Ar gaišu skatu uz LV politiku
kabinets
.. ::..:::.

Citāts
Tēvzemietis Imants Kalniņš sacīja, ka viņa balsojumu noteicis veselais saprāts, bet Jānis Straume uzticējies I.Kalniņa saprātam.


Diena, 25.11.2005.

February 2010
  1 2 3 4 5 6
7 8 9 10 11 12 13
14 15 16 17 18 19 20
21 22 23 24 25 26 27
28

Skaitītājs
hackers counter system

Kurš nākamais 2

Šim klāt arī Nedēļas domas.

Nedēļa, 22.08.2005.

"Šā raksta tapšanas gaitā Nedēļa aptaujāja vairākus ekspertus un ir izveidojusi iespējamo prezidenta kandidātu sarakstu:
Ivars Lācis
Aivars Endziņš
Romāns Apsītis
Georgs Andrejevs
Sandra Kalniete
2005.1.- uzņemta Roberta Šūmana fonda valdē
2005.3.- piedāvāts Latvijā vēstnieces amats Beļģijā, Kalniete atteikusies
2005.4.- kļuvusi par Eiropas komisāra enerģētikas jautājumos Andra Piebalga īpašo padomnieci
2005.6.- Latvijas valdība izvirzījusi par kandidāti ES pārstāvja amatam Vidusāzijā, ES ārējās un drošības politikas koordinators H.Solana šim amatam nominējis citu pārstāvi

Guntars Krasts"

Jau interesantāk. Intereses pēc "piemetu" iespējamo kandidātu biogrāfijas, kādas nu uz ātru roku netā sameklējamas. Sandrai Kalnietei laikam biogrāfija tāda vis-neatjaunotākā, gals no LETA.

(Raksts Tvnetā)

Kur un kā meklēt jaunu prezidentu?
Dace Balode, Žurnāls "Nedēļa"
22. augusts (2005)
Par to var strīdēties, tomēr abi atjaunotās Latvijas Republikas prezidenti — Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe–Freiberga — kādā brīdī vairāk ir šķituši providences piespēlētas veiksmīgas kārtis, nevis mērķtiecīgi izvēlētas kandidatūras. Nedēļa uzskata, ka kandidāti šim augstajam amatam jāmeklē savlaicīgāk, konstruktīvāk un atklātāk.

Līdz 1993. gada jūnijam varēja teikt, ka Latvijai ir bijuši trīs leģitīmi prezidenti un viens — ļoti populārs un ietekmīgs, bet varas uzurpators. (Nabaga Kirhenšteinu, kuram PSRS okupācijas vara kādu mēnesi bija ļāvusi saukties par prezidentu, neviens, protams, neskaita.) Tagad Latvijas Republikai atkal ir leģitīmi –– Saeimas vēlēti — prezidenti (kaut pagaidām tikai divi), tomēr zināma duālisma sajūta nav pazudusi.
Nav pazudusi tādēļ, ka politisko partiju, atvainojiet, bakstīšanās ap prezidenta kandidātu izvirzīšanu, liekas, kļuvusi jau par nacionālo nelaimi, un tas savukārt laiku pa laikam mudina sabiedrību noskaisties un aptaujās balsot par to, ka Latvijai daudz labāks būtu visas tautas vēlēts prezidents, un lielākas kārtības labad varētu pat attiekties no daža laba demokrātijas labuma, iemantojot stingru līderi ar plašām pilnvarām (sk. Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS mājas lapu). Tādos brīžos neviens īpaši nedomā, ka tas nestu sev līdzi arī būtiskas pārmaiņas varas dalīšanas principos un liktu mainīt Satversmi, kas, pēc vairākuma domām, tomēr darbojas lieliski jau esošajā variantā.

Skaidrs ir viens — tikai laimīgas sagadīšanās dēļ mēs neesam iedzīvojušies politiski ļoti angažētos vai galēji bezpersoniskos prezidentos. Var jau teikt, ka Gunta Ulmaņa ievēlēšana beigu beigās ir parlamentārā vieduma auglis, jo šis prezidents bija kā radīts nesen atjaunotajai LR un kā neviens cits palīdzēja atrast īsto stīgu, lai "sasietu" 50 gadu garumā pārcirstās saites ar 18. novembra Latviju, kas tolaik bija tik svarīgi; var jau arī teikt, ka Vaira Vīķe–Freiberga bija parlamentāra intuitīvisma augstākā izpausme, jo viņa bija tieši tas, kas vajadzīgs laikposmā, kad valsts sper ārkārtīgi būtiskus ārpolitiskos soļus, taču mēs visi labi zinām, ka kvalitatīvas diskusijas nebija un viss lielākoties notika kuluāros politiskā tirgus ceļā. Tas, kas notika pirms šo abu prezidentu vēlēšanām, iezīmēja arī citu smagu problēmu: Latvijā katastrofāli trūkst autoritāšu — izglītotu, cienījamu un harismātisku personību ar augstu reputāciju sabiedrībā.

Tautas vēlēts vai parlamenta iecelts

Līdz šim pie mums ikvienas prezidenta vēlēšanas/pārvēlēšanas ir bijušas nesaraujami saistītas ar diskusiju par to, vai Latvijā tomēr nevajadzētu tautas vēlētu prezidentu. Kad pirms trijiem gadiem ar jaunu Satversmes grozījumu projektu nāca klajā Bojāra vadītie sociāldemokrāti, tautas vēlētais prezidents bija viens no viņu izmestajiem trumpjiem. Par labu šim principam nepārprotami izteikušies arī Guntis Ulmanis un Vaira Vīķe–Freiberga. Par tautas vēlētu prezidentu aktīvi diskutējusi arī Igaunija, lai gan grozījumi likumdošanā pretēji politologu prognozēm vēl nav pieņemti. Taču blakus ir arī gluži cits piemērs — Lietuvas prezidents Pakss, ko ievēlēja tieši tauta, bet kura darbība izvērtas par lielu kaunu starptautiskā mērogā. Lietuvas piemērs parādīja — mūsu apstākļos tautas vēlēts prezidents vēl nenozīmē objektīvāku izvēli. Pietiek ar palielāku naudasmaisu līdzās, spēcīgiem polittehnologiem un izsvērtu PR, lai par prezidentu kļūtu cilvēks ar apšaubāmu reputāciju.

Latvija, kā jau minēts, sirgst ar citu slimību — neauglīgām un bezgalīgām partiju savstarpējām cīņām, kas neļauj šajā amatā ievēlēt vispiemērotāko kandidatūru, jo tiek meklēts tikai savas partijas izdevīgums vai arī līdz bezjēdzībai novests kompromiss. Tas gan nav nekas jauns. Jau 1927. gadā pēc Čakstes nāves prese kritizēja Saeimu, kas nevarēja vien izšķirties par nākamā prezidenta kandidatūru. Laikraksts Pēdējā Brīdī, piemēram, rakstīja tā: nu, ko — "meklēsim kandidātu, kurš visvairāk līdzinātos nullei. Meklēsim politiski apaļu Valsts prezidentu." Mēs zinām, kādas sekas šāda nuļļu meklēšana var izraisīt.

Atbildības nepanesamais vieglums

Daži Nedēļas aptaujātie eksperti uz jautājumu — kurš varētu būt nākamais Valsts prezidenta amata kandidāts un vai nebūtu laiks domāt, kur to vispār ņemt — atbildēt izvairījās: prezidenta vēlēšanas, lūk, esot vēl tik tālu, ka par to nemaz nav vērts runāt, un neesot saprotams, kāpēc vispār prese par to jau sāk interesēties. Nedēļa uzskata, ka laikā, kad faktiski jau ir iezvanīta Saeimas priekšvēlēšanu kampaņa (jā, šoreiz tā tiešām sākusies agri), domāt ir pēdējais laiks, jo punkts par tautas vēlētu vai parlamenta ieceltu prezidentu cita starpā atkal būs viens no programmatiski svarīgiem priekšvēlēšanu jautājumiem.

Einara Repšes padomnieks Dans Titavs atbildēja pārliecinošāk: "Prezidenta kandidatūra ir ļoti atkarīga no tautas gribas — tieši tauta ievēlēs Saeimu, kura savukārt ievēlēs prezidentu. Viss ir atkarīgs no Saeimas sastāva. Protams, būs svarīgi arī tas, kas tajā brīdī būs sabiedrības autoritātes. Līdz šim prezidenta institūcija Latvijā ir attīstījusies pozitīvi, un nekas tajā nav jāmaina. Uzskatu, ka perspektīvā partijām aizvien vairāk ir jāuzņemas politiskā atbildība."

Dans Titavs uzskata, ka, uzticot prezidenta ievēlēšanu parlamenta politiķiem, šī atbildība tiek palielināta. Daļēji tam varētu piekrist, lai gan partijas savā attīstībā necik lielu tendenci uz atbildības palielināšanos neuzrāda: tās joprojām vairojas daloties, no partijām ievēlētie deputāti bez jebkādām politiskajām sekām maina frakcijas vai pamet tās, visbeidzot neviens partijas izvirzītais premjers ilgāk par pāris gadiem amatā nenoturas. Prezidentus tik bieži mainīt būtu kauns.

Priekš pils nav cilvēkresursu

Varbūt daudz kas šādā diskusijā būtu lieks, ja ikvienā partijā būtu virkne spilgtu un pieredzējušu politiķu, kas piedevām vēl būtu tautā mīlēti un cienīti. Tad varētu vieglu sirdi teikt: šis cilvēks ir pelnījis prezidenta krēslu, turklāt viņa pārstāvētā partija/koalīcija vēlēšanās ir ieguvusi vairākumu.

Par izteikti politisku kritēriju lietderību, izvēloties prezidentu, gan varētu arī šaubīties. Latvijā, kur šim amatam no funkciju viedokļa atvēlēta lielākoties simboliska nozīme, vairāk saasinās tieši personības loma. Pirmkārt, iekšpolitiski pēc noklusējuma prezidents Latvijā absorbē sevī visas jau minētās ilgas pēc izteikta līdera jeb vienas spēcīgas personības varas piramīdas augšgalā, un tas apmierina visus — gan tos, kuri šādu līderi uzskata par nepieciešamu, gan tos, kuri nebeidz baidīties paši un baidīt citus ar autoritatīvisma fantomu (jo vēlēšanas taču bijušas demokrātiskas). Īsāk sakot — prezidents tādā valstī kā Latvija savā ziņā pilda karaļa/karalienes funkcijas, līdzīgi kā daudzās mūsdienu Eiropas valstīs to dara ar reprezentatīvu un simbolisku varu apveltītie monarhi. Otrkārt, izcila, cienījama un harismātiska persona ir vajadzīga arī starpvalstu attiecībām, kur, kā jau neskaitāmas reizes uzsvēruši mūsu pašu politiķi, cilvēciskajiem kontaktiem ir nepārvērtējama nozīme. Un te nu mēs nonākam pie sāpīgākā jautājuma: kur atrast personības, kas būtu derīgas šim amatam?

Ir tikai normāli, ja valstī būtu sava veida liste, kas ietver sevī politiķus, sabiedrībā ietekmīgus un cienījamus, kā arī ļoti izglītotus un profesionāli izcilus cilvēkus, kas kādā brīdī varētu stāties īpašas nozīmes amatā — tikt izvirzīti valsts pārstāvniecībai kādā starptautiskā institūcijā, uzņemties svarīgu misiju valsts vai pat starpvalstu līmenī, visbeidzot — būt kandidāti uz Valsts prezidenta amatu, saskaņā ar spēles noteikumiem.

Mums šādas listes nav, lai gan kādreiz tāda bija. Zinātnieki, aktieri, mākslinieki, dzejnieki. Jānis Stradiņš, Džemma Skulme, Māra Zālīte, Raimonds Pauls… Uz šiem "kādreizējiem" palaikam mēģina "izbraukt" arī tagad, pēc 15 neatkarības gadiem, iesaistot viņus politiskajās vai sociālajās reklāmās, dažādās akcijās un protesta vēstuļu parakstīšanā. Tas nozīmē, ka jaunas autoritātes nav veidojušās, taču vecās diemžēl vairs īpaši nestrādā (ar Raimondu Paulu kā izņēmumu). Interesanti, ka Latvijas Avīzes inspirētajā tautas balsojumā par "100 Latvijas personībām" no izvēlētajiem tikai viena ceturtā daļa ir dzīvi cilvēki — mūsu laikabiedri. Visi citi — sen jau aizgājuši aizsaulē.

To, ka mums īsti nav cienījamu un sabiedrībai zināmu kandidatūru Valsts prezidenta amatam, labi apliecina jau par folkloru kļuvušie saukļi "Beļavski par prezidentu!" vai, piemēram, "Irbi — par prezidentu!", kas radās pirms 5–6 gadiem. Bez tā, ka publika tādā veidā izrādīja cieņu hokejistiem par labu sniegumu izšķirīgās hokeja spēlēs, šie saukļi pauda arī ko citu: jūs tur nevarat atrast pienācīgu prezidentu, re, kur tas ir!

Daži šo autoritāšu trūkumu skaidro ar sabiedrības pārstrukturēšanos un indivīda lomas palielināšanos, ko nesuši neatkarības gadi, bet daudzi arī ar morālo bankrotu un sabiedrisko ideālu neesamību.

Vai trauks patiešām tukšs?

Kāds dzērāju jociņš apgalvo, ka katrā tukšā pudelē ir vēl 16 pilieni. Vai, apgāžot tukšo sabiedrības "izlases" trauku, arī varam cerēt uz kādu iepriecinošu atradumu. Un ko mēs īsti meklējam Valsts prezidenta gadījumā? Juristus (vismaz trīs Latvijas prezidenti bijuši ar jurista izglītību), ekonomistus un lauksaimniekus (abi Ulmaņi), filozofus vai psihologus (VVF)?

Sabiedrisko attiecību (SA) speciālists Filips Rajevskis uzskata, ka labs resurss iespējamā prezidenta meklēšanā varētu būt akadēmiskās aprindas un nesasmērējusies advokatūra. Viņš uzskata, ka prezidenta amata politizācija sabiedrībai šobrīd varētu nepatikt, un ka to saprot arī politiķi. Rajevskis norāda, ka īsti politiskas kandidatūras nav bijušas ne Guntis Ulmanis, ne Vaira Vīķe–Freiberga — drīzāk baltas lapas, uz kurām katrs cerēja uzrakstīt kaut ko savu. Ulmaņa gadījumā citādās domās tomēr ir Dans Titavs, kurš atgādina, ka Ulmanis pirms ievēlēšanas bijis pat Zemnieku savienības vēlēšanu kampaņas organizators un vienošanās par to, ka zemnieki dabūs prezidenta posteni, bet citas vadošās partijas attiecīgi Saeimas priekšsēdētāja un premjera vietu, ir bijusi tipiski politiska vienošanās jeb tirgus. Te, protams, var teikt, ka Zemnieku savienība visticamāk tomēr līdzīgi citiem vairāk loloja Ulmaņa vārdu, nevis darbus, bet galu galā — katram savs viedoklis.

Pēc Rajevska domām, akadēmiskās aprindas ir viens no tiem avotiem, kur šodien var meklēt personības, kas apveltītas ar harismu, kas zina vairākas valodas un, protams, ir ar labu izglītību. Viens no varbūtējiem kandidātiem, viņaprāt, ir Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis. Rajevskis min arī Igaunijas piemēru, kur viena no redzamākajām prezidenta kandidatūrām iepriekšējās vēlēšanās bija Tartu universitātes rektors. Interesanti, ka Lāča kandidatūru, izsakot savu personisko viedokli, kā piemērotu minēja arī Nedēļas galvenais redaktors un analītiskais žurnālists Māris Zanders.

"Tāds pats avots varētu būt advokatūra, ja atmet "skaļo lietu" advokātus," turpina Rajevskis. "Piemēram, Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš, kurš ir atgājis no politikas, uzbūvējis tādu struktūru kā Satversmes tiesa un nav bijis iejaukts nekādos plaši zināmos skandālos. Lai gan, protams, tad, kad cilvēku izvirza tādam amatam, var uzrasties skandāli, par kuriem līdz šim neviens pat nav nojautis," piebilst SA speciālists. Trešā varbūtējā kandidatūra, pēc Rajevska domām, ir jurists Romāns Apsītis, kas reizē pārstāv gan akadēmiskās aprindas kā Universitātes docētājs un profesors, gan juristus kā Satversmes tiesas priekšsēdētāja vietnieks.

Par prezidenta kandidātu meklēšanas "procedūru" savulaik kritiski izteicies arī sociologs un LZA korespondētājloceklis Tālis Tīsenkopfs. Analizējot situāciju pirms Valsts prezidenta vēlēšanām 1999. gadā, viņš secināja, ka tikai ļoti inteliģenti cilvēki Latvijā par visiem kandidātiem izsakās vienlīdz atzinīgi, jo patiesībā gribas jautāt "ar kuru galu domā tie, kas viņus izvirza" (LETA, 04.06.1999.). Tīsenkopfs Nedēļai atzina, ka simpatizē viedoklim par mazāk politizētu figūru prezidenta amatā, jo tad tā iegūst lielāku atbalstu sabiedrībā, ir neatkarīga un kalpo par sava veida varas satvaru: "Politiskās partijas tik daudz neskatās uz eventuālā prezidenta kvalitatīvajām īpašībām, reputāciju un autoritāti, bet vairāk uz savām interesēm." Vairas Vīķes–Freibergas piemērs, pēc Tīsenkopfa domām, liecina, ka tas ir pozitīvi, ja prezidents nāk no stabilas, ar plašu aizmuguri nodrošinātas vides, kas Latvijas politiskajās partijās visbiežāk nav novērojama.

Turpinot izvirzīt hipotēzes par nākamā prezidenta kandidatūru, gribas atgādināt arī tos faktorus, ko bieži pieminēja pēc Romas pāvesta Jāņa Pāvila II nāves: izvēloties jaunu pāvestu, ir svarīgi, kāda personība amatu ieņēmusi pirms tam. Pēc analoģijas var teikt, ka visticamāk nākamais Latvijas prezidents noteikti būs vīrietis, jo, vēlreiz ievēlot sievieti, visticamāk uz ilgiem laikiem mums pieliptu tādas valsts tēls, kur "vienmēr prezidē sievietes", un mūsu izteikti "vīrišķīgās" politiskās aprindas diez vai to pieļaus. Šo faktoru nozīmi atzīst arī sociologs Arnis Kaktiņš un teic, ka daudz būs jādomā par to, lai nākamais prezidents nepaliktu Vairas Vīķes–Freibergas ēnā, jo viņa latiņu šajā amatā ir pacēlusi īpaši augstu. Tas tikai apliecina to, ka prezidenta vēlēšanas 2007. gadā būs smags pārbaudījums gan politiķu, gan visas sabiedrības pašcieņai.

***

Latvijas Republikas prezidenti

Jānis Čakste 1922–1927 (ievēlēts Saeimā)

Gustavs Zemgals 1927–1930 (ievēlēts Saeimā)

Alberts Kviesis 1930–1936 (ievēlēts Saeimā)

Kārlis Ulmanis 1936–1940 (par Valsts prezidentu iecelts ar paša vadītā MK lēmumu)

Augusts Kirhenšteins 1940. g. 21. jūl.–1940. g. 26. aug. (pārņēmis Valsts prezidenta amatu, pildot PSRS okupācijas rīkojumu)

Guntis Ulmanis 1993–1999 (ievēlēts Saeimā)

Vaira Vīķe–Freiberga 1999–2007 (ievēlēta Saeimā)

***

Šā raksta tapšanas gaitā Nedēļa aptaujāja vairākus ekspertus un ir izveidojusi iespējamo prezidenta kandidātu sarakstu:
Ivars Lācis
Aivars Endziņš
Romāns Apsītis
Georgs Andrejevs
Sandra Kalniete
Guntars Krasts

From:
Username:
Password:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.