās uz mani, vainīgi pasmaidīja un pagrieza aizdedzes atslēgu. Mašīna paklausīgi ierūcās.

Šoreiz viss gāja gludi. Mana stumšana bija lieka, bet tā vismaz ļāva nedomāt par aukstumu un līdz ar to izvairīties no neizturamās drebēšanas. Drīz vien tam gan vairs nebija nekādas nozīmes, jo mēs abi atkal sēdējām mašīnā un braucām naktī – šoreiz ar iedegtām gaismām. Un klusējām. Toms gan brīdi pa brīdim uzmeta man vainīgu skatienu un jau pavēra muti, lai atvainotos, bet tūlīt to arī aizvēra, un mēs turpinājām ceļu tāpat kā bijām to sākuši: akli, kurli un mēmi, neko nepieredzējuši un jau noguruši no dzīves, drīzāk instinkta kā prāta vadīti, drīzāk miruši kā dzīvi, izslāpuši pēc pasaules gala un likteņa svariem, kas beidzot pateiktu, vai esam pelnījuši vietu paradīzē vai ellē, tomēr nespēdami nosvērt paši sevi.

Tags: k_u