NRA, 08.08.2005., intervija V.Avotiņam.

Iekšlietu ministrs Ēriks Jēkabsons runā:

"Situācija sastrēga."
"Tā ir. Visu laiku bijusi nožēlojama eksistence un lāpīšanās."
"Mēs esam gatavi uz daudz ko. Mums ir lieliskas idejas. Bet vienīgais avots, no kurienes dabūt līdzekļus, ir valsts budžets."
"Varu piekrist, ka bezstils veicina pakļaušanos politiskām manipulācijām, jaunizveidotām partijām…"
"Domāju – ar galvu kaut kas nav kārtībā. Varbūt arī ar sirdi."
"Pie mums atšķirībā no Amerikas uz policistiem bieži skatās, nu, kā uz mentiem padomju laikā. Kaut gan progress ir. Katrā sanāksmē atgādinu kredo – kalpot un aizsargāt."


Kārtība galvā un sirdī

Jaunākajiem inspektoriem, ugunsdzēsējiem mēneša amatalga var svārstīties 103–192 latu robežās

Iekšlietu sistēmas tērauddzidrās debesis klāj mākoņi. Policisti lielā skaitā aiziet, ugunsdzēsēji teic, ka bankrotēs, likumsargi baros sēž uz apsūdzēto sola, viņus vaino aizturēto dauzīšanā… Neatkarīgā lūdza iekšlietu ministru Ēriku JĒKABSONU raksturot situāciju.
– Kā tas lēcies, ka vienlaikus plīst vairākās vietās?
– Tas nav radies vienlaikus, tas tā vienlaikus tagad publiski kļuvis aktuāls. Es jau pirms laba laika esmu teicis pat tādus vārdus kā – iekšējās drošības krīzes priekšvakars un krīzes sākums. Ja nemainīsies materiāli tehniskais nodrošinājums, policistu, robežsargu, ugunsdzēsēju, glābēju… atalgojums. Kolēģi politiķi to nodēvēja par populismu. Situācija sastrēga. Policijas pusgada atskaites sapulcē visai kritiski izteicos par policijas struktūrām, reformām, maiņām, kas beidzamajos piecpadsmit gados notikušas, bet nav devušas saprotamu efektu un vēlamu rezultātu. Toties ir kaut kas cits – iedzīvotāju un sabiedrisko organizāciju pārmetumi par neskaidru un samudžinātu struktūru, sarežģītu un nesaprotamu sūdzību iesniegšanas kārtību.
– Kāpēc tā? 1992.–1998. gada reforma, tad, ja atmiņa neviļ, 2002. vai 2003. gada reforma… Programmas, plāni, struktūru transformācijas modeļi. Varbūt pietika uzrakstīt vienu teikumu: "Pacelt algas un nodrošināt pienācīgu tehnisko aprīkojumu"?
– Tā ir. Visu laiku bijusi nožēlojama eksistence un lāpīšanās. Iekšlietu dienesti ir pusmilitarizētas struktūras, kuras izpilda pavēles, likumus. Tie nav diskusiju klubi. Tie nekritizē savus priekšniekus u.tml. Domāju, ka līdz šim trūcis pienācīgas politiskās gribas. Biežās valdību maiņas to nav nodrošinājušas. Šai gribai ir jāmaina situācija. Ja mēs tagad paši ekonomēsim, samazinot prēmijas priekšniekiem (par to var runāt), ekonomēsim uz minerālūdens vai tualetes papīra rēķina, tas neko nedos.
– Varbūt var ekonomēt uz policijas Pentagona celtniecības rēķina? Ja jau pietrūkst elementārā dienestu funkcionēšanas nodrošinājuma.
– Nē. Tā arī ir tā elementārā lieta. Policisti aptaujās un atlūgumos raksta arī to, ka strādā antisanitāros, netīros, nomācošos apstākļos. Stūra mājā ne tikai no ārpuses, bet arī iekšā darbiniekiem uz galvas krīt apmetums, sienas plaisā, ēkas konstrukcija draud sabrukt. Daudzas Rīgas policijas nodaļas ir drausmīgā stāvoklī, tostarp slavenā 21. nodaļa Matīsa ielā, kur nonāk lielākā daļa ārzemnieku, kas Vecrīgā saskārušies ar likumpārkāpumiem.
Protams, tā nav tikai Rīgas, bet arī valsts problēma. Ventspilī pašvaldība piedraudējusi izlikt policiju uz ielas, jo ēka ir tādā stāvoklī, ka apdraud gan pašus darbiniekus, gan apkārtējos. Lai atbilstošā stāvoklī savestu iepriekšējās aizturēšanas izolatorus, vien nepieciešami 14 miljoni latu.
– Tās nav īpašas jaunatklāsmes. Iznāk, ka valsts muļķojusi pati savas iekšlietas. Proti – rakstījusi plānus bez seguma. Vai tagad stāvokļa izmaiņu redzējums ir tāds, ka jūs varat teikt – es, Ēriks Jēkabsons, garantēju policijai un citiem, ka tiks izdarīts tas un tas, un tas?
– Es tā varētu teikt tikai tad, ja manam garantējumam būtu finansiāls nodrošinājums.
– Tātad nav izslēgts, ka arī jūsu vārdi var palikt gaisā?
– Mēs esam gatavi uz daudz ko. Mums ir lieliskas idejas. Bet vienīgais avots, no kurienes dabūt līdzekļus, ir valsts budžets. Tāpēc tas ir politisks jautājums. Varam pat nerunāt par jaunu ēku, par ekipējumu, lai paliek tikai tas, ka policisti, ugunsdzēsēji, robežsargi atstāj šos dienestus. Pat labākie speciālisti. Tas ir krīzes jautājums. Turklāt alga ir tikai viens no galvenajiem iemesliem. Vēl – materiāli tehniskais nodrošinājums, antisanitārie, depresīvie sadzīves apstākļi.
– Tajā pašā laikā – skatoties atalgojuma problēmu valsts sektorā vispār – nez vai policistu pikets izpelnīsies aplausus. Policistiem pēdējos piecos gados algas paaugstinātas divkārt. Pirms trim gadiem – vidēji par 20 latiem. Pirms diviem gadiem – par 20–70 latiem. Pielikuma kopsolis ir lielāks nekā kaut vai tiem pašiem skolotājiem. Var jautāt – viņiem divreiz nupat pielika, ko viņi atkal grib?
– Vidējais atalgojums IeM darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm pašlaik ir 239 lati. Tajā pašā laikā vidējais atalgojums valsts pārvaldes un aizsardzības sabiedriskajā sektorā strādājošajiem ir 308 lati. Privātā sektora nozarēs, kur varētu strādāt mūsu darbinieki, vidējais atalgojums ir 650 lati. Te noteikti jāuzsver, ka reāli mūsu sistēmas ierindas darbinieki saņem krietni mazāk par vidējo. Piemēram, vada komandieriem, jaunākajiem inspektoriem, inspektoriem, ugunsdzēsējiem, glābējiem mēneša amatalga var svārstīties 103–192 latu robežās.
Secinājums ir viens – policijas darbinieku atalgojums nav konkurētspējīgs pat ar citu valsts pārvaldē strādājošo atalgojumu, par privāto sektoru pat nerunājot.
– Valsts var šo bezstilu pieņemt, bet ilgtermiņā tas neko nelabos. Arī policistiem.
– Tāpēc jau tā ir kompleksa problēma. Turklāt, uzstājoties Valsts policijas gada atskaites sanāksmē, aicināju, izvirzot prasības, vienlaikus kritiski izvērtēt savu un padoto darbinieku paveikto. Atceroties sakāmvārdu – kāds darbs, tāda alga. Taču, piemēram, budžets vienam NBS darbiniekam gadā ir divreiz lielāks nekā vienam mūsu sistēmā strādājošajam. Izdevumi vienam Nacionālās aizsardzības akadēmijas studentam ir 4,5 reizes lielāki nekā vienam Policijas akadēmijas studentam.
– Vai ministrijai ir savs darba apmaksas piedāvājums?
– Pašlaik ministrijas koncepcija paredz divus variantus – dubultot atalgojumu jau no nākamā gada vai pakāpeniski – trīs gadu laikā, pieliekot nākamgad 50 latus, bet turpmākajos gados – 60 un 70 latus. Abi varianti paredz piesaistīt iekšlietu sistēmas darbinieku algas vidējam atalgojumam tautsaimniecībā un pārskatīt ik pēc trim gadiem. Lai to īstenotu, nepieciešami 66 miljoni latu.
Tostarp daži izteikumi policistu biedrībā bija diezgan radikāli, vērtējot algu dubultošanu trīs gadu laikā kā spļāvienu sejā. Varu piekrist, ka bezstils veicina pakļaušanos politiskām manipulācijām, jaunizveidotām partijām… Bet es gribētu vērtēt plašāk – piecpadsmit gadu laikā šīs problēmas hroniski uzkrājušās tāpēc, ka valsts nav ieguldījusi ilgtermiņā. Tāpēc viss jūk un brūk.
– Kā principā iespējams, ka viena no drošības pamatstruktūrām – ugunsdzēsēji – var runāt par bankrotu? Kāpēc nodrošinājums, piemēram, ar degvielu šādiem dienestiem nav beznosacījuma lieta? Ja šādos dienestos rodas parādi, tad iespējami tikai divi varianti – vai nu tur kāds zog, vai arī valstij ar galvu kaut kas nav kārtībā.
– Vai zog, to mēs šobrīd pārbaudām. Ja arī kaut kas tāds ir, tad niecīgos apjomos. Domāju – ar galvu kaut kas nav kārtībā. Varbūt arī ar sirdi. Ja piešķir naudu benzīnam un neierēķina inflāciju, kuras dēļ to naudu vajag jau par trešo daļu vairāk. Ja pat šo policijas, ugunsdzēsēju jautājumu var norakstīt uz politiskiem strīdiem. It kā tas nebūtu drošības jautājums. Ja darbinieki tā turpinās iet prom, kā līdz šim, tad mēs pat hokeja čempionātu nevarēsim nodrošināt. Tie liekas tādi skaļi vārdi. Bet es taču, staigājot pa tām nodaļām, redzu policistus… Jauni puiši, kas piecus sešus gadus nostrādājuši, ir speciālisti, tiešām eksperti, strādā virsstundas un bieži par to attiecīgi nesaņem, runā divās vai trijās valodās. Problēma ir – ja šādi speciālisti, smago noziegumu izmeklētāji un citi aiziet, tad to sagatavotība prasa vismaz piecus gadus. Ja tādus zaudējam, ja vara neredz iespējamo risku, tad ar galvu nav kārtībā.
– Jūs grasoties mainīt policijas kadrus? Kurus?
– Tuvākajā laikā nomaiņa nav aktuāla... Bet tiešām apsveru iespēju mainīt vairāku iekšlietu struktūru vadošās amatpersonas, tās rotējot. Taču tas pagaidām ir atvērts jautājums. Man pašam kā ministram pagaidām nav līdz galam skaidri definētas koncepcijas par dienestu rotācijas principu u.tml. Pāragri runāt arī par Valsts policijas priekšnieka Jāņa Zaščirinska nomaiņu. Lindas Mūrnieces izteikumi, ka man ir vēlme viņu "nomest", jo viņš, lūk, nepilda kādus mistiskus politiskus pasūtījumus, ir pilnīgas muļķības. Ja vien par "politisko pasūtījumu" neuzskata manu norādījumu aktīvāk cīnīties ar točkām un narkotikām. Jāpiebilst gan, ka nesen par kūtro diciplinārpārkāpumu izmeklēšanu kritizēju Zaščirinska kunga tiešā pakļautībā esošo Iekšējās drošības biroja priekšnieku Raimondu Mūrnieku, kurš ir Lindas Mūrnieces laulāts draugs. Varbūt tādēļ parādās "politika". Tas, ka iekšlietu dienestos vajadzīga rotācija, pašattīrīšanās, ir skaidrs. Bet tas jārisina konstruktīvi un nosvērti. Bez politiskiem paziņojumiem
– Kā jūs skatāties uz policijas arodbiedrību?
– Esmu izteicis savu atbalstu tam, ka policisti pulcējas struktūrās, kuras risina viņu sadzīves apstākļus un nāk par labu efektīvākam darbam. Es to atbalstu, ja tas netraucē veikt policijas funkcijas. Ceru, ka šī nākotnes arodbiedrība būs integrāla sistēmas daļa, kura nāks ar savām idejām, nevis lozungiem, neveidos kādu antagonistisku opozīciju un nebūs instruments atsevišķu politisku spēku manipulācijām. Ceru, ka neatkārtosies līdzīgi, kā bija ar civildienestu, un policisti, glābēji, operatīvie darbinieki izsaukuma, pavēles laikā uz robežas vai kādu aizturot neteiks – es nevaru, man treniņš otrā rītā vai bērni jāved uz bērnudārzu.
– Jūs rakstījāt – sabiedrība un policija vairs nedrīkst būt šķirti jēdzieni. Taču prakse liecina par diezgan lielu atsvešinātību. Policija ir represīvs orgāns, kas darbojas "lielo" seku līmenī. Ikdienišķi pārkāpumi, no kuriem izaug "lielās" sekas, to gandrīz neinteresē. Nemaz nerunājot par tiem cēloņiem, kuri tradicionāli ir policijas kompetencē. Ir šķirti tie jēdzieni vai nav?
– Es gribētu teikt – jā un nē. No vienas puses – Valsts policija ik dienas dežurē ielās, brauc uz izsaukumiem, ķer noziedzniekus, riskē ar dzīvību. Tā ir ikdiena. Un tas ir darbs sabiedrībai. Nevis pašmērķim. No otras puses – esam vēl tālu no tādas sabiedrības, kur policija un sabiedrība spēj saprasties kā komanda. Mūsu cilvēku izpratnē policija joprojām ir nevis draugs un palīgs, bet gan milzīga, smagnēja mašīna, kas darbojas kaut kādā savā, nesaprotamā, bet bīstamā ritmā. Pie mums atšķirībā no Amerikas uz policistiem bieži skatās, nu, kā uz mentiem padomju laikā. Kaut gan progress ir. Katrā sanāksmē atgādinu kredo – kalpot un aizsargāt. Sīkumus, kas nav sīkumi. Bet iepriekšējo gadu politika bijusi tāda, ka budžetā šobrīd nav pietiekami naudas tieši prevencijai. Igauņi bijuši tālredzīgāki. Viņi aplēsa, ka izdevīgāk dot līdzekļus prevencijai nekā palielināt ieguldījumus seku apkarošanā, un atvēlēja prevencijas projektiem vairākus miljonus kronu. Latvijas policijai ir labas ieceres šajā jomā, bet, nepiešķirot līdzekļus, valsts neļauj situācijai mainīties. Viens it kā mazs piemērs. Nav tālu brīdis, kad bērnu iemīļoto policijas tēlu runča Rūda un inspektora Bebra var vairs nebūt, jo tērpi ir nolietojušies un grūti pateikt, vai būs iespējams rast līdzekļus jauniem.
Policijas ziņā ir drošība. Taču policija nevar aizstāt izglītības, ģimenes, baznīcas, audzinātāja lomu. Cilvēki to bieži neizprot. Šajā sakarā gribu pieminēt arī Neighborhood Watch programmu, kuru attīstīsim Latvijā. Latviski to esam nokristījuši – kaimiņš kaimiņam. Tā izveidojusies Amerikā. To ir ieviesuši igauņi, un cilvēku savstarpējas sadarbības rezultātā panākta ievērojama noziedzības krišanās. Nevienaldzīgi cilvēki ņem lietas paši savās rokās. Vajadzības gadījumā sakoordinējas rīcībai un, ja nepieciešams, pieaicina policiju. Igaunijā tas devis labus rezultātus. Jāmainās gan policijai, gan pašai sabiedrībai.