Diena, 02.09.2006.

"Latvijas politiķi diezgan bieži spriež kā administratori vai biznesmeņi un pārāk reti kā politiķi, kuriem ir vismaz kaut kāda izpratne par tiesībām un taisnīgumu."


Diena
Dievs, svētī Latviju! Ar vai bez āmen?
Sanita Jemberga

Iecietības ziņā Latvija, iespējams, pārdzīvo ko tādu, kam Rietumi izgāja cauri pagājušā gadsimta 50.gados

Jaunietis bez īpaša iemesla izstiepa vidējo pirkstu un uzkliedza "F*** yo" romu jeb čigānu ģimenei. Romi tam nepievērsa nekādu uzmanību — varbūt tāpēc, ka viens no viņiem kukuragā nesa mazu bērnu, bet varbūt tāpēc, ka tas viņiem nebija nekas jauns. "Protams, nevar teikt, ka uz pasaules ir valstis, kurās nebūtu rasisms, ksenofobija, seksisms vai homofobija, un Latvija kaut kādā ziņā būtu unikāli vai īpaši neiecietīga, lai gan izskatās, ka mēs pārdzīvojam daudz ko no tā, kam Rietumu sabiedrība izgāja cauri pagājušā gadsimta 50.gados. Tomēr bīstama tendence, manuprāt, ir tāda, ka politiķi un tā saucamie tiesībsargājošie orgāni nepietiekami nopietni izturas pret aizspriedumos balstītu agresiju, ir pret to iecietīgi un dažbrīd, šķiet, pat veicina," nesen Rīgas ielā pieredzētu situāciju raksturo filozofs un LU pasniedzējs Artis Svece.

Pēdējos četros gados Latvija no liberālas redzami sākusi virzīties uz konservatīvāku sabiedrību — vairāk aizliegumu, publiskajā telpā augoša neiecietība pret citādajiem, baznīcas aktīvāka jaukšanās politikā. Līdzīgi procesi līdz ar labējo populistu iekļaušanos valdībā notiek arī Polijā un Slovākijā, virzoties uz izolacionisma pusi. Rietumeiropas publiskajā telpā arvien vairāk iesakņojas uzskats, ka tieši attieksme pret minoritātēm un cieņa pret katra brīvību ir patiesā robežšķirtne starp ES austrumu un rietumu daļu. Iecietība un politiķu attieksme būs viens no Latvijas politikas dienaskārtības jautājumiem arī nākamos četrus gadus, to uzkarsējot arī iespējamai viesstrādnieku ievešanai.

Vairojas aizliegumi

Pēdējos gados aizliegumi vairojušies lēni, bet izmaiņas ir iespaidīgas, ja visu aplūko kopā, sākot no tādiem personas brīvībām šķietami mazākiem kaitējumiem kā aizliegums gulšņāt zālē Rīgas centrā vai nopirkt alkoholu pēc plkst. 22 un beidzot ar šķirošanu, ko varēs darīt pie Brīvības pieminekļa vai kura minoritāte nedrīkstēs iet gājienos un būt policijas aizsargāta pret naidīgu pūli.

"Konservatīvisms ir pastāvīga tendence jebkurā sabiedrībā, un savā ziņā tā ir sabiedrības pašaizsardzība, jo nekad nevar droši zināt, kādas sekas izmaiņas radīs. Domāju, konservatīvās tendences veicina daudzi faktori, tajā skaitā globalizācija, lai ko šis vārds nozīmētu. Kā negatīvu tendenci saskatu to, ka, manuprāt, Latvijas politiķi diezgan bieži spriež kā administratori vai biznesmeņi un pārāk reti kā politiķi, kuriem ir vismaz kaut kāda izpratne par tiesībām un taisnīgumu. Tomēr bez šiem principiālajiem jautājumiem grūti iztikt, ja gribi izlemt, ko un kāpēc atļaut vai aizliegt. Diemžēl mūsu politiķi bieži vien nevēlas lieki piepūlēties un šādas problēmas atstāj tiesu un ES institūciju ziņā," saka A.Svece. Tas arī esot viens no iemesliem, kāpēc liberālisma idejas daudziem šķiet no ārpuses uzspiesti ierobežojumi.

Politikas zinātņu doktore Vita Matīsa apgalvo, ka lielas daļas pretestību liberālisma idejām nosaka tā saistīšana ar netaisnības izjūtu un dusmām pret sistēmu, kur ātri radušies vairāk kā 600 miljonāri un šaurs cilvēku loks darbojies savā, nevis tautas labā. "Dusmu īstajam mērķim vajadzētu būt politbiznesmeņiem, kas sistēmu gadiem ilgi manipulējuši savā labā. Labi saprotot, ko tas viņiem varētu nozīmēt, viņi to veikli un bezkaunīgi vērsuši citā virzienā — pret nepareizajiem kristiešiem, pret homoseksuāļiem, pret liberāldemokrātisko sistēmu kā tādu. Un viņi sanāk divkārši ieguvēji — sagrābuši sev bagātību un varu, un varas konsolidāciju nodrošinās, manipulējot ar sabiedrību. Zaudētājs abos gadījumos ir Latvija un Latvijas iedzīvotāji," saka Matīsa.

Svarīgi pieņemt imigrantus

LU pētnieks Nils Muižnieks atgādina, ka daudz svarīgāks jautājums par toleranci būs attieksme pret imigrantiem. "No 10 ballēm es tam liktu 8. Tolerance būs 5 — 6 balles, un te būs divi soļi uz priekšu viens atpakaļ — tāpat kā savulaik bija ar nacionālajām minoritātēm. Ārlietu ministrija izjutīs spiedienu no visām malām un lēni tas darīs savu. Nacionālais jautājums būs četras balles, jo izglītības reforma bija pēdējais lielais šķērslis, un šajā ziņā partiju politika ir stipri vienāda," viņš saka.

Speciālisti atzīst, ka valsts un baznīcas tālākās attiecības, kā arī sabiedrības radikalizēšanos pret citādajiem noteiks vēlēšanu rezultāti. Ja cilvēki vilks plusus konkrētajiem cilvēkiem, kas izrādījušies uzskatos ekstrēmākie un konservatīvākie, un viņu būs daudz, pārējiem nāksies secināt, ka Latvijas sabiedrībā tās ir "ejošas" lietas.

***

Brīvības piemineklis

Rīgas galvenais mākslinieks vēlējās noteikt pie pieminekļa ierobežojošu joslu, kurā nedrīkst ēst, skrituļot, dzert, smēķēt un braukāt ar riteni. Pēc protestiem ideja izgāzās.

Rīgas dome sākusi debates, kādi pasākumi atļaujami pie pieminekļa. Šobrīd ideja ir, ka tie varētu būt valsts un pašvaldību rīkotie, kā arī protokola prasītie, kas ir ziedu nolikšana ārvalstu vizīšu laikā. Ideja nozīmētu, ka var rīkot, piemēram, dziesmusvētkus, bet ne protesta gājienu.

Šajos gados nav trūcis kolīziju par vēlamajiem un nevēlamajiem pasākumiem, domei ierobežojot pulcēšanās brīvību. Kad jaunie latviešu radikāļi 16.martā vēlējās nolikt ziedus leģionāru piemiņai, pēc ilgām galvas sāpēm, ko darīt juridiski, ap pieminekli pēc drošības iestāžu ierosinājuma naktī izauga sēta, jo tas tika uzskatīts par nepieciešamu provokāciju novēršanai. Amats bija rokā, un 8.maijā tika liegts nolikt ziedus krievvalodīgajiem populistiem no apvienības Dzimtene, jo domes vadība to atzina par "Latvijas valsts un tautas svētvietu".

***

Baznīca un valsts

Lai gan Satversme šķir garīgo un laicīgo varu, tās pēdējos četros gados arvien vairāk tuvinājušās, galvenokārt ar LPP aktivitātēm.

Valsts noslēdza īpašus līgumus ar sešām tradicionālajām konfesijām.

Baznīca arvien aktīvāk centās lobēt savas intereses politikā. Pēdējais piemērs ir lielāko konfesiju ierosme cenzēt izglītības programmu un medijus, lai sargātu laulības ideju kā vīrieša un sievietes savienību.

Iztopot baznīcai un zvejojot konservatīvāko vēlētāju balsis, Saeima Satversmē noteica laulību kā valsts aizsargājamu savienību starp vīrieti un sievieti. Tādējādi Latvija kļuva par pirmo ES valsti, kas faktiski specifiski aizliedz viendzimuma laulības.

Jaunais laiks pirms vēlēšanām uzticību ideāliem zvērēja baznīcā. Dievmātes debesīs uzņemšanas svētkos Aglonā pie kardināla rokas gozējās kā premjers Aigars Kalvītis, tā mācītāju līderis Ainars Šlesers un citi.

Baznīca aktīvi līdzdarbojās sabiedrības radikalizēšanā pirms seksuālo minoritāšu atbalstītāju iecerētā gājiena.

***

Viedokļi

Vita Matīsa, politisko zinātņu doktore:

Nav grūti manipulēt ar Latvijas sabiedrību, jo liberāli demokrātiskā konsensa politikas tradīcijai — ar pamatnostādni, ka nav viena absolūta patiesība, bet daudzas konkurējošas, kam miermīlīgi jāsadzīvo — vēsturiski bijis grūti iesakņoties Latvijā. Apspiestības gados latviešu mentalitātē dziļi iesēdusies "mēs un viņi" izjūta, un gadsimtiem politiskā situācija ir bijusi relatīvi vienkārša — vai nu tu esi apspiesto, vai apspiedēju pusē.

Visas tendences, ko mēs šobrīd redzam sabiedrībā — neiecietība pret mazākumu, laicīgās un garīgās varas saplūšana, autoritatīvie aizliegumi izriet no vēlmes atgriezties situācijā, kur vienā pusē ir pareizie un otrā nepareizie.

Jautājums Latvijas iedzīvotājiem oktobrī būs, vai viņi tiešām vēlas atkal atrasties šādā politiskā situācijā, kur nekad nevar paredzēt, vai arī pats kādreiz nenokļūsi iznīcināmā mazākuma pusē, un vai viņi vēlas, lai politiķi, kas manipulē ar iedzīvotāju pamatoto netaisnības izjūtu, kļūst par divkāršiem uzvarētājiem.

Artis Svece, filozofs:

Šaubos, vai Latvijā saplūst baznīcas un laicīgā vara. Viena no varas pazīmēm ir tā, ka vara spēj piespiest cilvēkus darīt to, ko viņi paši nevēlas. Manuprāt, Latvijā baznīcai vēl šādas varas nav, tāpēc cilvēkiem, kam tāda ir, nav īpašas jēgas ar baznīcu savā varā dalīties. Cita lieta, ka mūsu politiķi, šķiet, vēlas ne tikai varu, bet arī pavalstnieku cieņu un pietāti, un cer to iegūt no baznīcas, pretim dodot konkrētus pakalpojumus. Es teiktu, runa nav par varas saplūšanu, bet baznīcas lobiju, kas reizēm ir visai efektīgs.

Ilze BrandsKehre, Cilvēktiesību studiju centra direktore:

Tolerance lielo partiju programmās tiek pieminēta maz, un, pat ja tiek, tad kā formalitāte. Simptomātiski, bet neviena partija neatzīst acīmredzamo, ka tā ir nopietna problēma sabiedrībā. Par vardarbības novēršanu un iecietības veicināšanu partijas vairās uzņemties atbildību. Tolerance saistās arī ar diskriminācijas novēršanu, un arī par to praktiski netiek runāts. Izņēmums ir LPP, bet tā, protams, nevēršas pret diskrimināciju uz seksualitātes pamata. TP ir radījusi konceptu par morālo vienlīdzību, bet tā arī īsti nepaskaidro, ko ar to domā. Ļoti bēdīga ir situācija ar vēl vienu jomu, kas arī saistīta ar aizspriedumiem — programmās nav nekā par migrāciju, lai gan Latvija, būdama ES, ir jaunā situācijā, un sabiedrība jāgatavo tam, ka viesstrādnieki būs.

Publicēšanas datums: Sestdiena, 2006. gada 2. septembris.
Rubrika: (3. lpp.)