Pilsētas zīmei garām pabraucām klusēdami..“Laipni lūdzam mājās!” tā vēstīja. Zem uzraksta kāds bija papildinājis: “Pārējiem griezties apkārt.” Taču mēs turpinājām braukt. Un garām slīdēja manas bērnības un jaunības ainas.

Pabraucām garām kafejnīcai, kur savulaik sēdēju ar savu pirmo draudzeni. Es neveikli glāstīju viņas garos, gaišbrūnos matus un klausījos nebeidzamajos stāstos par vecāku un draudzeņu pārestībām, kamēr starp kājām sāpīgi modās mana vīrietība. Mums bija piecpadsmit gadu, un mēs ticējām mūžīgai mīlestībai.

Un, lūk, arī viņas mājas iekšpagalms, kur pāris mēnešus vēlāk kādā naktī ielavījos un atriebībā sagraizīju mašīnu riepas. Tikai vēlāk uzzināju, ka viņas vecākiem tādas nemaz nebija. Bet man bija vienalga, jo sirdī jau bija parādījusies pirmā plaisa.

Spogulī uz brīdi pazibēja pirmā darbavieta. Brīvlaikā četras stundas dienā staipīju un grozīju siera rituļus tēva darbā. Tomēr vasaru atceros. Bērnībā tās ir krietni garākas.

Te bija veikali, kuros iepirkos un veikali, kuros neiepirkos. Pirmajos bija garšīgas vafeles, otrajos – tikai sausas un šķebinoši saldas.

Bija arī spēļu zāles. To nosaukumi un uzraksti joprojām bija tikpat kārdinoši mirdzoši, bet iekšpuse – tikpat noslēpumaini aptumšota. Nekad nebiju sadūšojies tajās ieiet.

“Varbūt izlaid mani tepat?” uzsaucu Tomam, paliecies uz priekšu, cik nu man to ļāva drošības siksna.

“Arī izdomāji palikt?”

“Nē. Vienkārši sagribējās kādu stundu šeit pastaigāties.”

“Mums nav laika,” atbildēja Toms, tomēr nedaudz palēnināja ātrumu.

“Jūs varat braukt tālāk. Atpakaļceļā savāksi.”

“Mobilais tev ir?”

“Jā, ir.” Cik ilgi viņš mani vēl domāja pratināt? “Tad tu laidīsi vai nē?”

“Tūlīt.” Un jau pēc brīža mašīna patiešām apstājās ielas malā. “Kad būšu tuvumā, piezvanīšu.”

Beidzot varēju izkāpt. Pamājis atvadu sveicienu, palūkojos debesīs. Lietus bija mitējies, taču ne Sauli, ne putnus tur neredzēju. Debesis joprojām bija pelēkas, bet gaiss – spiedīgs.

Pamanīju, ka uz mani skatās pie netālās mājas sēdošās večiņas. Uztvērušas pretskatienu, viņas atgriezās pie savām sarunām. Pēc aizlūstošajām balsīm nopratu, ka viņas aprunā sen mirušos vīrus. To, kā viņi dzēra un to, kā viņi kāvās. Kamēr stāvēju un ieelpoju miglu, viena no večiņām piecēlās un lēnām devās uz māju pusi. Zināju, ka tur viņa rūpīgi aizslēgs durvis, lai lūgtu piedošanu mūžībā pazudušajām dvēselēm un apraudātu savu vientulību. Devos projām.

Lēnām soļoju pa ielām, kuras, tāpat kā agrāk, grima mūžīgā puskrēslā. Pagāju garām atkritumu kastēm, kurās rakņājās izbadējušies, vātīm un rētām pārklāti kaķi. Pamanījuši mani, viņi sastinga un pieplaka atkritumu kalnam, liekot saprast, ka savu valstību gatavi aistāvēt līdz pēdējām. Sapratuši, ka esmu tikai nekaitīgs svešinieks un nicīgi nošņākušies, viņi drīz vien atsāka dārgumu medības.

Netālu bija dzimtā māja, taču tagad tajā mita citi cilvēki, un es nemaz negāju uz tās pusi. Ko gan būtu viņiem teicis? Un ko tur būtu darījis, pat ja tiktu iekšā? Pagātnē atgriezties tā kā tā nevarētu. Viss bija mainījies. Visvairāk jau es pats.

Garām aizsteidzās kāds domās iegrimis puisis. Viņš šķita norūpējies un nu urbās prātā, mēģinādams atrast raižu iemeslu, bet nesaprazdams, ka tieši tas arī ir vienīgais iemesls.

Otrā ielas pusē soļoja sieviete vecumā ap 40 ar iepirkumu maisiņu rokās. Viņa steidzās mājup, kur droši vien jau gaidīja pāris dzīves nogurdināti pusaudži un izsalcis vīrs. Izskatījās, ka viņa nemaz nav pamanījusi pasaules gala tuvošanos.

Arī uzraksti uz māju sienām pauda tikai spītīgu izdzīvošanas tieksmi un slavināja aizmirstību, nevis grima filozofiskās pārdomās vai lepojās ar mākslinieku talantu. Pat ielu asfalts jau sen kā alka pēc remonta.

No vārtiem uz kādas mājas iekšpagalmu mani vēroja divi puiši manā vecumā. Viņi smēķēja un klusēja. Tikai kad pagāju garām, viens no viņiem smīkņājot izteiksmīgi nospļāvās un, pagriezies pret otru, noteica: “Nez no kurienes šitādi te atlīduši.” Sakodu zobus un pieliku soli. Šeit man patiešām vairs nebija vietas. Izlēmu doties uz centra pusi.

Šis bija rūpnīcu rajons. Puduros izkaisīto māju vienveidību tikai retumis iekrāsoja kāda veikala izkārtne. Kā salauzti kapu krusti visapkārt slējās rūpnīcu piebriedušie dzimumlocekļi. Laiku pa laikam garām aizsteidzās kāds sadrūvējies cilvēks. Sāka smidzināt.

Pa labi – vientuļš: “Es tevi mīlu, Dima!!!” uz noliktavas sienas.

Pa kreisi – baložu un kovārņu okupētas jumtu kores.

Virs manis – dūmakainas, aptumsušas debesis.

Lietus sitās pret pamestiem klasīšu spēles laukumiem.

Ievilku galvu plecos un vēl vairāk paātrināju gaitu. Nu jau vairs nebija tālu līdz centram. Tur varēšu piezvanīt Tomam un paglābties no rēgiem, kas šeit man nekādi nevēlējās likt mierā.

Paskrēju garām vienaldzīgam ubagam ar tukšu glāzīti rokās un aizmigušu suni līdzās.

Uz mani no devītā stāva nikni noskatījās askēti degošām acīm, pārliecināti, ka tieši es esmu vainīgi gaidāmajā iznīcībā.

Šurpu turpu pa ietvi nevienam nevajadzīgs un nemanāms staigāja pasaules gala pravietis ar nodilušu plakātu rokās.

Iegriezos parkā. Pie kādam kara tiesu pelnījušam varonim uzslieta pieminekļa stāvēja pornogrāfisko bildīšu tirgotājs, bet es neapstājos aplūkot viņa piedāvājumu.

Garām aizdejoja krāšņa krišnaītu procesija, skandējot savus “Hare Krišna!” un “Hare Rāma!” taču viņi viņi drīz vien nogriezās kādā sānielā.

Zālienā sēdēja svētdienas budisti, aiz stikla prātiem un stikla sirdīm sargājot sevi no ārpasaules

Biju nokļuvis līdz alejai, kurā karogiem rotāti laternas stabi rādīja ceļu uz godasardzes pamesto monumentu. Izvilku no kabatas mobilo. Sejā sitās lietus un vējš. Nospiedu Toma numuru.

Tags: k_u