Rīts pienāca ar aptumsušām debesīm. Zāle bija mitra un sagumusi zem lietus lāšu svara. Kad iznācu no telts, nelija, taču tas izskatījās pēc īsa atelpas brīža. Meža pusē jau satraukti sasaucās ķīvītes un strazdi, cenzdamies padarīt dienas darbus pirms jauna gāziena. Man apkārt ēdiena meklējumos dūca kamenes un sīca odi. Tikai Toms un Edgars mierīgi stāvēja pie mašīnas un gremoja sviestmaizes ar apkaltušu gurķu šķēlītēm.

“Labrīt,” noteica Edgars un pamāja ar sviestmaizi. Toms man vainīgi uzsmaidīja ar pilnu muti.

“Jā, labrīt,” mehāniski atsaucos. Acis vēl bija miega pilnas, un arī vēders itin dzirdami gaudās par nomodā pavadīto nakts pusi. Piegāju pie mašīnas un izvilku no pārtikas somas maizi un nazi. “Artūrs vēl guļ?”

“Laikam nē. Kad uzmodos, telts jau bija tukša,” atbildēja Edgars.

“Kur tad viņš ir?”

“Nezinu. Varbūt aizgājis pastaigāties. Gan jau atnāks.”

“Cerams,” noteicu un ķēros pie brokastīm. Vairāk par Artūra likteni mani patiesībā uztrauca todien plānotais brauciens uz pilsētu. Pļavā biju jau iedzīvojies, un pilsēta bija kā sen aizmirsts murgs ar savām mašīnu karavānām, izdangātajiem ceļiem, baltajām, pelēkajām un sarkanajām blokmājām un visu pārējo, kā vienīgais mērķis šķita cilvēku steidzināšana. Bet Edgars gribēja atgriezties mājās, un pilsētā vajadzēja sapirkt pārtiku un zāli, tāpēc nevarēju palikt pļavā, kamēr viņš ar Tomu braukā pa pasauli.

Varbūt es pārspīlēju. Varbūt vēlme pasaules galu sagaidīt meža apkaimē nebija nekas vairāk par bezjēdzīgu, sentimentālu sapni. Biju taču pilsētas bērns, un pirmās ārpasaules atmiņas saistījās nevis ar pļavām, mežiem un ezeriem, bet gan māju iekšpagalmiem un sīkām šķērsieliņām, kur mācījos izvairīties no garāmbraucošām mašīnām un piemājas soliņos sēdošo večiņu ķērcošajām balsīm. Kālab tagad centos celt sev jaunu māju?

Sāka smidzināt. Instinktīvi ierāvu galvu plecos, tomēr paliku savā vietā.

“Varbūt aizskrien, sameklē Artūru?” man noprasīja Toms. “Tūlīt jābrauc. Mēs tikmēr paslēpsim visas mantas, lai neizmirkst un sakrāmēsim mašīnā, kas vajadzīgs braucienam.”

“Kur viņš ir?”

“Nezinu. Vai nu mežā, vai kaut kur jauncetnes pusē. Šaubos, vai būs pazudis kaut kur tālumā.”

“Labi,” noteicu un devos netīri baltās ēkas virzienā. Varbūt viņam bija sagribējies izpētīt jaunceltni vai palasīt grāmatu sausumā. Nevarēju iedomāties, ko šādā laikā varētu darīt pļavā brīvā dabā.

Taču jaunceltne bija tukša. Tajā tikai klusu rūga vēl palikušie putekļi un gruži. Atgriezos ārā.

Nu jau lija ne pa jokam. Turklāt tas vairs nebija rotaļīgais vasaras lietus, kas baiļu vietā spēja rosināt tikai smaidu un vēlmi izģērbties. Nē, debesis bija pārplīsušas un smagajās, zālē krītošajās lietus lāsēs varēja samanīt beigu izraisītu bezcerību un izmisumu. Šķita, ka tās steidz vēl pēdējo reizi apaugļot zemi pirms pār to nāks iznīcības vilnis.

“Ei, Artūr! Nāc, mēs tūlīt brauksim!” iesaucos, bet vai nu vējš noslāpēja manu balsi, vai arī tā jau piedzima tik vāja, ka izdzisa tūlīt pēc izlidošanas rīkles. Metos uz netālo pakalnu, lai nomierinātu sirdsapziņu.

Tur jau viņš bija. Artūrs stāvēja uzkalna pakājē un, uzmetis kūkumu, vēroja priekšā vīdošo mežu. Sajutis manu tuvošanos, viņš pagriezās un pasmaidīja. “Tūlīt nākšu! Gribu izmēģināt, kādas sajūtas, stāvot tādā lietusgāzē!” viņš nokliedza cauri lietus savilktajam aizkaram.

“Viņi jau taisās braukt!”

“Uz kurieni?”

“Uz pilsētu!”

Artūrs smīnot pakratīja galvu un pienāca man klāt, ūdens pilnajām sandalēm skaļi šļakstot cauri nerimtīgajai lietus pakšķēšanai. “Es šodien palikšu tepat,” viņš sacīja.

“Viens pats? Un tādā lietū?”

“Jā. Jāmācās sadzīvot arī ar nepatīkamām parādībām un izbaudīt tās. Tā taču ir tikai daba. Turklāt man nepatīk visa tā nepārtrauktā raustīšanās.” Viņš uz brīdi pieklusa. “Un, jā, es gribēju arī vēlreiz ieēst skābi.”

Pasmaidīju. Tas jau izklausījās ticamāk. “OK, dari kā zini. Pateikšu pārējiem, ka tu gribi palikt tepat.”

“Paldies.”

“Tad līdz vakaram.”

“Jā.”

Tags: k_u