Grāmatveikala klusumu pirmoreiz pārtrauca radio ziņas divpadsmitos. Dienas joks, stingra balss par smagajiem laikiem, agrākajām kļūdām un pilsoņu jauno pienākumu, dienas joks otrreiz.

Klausoties jaunumus, pie letes sēdošais Viks sakumpa aizvien vairāk, līdz auss bija gandrīz pie aparāta. Līkumu viņš saglabāja arī pēc tam, kad joku bija nomainījusi kosmosa šņākoņa. Beidzot viņš nopūtās un pacēla roku. Klusums paklausīja uzreiz, taču arī tas Viku neiepriecināja.

No radioaparāta viņš pagriezās pie Mikas. Pelēkbrūnā kucīte paluncināja asti, acīs mīlestība un padevība. Viņš to noglāstīja, kamēr skatiens cēlās pie grāmatām, kas klāja sienas kā īpaši vērtīgas tapetes. Norijis siekalas, Viks atkārtoja pēdējo radio izskanējušo vārdu: „Izšķērdība.”

Vēlreiz nopūties, viņš pacēlās attaisīt atvilktni zem letes. „Būs traki,” viņš noteica Mikai, ierastu kustību izceldams zaļi caurspīdīgu flakoniņu. Roka jau bija sākusi trīcēt, un viņam nācās to atbalstīt pret ceļgalu. Veiksmīgi pacēlis flakoniņu līdz mutei, Viks pāris reižu tajā iepūta mazu mākonīti. Pēc mirkļa ķermenim pārskrēja atslābuma vilnis, un viņš atlaidās krēslā. Tā bija labāk. Viņā atkal bija ienācis miers.

Mika gaidīja: galva piešķiebta, ausis saspicētas, aste kustīga kā vēdeklis. Viks pieliecās atkal viņu noglāstīt. „Taisnība jau viņiem ir,” viņš sacīja daudz lēnākā, mierīgākā balsī. „Vietu bezjēgā aizņem. Varbūt tad patiešām labāk pārstrādāt.”

Viņš palūkojās uz plauktiem, kas jau desmitgadēm gandrīz netraucēti stiepās no grīdas līdz griestiem, no durvīm līdz logiem. To saturu Viks bija mantojis no vecvecākiem kopā ar radio un suņu mīlestību. Lasīt viņš neprata, taču veikals ļāva nekalpojot dzīvot tālu no centra burzmas.

Viks piecēlās, nolika flakoniņu uz krēsla un piegāja pie letei tuvākās rindas. Apakšējā plauktā viņš bija salicis bērnībā dzirdētās grāmatas. Viņš sen nebija tās skatījis, negribot celt miglainās atmiņu sajūtas. Jau grāmatu tuvums reizēm atgādināja vecvecāku balsi un viņu lasītos stāstus, liekot atkal ķerties pie miera pūšamā.

Varbūt dažas grāmatas varētu saglābt, Viks iedomājās. Drošības pēc uzmetis nevajadzīgu skatienu durvīm, viņš pietupās un izņēma vienu no biežāk dzirdētajām.

Mika pacēla pakaļgalu un sāka vēcināt asti ar divkāršu spēku, taču pie saimnieka negāja. Gadu gaitā viņa bija iemācījusies, ka šeit pat mīlestība prasa paklausību.

No paņemtās grāmatas zilā vāka Vikam pretī skatījās dzeltenbikšains puika. Sajutis skumju sakustēšanos vēdera dziļumā, viņš to atlika plauktā. Tādas sajūtas viņam nevajadzēja. Līdzīgs vāks bija arī citai grāmatai, kas agrāk viņam patika labāk, katrreiz lika smieties. Tagad viņš tieši tāpēc to baidījās uzmeklēt. Smiekli vienmēr beidzās, un skumjas tad bija vēl jo skaudrākas.

Jautrība vienalga bija pieprasītākā un ienesīgākā sajūta Vika veikalā. Pāris reižu viņš pat bija sadzirdējis pircēja smieklus un notrīcējis bažās par policijas parādīšanos. Tās dēļ viņš veikalā bija aizliedzis sajūtas, taču daži nevarēja nociesties ilgāk kā līdz ielas stūrim. Pēc brīža viņi bija atpakaļ pie Vika, bet drošības dēļ viņš bija atteicies viņiem pārdot papilddevu.

Varbūt vismaz to otru dzeltenbikšaiņa grāmatu varētu paslēpt kādā somā vai kabatā, viņš nodomāja. Sagaidīt valdības atslābšanu un atrast kādu lasītāju, lai atsāktu veikalu.

Viks vēlreiz palūkojās uz durvīm. Neviens nenāca, neviens nebija nācis jau vairāk kā mēnesi. Viņš pasmīkņāja par savu iedomu. Neba nu viņš spēs kaut ko noslēpt no policijas, netricinot rokas un kājas kā epileptiska marionete. Un arī grāmatas nevienu vairs neinteresēja.

Viks tikai ar grūtībām spēja atcerēties laiku, kad cilvēki veikalā nāca pēc grāmatām. Pārējo pilsētu slinkums bija iedzinis simulācijā, tāpēc viņš galvenokārt tirgojās ar sešiem-septiņiem pastāvīgajiem lasītājiem. Viens no viņiem bija ķīmiķis, un samaksas vietā reiz piedāvāja nokāst sajūtas. Tā tas sākās.

Drīz pēc tam pilsēta aizliedza sajūtu simulācijas. Tas bija labs laiks gan Vikam, gan nedaudzajiem lasītājiem. Viņiem iemācīja noslaukt sajūtas, un Viks tās pirka un pārdeva tālāk.

Pēc pāris uzplaukuma gadiem veikals tomēr atsāka nīkuļot. Pircējus atņēma tālais gājiens, risks un pamazām arī atrašana no sajūtām. Tāpat cits pēc cita pazuda lasītāji. Daži vienkārši pārstāja nākt, bet citi pārgāja uz sajūtām, aizbildinoties ar laika trūkumu. Tad pazuda arī viņi. Pēdējais lasītājs, pēdējais sajūtu vergs nebija rādījies jau vairāk nekā mēnesi.

Droši vien nomiris, Viks iedomājās, miera piepildītībā tikai viegli pabrīnīdamies par savu neattapību. Vai varbūt beidzot samierinājies ar pilsētas kārtību. Kaut kas uz to pusi.

Jebkurā gadījumā bija skaidrs, ka otrreiz viņš veikalu neglābs, un Viks varēja sākt atvadīties arī no grāmatām.



Viņš piecēlās ar atmiņu smagumu uz krustiem. Īsā brīdī veikals bija kļuvis vienlaikus nomācošs un satraucošs. Plaukti it kā spiedās kopā, mēģināja viņu izspiest sausu. Varbūt patiešām bija laiks padoties laikam un pārcelties, Viks iedomājās.

Viņš piegāja pie durvīm un palūkojās ārā. Kājās tikai čības, bet ārā vienalga neviena nebija. Apkārt robainas mājas izsistām acīm un ielas kā pamestas čūsku ādas. Viņš atvēra durvis un izgāja no veikala.

Uz centru Viks sen nebija braucis, taču televīzijā tāspuses ēkas izskatījās veselas, bet apkaime –tikpat klusa un mierīga kā šeit. Un tas taču arī galvenais, vai ne?

Viņš pievēra acis, iztēlojoties sevi pilsētas dziļumā, bet aiz plakstiņiem bija tikai pienaina tumsa. Viņš saknieba lūpas, spiežot sevi koncentrēties, taču vienalga nespēja izspiesties cauri pelēkajai naktij.

Varbūt patiešām bija laiks iet tālāk. Viks palūkojās uz veikalu. Pamanījusi saimnieka skatienu, kucīte pacēla dibengalu un atsāka luncināt asti. Viks viņai uzsvilpa, un Mika piecēlās kājās, izstiepa galvu. Ar viņu centrā pat būtu labāk nekā šeit, Viks nosprieda. Visu laiku sēdēt starp grāmatu atmiņām nevarēja būt veselīgi. Viņš nezināja, vai pilsētā atļauts dalīt dzīvokli ar suni, bet cerēja, ka pēc labprātīgas grāmatu atdošanas policija varētu būt pielaidīga.

Viks iesvilpās otrreiz, un sunīte metās pie durvīm. Aiz muguras kaut kas plīstoši iekliedzās, bet viņa jau bija par tālu, lai tam pievērstu uzmanību.

Tikusi ārā, viņa palūkojās uz saimnieku, taču Viks neskatījās uz viņu laipnām acīm, nerunāja nesaprotamus, bet patīkamus vārdus. Viņš lūkojās kaut kur pāri, iekšā veikalā.



Uz krēsla atstātais flakoniņš bija uz zemes, saplīsis, viss viņa miers izkūpējis starp lauskām. Tā atstāto tukšumu galvā acumirklī aizstāja bailes, atgādinot par smaržu veikalā un krājumiem pagrabā, kurus vairs nevarēs noslēpt. Skandāls, policijas papildspēki, Mikas atņemšana, paša rehabilitācija – Vika prātā turpinājums apvienojās neapskaužamā ķēdē.

Sunīte ierējās, un viņš pagriezās tai līdzi pret ielu, kur nupat šķita atskanējis soļiem līdzīgs troksnis.

Citā brīdī, citā prāta stāvoklī Viks droši vien būtu palicis turpat, pārliecināties par dzirdēto un izlemt par turpmāko. Bet tagad viņa acis iepletās, viņš noliecās, iespieda Miku padusē un bēga.

Veikalā viņš ātri paskatījās apkārt, pastiepās uz letes un lausku pusi, tad norūcās, pārlika smilkstošo Miku klēpī un notupās atvērt pagraba lūku, lai dotos lejup. Kucīte bija pārtraukusi smilkstēt, tikai turēja galvu paceltu, skats uz saimnieku, acīs mūžīgā uzticība.

Pagrabs bija tumšs, un piemirstas smaržas atgādināja rudeni. Gaismu Viks neslēdza bailēs pievilināt atnācēju. Lūku viņš bija piemirsis aizvērt, bet līst atpakaļ augšā bija bīstami. Atlika tikai cerēt.

Kad acis aprada ar tumsu, viņš pieliecās un ļāva Mikai nolekt uz grīdas. Sunīte paskrēja dažus soļus nostāk un apsēdās gaidīt, kad viņa būs Vikam vajadzīga.

Daudz vietas pagrabā viņiem nebija. Gandrīz visu aizņēma divi lieli un vairāki mazāki plaukti ar apputējušiem flakoniņiem un pudelītēm. Tie jau ilgu laiku bija nekustināti stāvējuši savās vietās, jo vienīgā Viku interesējošā sajūta vienmēr bija pa rokai. Arī tagad viņš plauktiem nepievērsa uzmanību, tā vietā ar visu ķermeni pieliecies pie durvīm, auss gandrīz pie metāla.

Pasaule klusēja. Vika dzirde bija sasprindzināta kopā ar ķermeni. Aizplūdušais miers bija atstājis viņu ar izrūnītu galvu. Viks klausījās aizturējis elpu, gaidot skaņu, kas viņu atbrīvotu no neziņas un iedarbinātu sastingušo garu. „Vai tur kāds ir?” viņš pāris reižu jau gribēja jautāt, taču rokas sāka trīcēt jau no domas vien.

Mika iesmilkstējās un pakustināja asti. Pagrabā atbalsojās kluss būkšķis, un Viks asi pagriezās pret kucīti. Viņa piecēlās, bet saimnieks pašūpoja galvu un atkal pieplaka durvīm.

Mika pienāca pie viņa un iebadīja purnu cirksnī, taču Viks negriezās atpakaļ. Viņa nolaida kaklu un aizgāja pagraba tālajā kaktā. Saimnieka nepiepildītās gaidas satrauca viņu it kā nāktu no pašas suniskajiem dziļumiem. Mika nepacietīgi palūkojās apkārt.

Vika apakšlūpa sūrstēja no zobu asuma, tomēr viņš nespēja to atlaist. Svešinieks varbūt jau bija veikalā, varbūt jau nāca lejā.

Viņš nepagriezās arī pēc dobjas trieciena skaņas pagraba galā. Tikai stikla kliedziens uz betona pārtrauca viņa gaidas.

Viks nepaguva ne sabīties, ne sadusmoties. Asa, sviedraina smarža pa nāsīm ieslīdēja galvā, un viņš izslējās, ar kreiso roku joprojām turēdamies pie durvīm.

Labo roku izlaidis caur matiem, viņš nospieda rokturi, taču tūlīt pat to atkal atlaida, durvis tā arī neatvērdams. Aiz tām notiekošais viņu pēkšņi vairs neinteresēja.

Viņš pagriezās pret tuvāko plauktu. Mika bija kaut kur paslēpusies, un Vika sirds sitās par diviem, taču tagad tajā droši virmoja dzīvība, ne bailes.

Viņš divreiz īsi iesmējās un aizvēra acis, brīdi ļaujoties sajūtām. Tās atkal atverot, sejā bija smaids, un rokas balstījās pie augšējā plaukta. Smaids papletās vēl mazliet, un Viks abām rokām atrāva dēli no sienas.

Smiedamās un sasaukdamās pudelītes gāzās lejā, mazs līksmības vilnis pirms pazušanas. Nākamajā brīdī Viks ar kāju pasita nost arī zemāko plauktu un pats nostājās tā vietā, un tad jau viņš bija viens starp lauskām un biezām, gandrīz saredzamām smaržām, kas sūcās visās viņa porās un smadzeņu krokās. Acis pārvērtās varavīksnēs, un muskuļi atslāba, tikai smaids stiepās aizvien tālāk bezgalībā.

Mika redzēja, kā saimnieks vispirms noslīd uz ceļiem, tad noguļas arī viss starp sajūtu paliekām, pārsteigts un piepildīts.

Viks pats tā kā sadzirdēja vēl kādu troksni, tā kā sajuta vēl kādu pieskārienu, bet tas viss jau bija pārāk tāls un nesvarīgs.