NRA, 30.12.2006.

Jaungada uzrunu anatomija

Nenoteiktais laipotājs Māris Gailis: "Nākamajā gadā orientēsimies uz reālismu ekonomikā", "lai risinātu <..> problēmas, jāstrādā gan valdībai un Saeimai, gan arī pašvaldībām, policistiem, zinātniekiem, tautsaimniekiem, uzņēmējiem, visiem", "mums jāapzinās, ka Latvijas spēks slēpjas pirmām kārtām mūsos pašos".

Drūmais iebiedētājs Andris Šķēle: "Šajā brīdī esmu viesis jūsu mājās, un man negribētos izjaukt svētku noskaņu, tomēr man jāsaka skaudrā patiesība, kas iezīmē tuvākās nākotnes kontūras."

Draudzīgais filozofs Guntars Krasts: "Kā tad mēs dzīvojam? Atbilde, kuru piedāvāju jums apdomāšanai, beidzot šo un sākot nākamo gadu, ir šāda: mēs dzīvojam pārāk pieticīgi."

Pašpārliecinātais komunikators Vilis Krištopans

Eiropas aģitators Andris Bērziņš

Klišeju ideālists Einars Repše: "Moderns darbs, izmantojot modernas tehnoloģijas lauku sētā un klusumā, kur bērni skraida pa piemājas pļavām, – tādu es redzu Latvijas nākotni."

Optimistiskais samierinātājs Aigars Kalvītis: "Ieslēdziet radio un televīziju – un jūs dzirdēsiet, kā viens latvietis lamā otru. No rīta līdz vakaram. Jūs dzirdēsiet, kā viens latvietis stāsta, ka viņš ir visgudrākais, bet pārējie ir muļķi. Es domāju, tas ir patriotisma trūkums, nevar būt savas valsts patriots cilvēks, kurš visus pārējos savus tautiešus uzskata par muļķadesām un sliktiem cilvēkiem."


NRA
Labvakar,Latvijas ļaudis! 2006.12.30, Jānis Buholcs

Gadumija tradicionāli ir laiks, kad valsts augstākās amatpersonas vēršas pie tautas, lai svinīgos apstākļos pastāstītu par noieto ceļu un iezīmētu turpmākos darbus.

Tuvojoties gadumijai, Mēs izpētījām premjerministru televīzijas ēterā teiktās uzrunas tautai – un uzgājām ne mazumu pērļu. Jaungada runas ne tikai sniedz ekskursu Latvijas jaunākās vēstures līkločos, bet daudz ko stāsta arī par pašiem valstsvīriem.

Jaungada uzrunu anatomija

Atjaunotās Latvijas vēsturē netrūkst dramatisku notikumu – tas diez vai būtu jāatgādina ļaudīm, kuri labi atceras Krievijas armijas izvešanu un Skrundas lokatora uzspridzināšanu, banku krīzi, iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) un citus svarīgus notikumus.

Tēze par dramatismu lieliski parādās arī premjeru Jaungada runās, kuras, gadam beidzoties, esam izcēluši no aizmirstības, lai atcerētos, ko tad dažādos laika posmos premjeri mums teikuši, kā mierinājuši, rājuši, pamācījuši un sevi attaisnot mēģinājuši. Analizējot viņu teikto, katram no mūsu vēstures varoņiem mūsu stāstā esam piešķīruši lomu. Kas tā par izrādi, ko viņi kopīgi veido, – spriediet paši.

Nenoteiktais laipotājs

No premjera kā valdības vadītāja un toņa noteicēja nereti tiek gaidīts, lai viņš zinātu ne tikai to, kas valstī notiek, bet arī to, kas notiks, lai kontrolētu situāciju. Tie, kas ar šiem pienākumiem nav tikuši galā, ir pelnījuši nevis aizmirstību, bet mūžam palikt tautas atmiņā kā grēkāži. Šajā ziņā viens no spilgtākajiem Latvijas jaunākās vēstures personāžiem ir Māris Gailis, kura valdīšanas laikā Latvija aizvien dziļāk slīdēja ekonomiskā panīkuma purvā. Ko viņam bija teikt savā vienīgajā Jaungada uzrunā?

Viņš toreiz stāstīja, ka 1995. gadu Latvija pirmo reizi kopš 1940. gada sagaidīs bez svešzemju karaspēka tās teritorijā. Vēl viņš varēja lepoties ar sasniegumiem ārpolitikā, jo 1994. gadā Latviju apmeklēja ASV prezidents Bils Klintons, kā arī citi ārvalstu vadītāji, premjers norādīja, ka nostiprinās attiecības ar kaimiņvalstīm. Neapskaužamā situācija pašu mājās? Te viņš varēja vien likt cerības uz jauno gadu, kas gan bija nepamatotas. "Iepriekšējo gadu varētu raksturot kā ārpolitikas gadu, turpretim mūsu saimniecības sakārtošanai un attīstībai jākļūst par 1995. gada prioritāti," sacīja M. Gailis. Lai gan viņš palepojās, ka pirmo reizi kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas "budžets tiek pieņemts vēl pirms gadumijas" un tas esot "stabilitātes un attīstības budžets", tomēr ar neko konkrētu skatītāju iepriecēt viņš nevarēja – ja neskaita to, ka vairāk naudas tikšot dots medicīnai un ka skolotāju algu reforma notiks pusgadu agrāk.

Kopumā M. Gaiļa runas stilu var raksturot kā nepārliecinošu. Kā minēts, viņš gan spēja atrast šādus tādus pozitīvus aspektus savas trīsarpus mēnešus vecās valdības darbā, tomēr lielākā daļa viņa sacītā bija nenoteiktas nākotnes formā veidotas teikuma konstrukcijas. "Nākamajā gadā orientēsimies uz reālismu ekonomikā", "lai risinātu <..> problēmas, jāstrādā gan valdībai un Saeimai, gan arī pašvaldībām, policistiem, zinātniekiem, tautsaimniekiem, uzņēmējiem, visiem", "mums jāapzinās, ka Latvijas spēks slēpjas pirmām kārtām mūsos pašos". "No savas puses varu sacīt, ka mēs centīsimies strādāt pēc labākās sirdsapziņas," – šis ir nedrošības kalngals, kas norāda uz krietnu devu neticības saviem spēkiem. "Bet mums ir vajadzīga jūsu izpratne un atbalsts," M. Gailis drošības labad piebilst. Tā teikt, ja mums nekas neizdosies, tas nozīmē, ka paši bijāt vainīgi, jo nepietiekami aktīvi palīdzējāt.

Drūmais iebiedētājs

Andris Šķēle, kas Latvijas iedzīvotājus uzrunāja 1995. gada nogalē, atšķirībā no M. Gaiļa zināja, kas aizgājušais ir bijis par "saimniecības gadu". 1995. gads Latvijas vēsturē iegājis kā dziļākā ekonomiskā pagrimuma laiks, ko sevišķi padziļināja banku krīze, Bankas "Baltija" bankrots, kas atņēma ietaupījumus un laupīja uzticību valstij daudziem jo daudziem iedzīvotājiem.

Šādā sērīgā noskaņā A. Šķēle tad arī saka savu pirmo Jaungada runu, norādot uz krasajiem notikumiem Latvijas vēsturē – noticis skolotāju streiks, uzspridzināts Skrundas lokators, parakstīts brīvās tirdzniecības līgums ar ES.

"Gads nav bijis viegls arī politiķiem – dažs lauzis kāju, cits kaklu. Lai viņiem visiem – mūsu mīļajiem politiķiem – laba veselība," saka A. Šķēle, šādi mēģinot veidot sevi kā runātāju, kam nav daudz kopēja ar politiskajiem kašķiem un citām nebūšanām. Viņš šajā brīdī vairs nav politiķis šāvārda negatīvajā nozīmē, viņš ir pestītājs no politikas.

"Šajā brīdī esmu viesis jūsu mājās, un man negribētos izjaukt svētku noskaņu, tomēr man jāsaka skaudrā patiesība, kas iezīmē tuvākās nākotnes kontūras. <..> Man jāsaka, ka stāvoklis ir daudz smagāks, nekā to spēj iztēloties sabiedrības vairākums." Tomēr viņš arī stāsta, ka 1996. būs "atgūšanās gads", kura laikā, līdzīgi kā uz barikādēm, jācīnās par savu nākotni un pret savām negatīvajām īpašībām – kūtrumu, kašķīgumu un vienaldzību. Jāteic, ka barikādes kā atsauci uz ceļa sākumu min ne viens vien premjers, tādā veidā cenšoties apliecināt sava kursa saskanību ar tautas izcīnīto brīvību un tātad – tautas gribu un interesēm.

Pēc gada teiktā A. Šķēles runa, kurā viņš tautiešus aicināja sākt ar sevi, izmazgāt kreklu un mācīties angļu valodu, un tikai tad iet un pieprasīt palīdzību no malas, ir vēl spēcīgāka, un to par retorikas pērli vēl aizvien uzskata Tautas partijas ideologi – par to liecina kaut vai tas, ka šī runa tika pārpublicēta partijas reklāmas materiālos pirms pagājušās Saeimas vēlēšanām.

"Es iedomājos visus, kas tagad sēž televīzijas ekrānu priekšā un domā – nu, Šķēle, ko nu teiksi? Gads pagājis, diez ko labāk nedzīvojam, varbūt sliktāk, ko tu mums teiksi?" priekšstatus par realitāti 1996. gada nogalē pauž premjers, kārtējo reizi apņemoties nestāstīt rožainus stāstus. A. Šķēle veido savu "es" un parāda sevi kā vienīgo, kā darītāju, gādīgo un bargo tēvu, kas sargā savus bērnus no ārējiem spēkiem, taču vienlaikus pieprasa pakļaušanos. "Nevāļājies, kad jāceļas, neblenz televizorā, kad vari mācīties, un, kad nopelni simts latus, nenotrallini, bet ieguldi tos, <..> vienalga, bet nenodzer tos," A. Šķēle aicina tautu stahanoviešu rindās.

Tomēr, sagaidot 2000. gadu, A. Šķēle ir mainījies. Viņš vairs nerunā par skaitļiem un budžetu, par ekonomisko situāciju un tik daudz par politiku arī ne. Savā pēdējā Jaungada runā viņš nolēmis pievērsties cilvēciskām attiecībām, piesaucot pozitīvas emocijas, tautas brīvību un norādot, ka situācija valstī uzlabojas: "Latvija vēl ir pārāk jauna, lai mēs varētu teikt, ka tās labākie gadi ir aiz muguras. Nē, viss vēl ir priekšā. Un divi tūkstošais gads mums sola jaunas, agrāk nebijušas iespējas."

Draudzīgais filozofs

Ja raugāmies no stila viedokļa, viena no pēdējo desmit gadu gaišākajām Jaungada uzrunām ir padevusies Guntaram Krastam. Viņš, lai gan līdzīgi priekštečiem un pēctečiem runā par sasniegto un vēl darāmo, savā runā pieskaras arī tādam mūžīgam un joprojām neizsmeltam jautājumam kā taisnība un secina, ka taisnību ir daudz un dialoga trūkuma dēļ mums kopējā patiesība neveidojas. Atšķirībā no A. Šķēles G. Krasts sevi nepadara par neaizstājamo un neizbēgamo vagaru, viņš drīzāk ir viedais tēvocis, kas nemoralizē, bet piedāvā savu mēreno redzējumu par norisēm.

"Kā tad mēs dzīvojam?" jautā premjers, un turpina: "Atbilde, kuru piedāvāju jums apdomāšanai, beidzot šo un sākot nākamo gadu, ir šāda: mēs dzīvojam pārāk pieticīgi." Ar pieticību viņš šeit nedomā to, ka mēs pārlieku maz tērējam, bet to, ka pārlieku maz gribam sasniegt un esam gatavi samierināties ar sīkumu. G. Krasts domā, ka gan ES sarunās ar mums, gan citas organizācijas un valstis ir gana skaidri pateikušas, cik labi par mums domā, tikai mēs paši tam vēl neticam, lai gan ir tik daudz iespēju – kredīti, subsīdijas, pabalsti, optimistiskas ekonomikas attīstības prognozes, ārvalstu atbalsts.

Tomēr no šodienas skata punkta skābu smaidu izraisa tēze, ka nepieciešams "iegriezt lielu riteni, kas spēs aizraut līdzi arī ražotājus un celtniekus, – sākt mājokļu būves hipotekāro kreditēšanu, dot iespēju ikvienam saņemt kredītu dzīvokļa vai mājas iegādei, remontam vai celtniecībai". Diez vai premjers tolaik paredzēja, ka šis "ritenis" pēc dažiem gadiem būs iegriezies tik strauji, ka ekonomikas rumbā sāks aptrūkties eļļas un tā sāks karst.

Pašpārliecinātais komunikators

Vilis Krištopans 1998. gada nogales uzrunu teikšanas vēsturē palicis kā politiķis, kurš mēģinājis rast visciešāko saikni ar valsts iedzīvotājiem, uzrunājot tos personiski. "Katru mēnesi es saņemu simtiem vēstuļu no visiem Latvijas novadiem," stāsta premjers. "Paldies par labajiem vārdiem Začestes kundzei no Lipušķiem Rēzeknes rajonā. Esmu pilnīgi vienisprātis ar Ružānes kundzi Kolkas ciema Kaijās, novērtējot kristīgo vērtību nozīmi Latvijā. Paldies Bērziņa kungam no Dobeles – atziņas no jūsu bagātīgās dzīves pieredzes man lieti noderēs." Ne pirms, ne pēc viņa šādi neviens nav runājis. Ja V. Krištopans tolaik ar saviem labajiem nodomiem būtu izveidojis sarunu raidījumu televīzijā, kur tiešajā ēterā uzklausītu tautas sāpi un katram individuāli atbildētu, droši, ka viņa valdība būtu noturējusies krietni ilgāk.

Taču kopumā V. Krištopana runa ir kokaina, un nav īsti skaidrs, par ko viņš grib runāt – par šaubu atmešanu, valsts attīstību, tautas labklājību vai varbūt par sevi un savām ambīcijām, kas radušās, mazliet ilgāk par mēnesi vadot valdību, kas nostrādāja septiņarpus mēnešus: "Pats sevi allaž esmu uzskatījis par rīcības cilvēku, un arī manis vadītā valdība būs rīcības valdība. To es varu jums solīt." Tukšās spriedelēšanas dēļ šī ir viena no visneizteiksmīgākajām Jaungada runām Latvijas jaunāko laiku vēsturē.

Eiropas aģitators

Andris Bērziņš, kas televīzijas skatītājiem acīs skatījās 2000. gada nogalē, savā runas manierē ir pretstats A. Šķēles bargā tēva tēlam. Autoritārā "es" vietā parādās "mēs", turklāt, izrādās, ka Latvijai, tas ir, mums, ir, ar ko lepoties. Premjers pauž gandarījumu gan par mākslinieku, sportistu un skolēnu panākumiem dažādās sacensībās un konkursos visā pasaulē, kas tādējādi "daudzinājuši uzņēmīgās un talantīgās Latvijas tautas slavu", gan par jaunajiem pilsoņiem, kas pilsonību ieguvuši naturalizācijas kārtā, turklāt "ekonomikas augšupeja liecina, ka esam uz pareizā ceļa" un "pavisam drīz jāpienāk brīdim, kad valdības šāgada veikuma rezultātus jūs varēsiet sajust katrs savā maciņā". Tā teikt, labais onkulis premjers pie saviem aizgādājamajiem atnācis kā salavecis ar dāvanu maisu un stāsta, kādi labumi viņam ir.

Šī runa gan lielākoties ir aģitācijas pasākums publiskās noskaņas ietekmēšanai saistībā ar ES – aģitējot par to, viņš, no šodienas skata punkta, šķiet, mazliet pārspīlē gatavībā iztapt Briselei, lai tikai Latvija tur labāk izskatītos. Te gadās arī pa amizantam brīdim, kad tauta uzzina savas jaunās identitātes un gaidāmās nodarbošanās valsts nākotnes veidošanā: "Savu ieguldījumu dos gan datorprogrammu izstrādātāji no Rīgas, gan Kurzemes ostu dokeri, gan Vidzemes galdnieki, gan Zemgales graudkopji, gan Latgales podnieki. Katrs no mums."

A. Bērziņa 2001. gada nogales runa ir ieturēta līdzīgos pieklusinātos, taču stabilitāti paudošos toņos. Gluži tāda mums atmiņā ir palikusi arī viņa valdība – lai gan satricinājumi bija, tomēr šī bija viena no stabilākajām valdībām Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Šķiet, tas arī ir lielākais panākums, ar ko var lepoties viņš un viņa pārstāvētais Latvijas ceļš, kas bija varas partija līdz pat 8. Saeimas vēlēšanām.

"Pērn Vecgada vakarā solīju jums stabilu un ritmisku nemainīgas valdības darbu. Kā redzat – vārds ir turēts," par saviem sasniegumiem stāstīja A. Bērziņš. "Toties šai valdībai īsti latviskā pacietībā un sīkstumā izdevies sarūpēt pienesumu, kuru tagad nav kauns nolikt uz kopējā svētku galda. Te ir gan reāls algu palielinājums skolotājiem, gan palielināta minimālā darba alga, kas nodrošināja arī vidējās algas pieaugumu, un vismaz daļēji nolīdzināts parāds pensionāriem."

Klišeju ideālists

Einars Repše tautu uzrunāja 2003. gada nogalē un bija tendēts runāt par plašiem, nekonkrētiem jautājumiem, piemēram, godīguma nodrošināšanu valsts pārvaldē.

"Drošība, miers un zeme mums pašiem – nekā tamlīdzīga Latvijā vismaz pēdējos septiņsimt gados nav bijis," saka E. Repše, demonstrējot Latvijas publiskajā telpā tik ierasto klišejisko pieeju vēstures jautājumiem. No runātāja viedokļa, protams, ir izdevīgi savas valdīšanas laiku pretstatīt visiem pārējiem un norādīt uz pozitīvajām atšķirībām, taču mīts par septiņiem simtiem verdzības gadu ir bezgaumīgs un mūsos veido kompleksus, līdzīgi vērtējama arī tendence padomju okupācijas gadus norakstīt vienos vienīgos nesijājamos zaudējumos, atsakoties no pašlepnuma, lai gan tā ir un paliek mūsu vēsture.

E. Repše ir arī inovāciju entuziasts, kas aicinājis doties projām no pilsētām uz laukiem, jo ar mūsdienīgo sakaru līdzekļu iespējām jebkurš speciālists varot strādāt jebkur. "Moderns darbs, izmantojot modernas tehnoloģijas lauku sētā un klusumā, kur bērni skraida pa piemājas pļavām, – tādu es redzu Latvijas nākotni." Zinot, ka internetu regulāri (reizi nedēļā un biežāk) lieto tikai 38 procenti Latvijas iedzīvotāju (aģentūras TNS Latvia 2006. gada novembra dati), turklāt lietotāju skaits ir lielāks nekā aparatūras īpašnieku skaits, tādi saukļi izklausās, labākajā gadījumā, nenopietni.

Vienlaikus E. Repšes runas stilā manāma netieša iespaidošanās no A. Šķēles stila, un arī viņš savu valdību (atšķirībā no A. Šķēles, tik lielu uzsvaru neliekot uz sevis slavināšanu) vēlas parādīt kā atšķirīgu, unikālu, pateicoties kurai, valstī notiek pozitīvas pārmaiņas. Viņš gan nav bargs un nekritizē cilvēkus, taču 2002. gada nogales runā stāsta par konkrētiem savas valdības darbiem, piemēram, ka, realizējot redzējumu par "godīgas un atklātas valsts pārvaldes veidošanu", "mēs ceram tikt pie taupīgāka valsts budžeta un lietderīgākas valsts līdzekļu izmantošanas". Taču vienlaikus ar noteiktību novērojama arī nākotnes redzējuma nekonkrētība par to, kā tad valdība rūpēsies par cilvēku, kas dzimstības un prieka veicināšanai aizdzīts uz atpalikušajiem laukiem.

Optimistiskais samierinātājs

Aigars Kalvītis 2004. gada nogalē nāca klajā ar atklājumu, par ko lielai daļai no mums līdz tam nebija ne jausmas: "Latvijā ir tāda tradīcija, ka Vecgada naktī, kad svinības jau rit pilnā sparā, bet vēl ir palikušas dažas minūtes līdz pusnaktij, uz mirkli kļūt nopietniem. Uz mirkli padomāt par Latviju." Ar to viņš laikam bija domājis, ka mums ir tradīcija paskatīties uz premjeru un, kā jau to saprata A. Šķēle, pajautāt: nu, ko teiksi?

A. Kalvītis runā par valsts mērķiem, norādot, ka vismaz viens no tiem – dzīvot kā Eiropā – vēl sasniegts nav. Savā ziņā viņa 2004. gada runa ir krietni atvieglots partijas biedra A. Šķēles runas variants. Premjers vaicā, kāpēc Latvija ir ne tikai viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā, bet nabadzīgākā arī starp Baltijas valstīm, ar kurām tai ir līdzīga pēdējā perioda vēsture. "Kāpēc mēs dzeram lietuviešu pienu, nevis latviešu? Kāpēc igauņi, pēc dažām aplēsēm, mums ir desmit gadus priekšā? <..> Vienīgais viedoklis, kas ir izskanējis, ir tas, ka visu nelaimju cēlonis ir korupcija. Protams, korupcija ir sērga, ar kuru nežēlīgi jācīnās, bet ar korupciju nevar izskaidrot visu. <..> Ir citi iemesli, kāpēc mēs pēdējos gados esam sākuši atpalikt no mūsu tuvākajiem kaimiņiem, un šie iemesli nav likumdošanā. <..> Šie iemesli ir mūsos pašos. Mūsu savstarpējo attiecību sarežģītajos mezglos, mūsu vērtību sistēmas vājajās vietās. Mums trūkst vienotības un patriotisma."

Viņa tonis bija līdzīgs arī pērn, kad premjers norādīja: "Nu jau visā Eiropā klīst runas par čaklajiem, strādīgajiem, godīgajiem un centīgajiem latviešiem. Tāds viedoklis valda Īrijā, Anglijā, Vācijā un daudzās citās vietās Eiropā. Bet vai jūs esat dzirdējuši tādas runas Latvijā? Eiropā darba devēji slavē mūsu labos strādniekus, bet Latvijā dzird tikai žēlabas, ka neviens negrib strādāt, ka visi dzer un slinko." Tanī pašā laikā jāatzīst, ka premjera pagājušā gada runa ir visoptimistiskākā Latvijas jaunāko laiku politiskās retorikas vēsturē un tajā bija runa par lielajiem valsts izaugsmes tempiem (vismaz uz papīra un skaitļos), Eiropas naudas apguvi un citiem aspektiem, kas ļauj cerīgi raudzīties nākotnē un pie viena nodrošina papildinājumus politiskās folkloras pērļu vācelītei. "Mīļie tautieši, ja netiks sadarītas kādas muļķības, tad mums priekšā ir septiņi bagāti gadi. Treknie gadi, ja atceras stāstu par Jāzepu. Mēs jau tagad esam pasaules čempioni attīstības ziņā, mums ir visas iespējas tuvāko desmit gadu laikā sasniegt to, par ko esam sapņojuši, ejot uz barikādēm, – būt kungiem savā zemē, nevis viesstrādniekiem svešā zemē."

Šādi kļūst labi redzams, kā valsts attīstības laikā ir mainījušies svarīguma uzstādījumi – no domām par to, kā spert pirmos soļus kapitālisma pasaulē, kā pēc šiem pirmajiem soļiem piecelties un kas pie kritieniem un klupieniem vainīgs, pamazām pār ekonomisko nedienu apzināšanos iezīmējas nākotnes vīzija – ES kā apsolītā zeme, Eiropas līmenis, atgriešanās pie savu problēmu un pašiem darāmu darbu apspriešanas un... nu, jā, kādu vīziju mums premjers stāstīs šogad, to vēl redzēsim.

***

Māris Gailis (Latvijas premjers no 1994. gada 15. septembra līdz 1995. gada 21. decembrim):

"Ko līdz visas diskusijas par konservatīvismu, liberālismu vai sociālismu, ja ir cilvēki, kas cieš trūkumu? Tāpēc jaunajā gadā orientēsimies uz reālismu ekonomikā, uz attīstību."

Andris Šķēle (Latvijas premjers no 1995. gada 21. decembra līdz 1997. gada 13. februārim; no 1997. gada 13. februāra līdz 1997. gada 6. augustam; no 1999. gada 16. jūlija līdz 2000. gada 5. maijam):

"Mūsu valdošā koalīcija ir līdzīga piesmeltai laivai. <..> Tajā sēdošie ir līdz viduklim aukstā ūdenī, taču ārā lēkt neviens netaisās. <..> Protams, vienmēr atrodas kāds fizkultūrietis, kas gatavs mesties dzedrajā ūdenī bez glābšanas riņķa, taču tur parasti karstie prāti ātri atdziest, un tad ir jānožēlo, taču, tā kā valdība nav nekāds pūtēju orķestris vai kas cits, kur svarīgi braši sākt un reizē beigt, tad nav īpaša pamata bēdāties arī par to, ka viens otrs no tiem, kas pirms gada braši sāka kopā ar valdību, tagad no spēles jau ir izstājies."

Guntars Krasts

(Latvijas premjers no 1997. gada 7. augusta līdz 1998. gada 26. novembrim):

"Un tomēr – kā tad mēs dzīvojam? Labi vai slikti – tās būtu atbildes, kas neizsaka neko, tikai apgalvojumi. Pateikt, ka mūsu laikos Latvijā kaut kas ir labi, – tas tagad nav modē, cita lieta ir skarbi nosaukt visu slikto un pavēstīt, ka, aizstājot kādā amatā vienu amatpersonu ar citu vai Saeimā vienu partiju ar otru, viss pārvērtīsies. Tas tiek uztverts daudz labvēlīgāk."

Vilis Krištopans (Latvijas premjers no 1998. gada 26. novembra līdz 1999. gada 16. jūlijam):

"Mani jūs jau pazīstat no darba satiksmes ministra amatā. Pats sevi allaž esmu uzskatījis par rīcības cilvēku, un arī

manis vadītā valdība būs rīcības valdība. To es varu jums solīt. Valdības rīcību raksturos nosvērtība un mērķtiecība, bez negaidītiem eksperimentiem un satricinājumiem."

Andris Bērziņš (Latvijas premjers no 2000. gada 5. maija līdz 2002. gada 7. novembrim):

"Mums Eiropas Savienība nozīmē drošību un attīstības iespējas, ko gribam izmantot. Un pirmām kārtām tā ir mūsu iespēja jūtami nostiprināt Latvijas sociālo aizsardzību un ievērojami paaugstināt pensijas mūsu vecākajai paaudzei. Šā mērķa dēļ vien mums ir jāsakopo spēki sarunām ar Briseli."

Einars Repše (Latvijas premjers no 2002. gada 7. novembra līdz 2004. gada 9. martam):

"Un nemaz mums tās zemes nav tik daudz, tikai Latvija. Tad apdzīvosim visu mazo Latviju un, cik iespējams, vienmērīgi! Varbūt arī dosimies prom no lielajām pilsētām, kur katram pieder labi ja dzīvoklītis daudzdzīvokļu namā. Dosimies prom no sastrēgumiem ielās un no pārblīvētiem mikrorajoniem. Dosimies uz laukiem, kur ir plašumi, daba un gaiss. Kur katram ir sava zeme un savas mājas. <..> Dosimies tur, kur mierā un klusumā var strādāt gan mākslinieks, gan inženieris, celtnieks un amatnieks. Kur var strādāt jebkuras profesijas pārstāvis. Laukos var strādāt jebkurš, ja vien mēs prasmīgi spēsim lietot modernos sakaru līdzekļus."

Aigars Kalvītis (Latvijas premjers kopš 2004. gada 2. decembra):

"Ieslēdziet radio un televīziju – un jūs dzirdēsiet, kā viens latvietis lamā otru. No rīta līdz vakaram. Jūs dzirdēsiet, kā viens latvietis stāsta, ka viņš ir visgudrākais, bet pārējie ir muļķi. Es domāju, tas ir patriotisma trūkums, nevar būt savas valsts patriots cilvēks, kurš visus pārējos savus tautiešus uzskata par muļķadesām un sliktiem cilvēkiem."