Diena, 25.03.2006., komentārs

Lasīju ar baudu :)

Dzīve ir gara
Laila Pakalniņa

Jūrmalas telefonsarunu atšifrējums noteikti jāvērtē (arī) kā mākslas darba projekts. Turklāt jebkuras mākslas. Spraigo sarunu straumes var kalpot par iedvesmas avotu operai, turklāt tautā iemīļotai operai, kuras refrēnus davai, davai, mhm, mhm, b…b…b… cilvēki dungotu vēl gadu simtiem. Pateicīgu materiālu te gūtu arī horeogrāfi, jo attieksme pret kustību skaidri iezīmē personāžu grupas: lielie sēž un dala norādījumus (— Davai!), mazie skraida (— Tūlīt sāksim skraidīt!). Vēl ir arī raksturdeju izpildītāji. Piemēram, viens pārvietojas lēkājot un citi tāpēc ar viņu ir neapmierināti (— Viņam ir pateikts, lai nelēkā, bļin, lēkātājs tāds, bļin.) Uz nākamajiem Dziesmu svētkiem kāds no vadošajiem Latvijas komponistiem varētu uzrakstīt Kāpēc nebeidzas dzīve — dziesmu ciklu ar Miluša vārdiem, kas sastāvētu no divām daļām: Dzīve nebeidzas tāpēc un Dzīve ir gara. Vēl varētu tapt mazpulcēnu dziesmiņa ar Hlevicka vārdiem: "Vajag strādāt uz, uz priekšu, tā teikt." Bet laba dzeja jau var būt mūzika arī pati par sevi. Piemēram, Miluša un Šķēles kopīgi radītais pants:

"Ur, Urbanovičs, Urbanovičs./Jā?/Viņš viņu plēsīs pušu./Tiešām?/Tiešām, tiešām./Viss. Balsojam tagad par Urbanoviču."

Bet fotomākslinieki te var smelties ne vien tēmas, bet arī nosaukumus savām fotogrāfijām. Piemēram, Aizstrautas un Urbanoviča dubultportrets, Hlevicka vārdiem runājot, varētu saukties Molotova kokteilis.

Reālas iespējas atplaukt te saskatāmas Latvijā šobrīd panīkušajai monumentālajai glezniecībai. Varētu tapt lielformāta darbi: Milušs un Cepurnieks ar grapu sēro "Bella Italia", Ērglis ierij atejā. Bet neviennozīmīgākus sižetus varētu atstāt modernajai mākslai. Piemēram, kāpēc gan lai nebūtu performance Izpiš viņš mūs?

Bet par kino. Vienīgās bažas, ekranizējot šīs telefonsarunas, rada apstāklis, ka literārais materiāls ir ļoti spēcīgs, tautā populārs un nedēļas laikā jau folklorizējies. Tas nozīmē, ka aktieriem nedrīkst ļaut improvizēt. Piemēram, epizodē, kurā tiek meklēts lielākais kretīns, nedrīkst mainīt nevienu burtu — tauta jau to citē no galvas ( Te, starp citu, atbilde uz jautājumu — kā tie cilvēki kādreiz Lāčplēsi varēja no galvas iemācīties?)

Bet principā filma ar darba nosaukumu Dzīve ir gara potenciāli būtu jāvērtē par Latvijas filmu Filmu. Tāpēc, ka saprotamā valodā tā noteikti spētu uzrunāt pilnīgi visus sabiedrības slāņus un apmierināt to dažādās vēlmes. Jo šī filma ar savu spraigo sižetu spētu kārtīgi izklaidēt, taču vienlaikus tai būtu visas lielās kinomākslas pazīmes. Piemēram, ģeniāli uzrakstīti dialogi ( — Tūlīt pateiks. Kas tur. Baidās lasīt... kas... tūlīt pateiks... Par Aizstrautu — astoņi. Gera, dzirdi, ja? — Aizstrauta, ja? — Jā, astoņi. — Skaidrs. Viss, davai.) Piemēram, izcila kompozīcija un ritms. Filma sākas ar Ančāna —Volbruga dialogu. (A: — Hallo. V: — Nu, tu ceļā jau? A: — Es nevaru tikt ārā, man vēl pusstunda, pēc pusstundas zvani, labi? V: — Nu Ilmār, nu ... (smejas)). Vienkārši, meistarīgi un jau ar spriedzīti. Un te jau nākamajā kadrā ba–bah Šlesers Milušam: — Klausies, jautājums ar Ančānu ir jāaizmirst, tāpēc, ka nav tāda cilvēka.

Tāds ir sākums, bet beigas: pusdesmit vakarā, Milušs zvana Lasmanim — adresāts nav sasniedzams.

Lai gan filmas darbība attīstās ļoti strauji, tajā tomēr ir saglabāts princips, par kuru rakstīja jau Eizenšteins. Proti, kāpnes nevar bezgalīgi vest augšup. Ir vajadzīgi kāpņu laukumiņi, kur skatītājam elpu ievilkt. Tāds, piemēram, ir Aņas un Miluša saruna ("Vajadzēs par to tavu jautājumu apspriesties. Tur principā viss attīstīsies labi, bet tur par vienu jautājumu jāparunā.")

Tāpēc arī spriedzes epizodes ir tik izcilas. Vismaz divas ir vienkārši ģeniālas. Pirmā — Burovs Milušam tiešraidē pa telefonu ziņo par mēra vēlēšanu rezultātu pasludināšanu: "Biļetenus izvilka... Viņi parakstās... Nu viss, izskatās, ka Juris ir nomierinājies." Tas ir kadrs, kura laikā (viena kadra laikā!) viņus "uzmet"( "Nu, uzmeta mūs, Ainār!", "Andri, nu, uzmeta mūs."), bet pagaidām viņi to pat nenojauš, viņi pat iedomāties nevar, ka var "paņemt un neizdarīt". Otrajā ģenialitātes apdvestajā epizodē, Hlevicka rosināts, Milušs meklē internetā ziņu par kukuļošanu Jūrmalā. (—... Rīgas apgabaltiesa šodien atbrīvoja no... krimināl... — Nē, nē, nē. — Ā, nē. Ā, tā ir nozare. Ziņas... Šodien Jūrmalas domē sākās sēde... Jūrmalas... administrāciju. Tas ir viss? Par bijušo domes priekšsēdētāju... Hlevicki... — Nē, kā reiz, kā atver Delfi, tur pašā augšā KNAB ierosina krimināllietu par 20 tūkstošiem eiro kukuļdošanu. — Ā, Delfos, hm. — Delfos, delfos. — Tā, veru vaļā delfus... tā. — Mh mh — Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, KNAB, piektdien.)

Vēl šajā filmā būtu iespējama reti sastopama kombinācija — tā vienlaikus būtu gan par lielajiem, gan mazajiem cilvēkiem. Turklāt tā būtu ļoti labestīga filma, jo personāži, lai kas arī notiktu, viens otru visu laiku uzmundrina. Un vēl. Šobrīd ļoti trūkstot filmu par Latvijas vēsturi, kas varētu visiem visu izskaidrot. Lūk, šī filma! Kur nu vēl precīzāk! Mhm.

Publicēšanas datums: Sestdiena, 2006. gada 25. marts.
Rubrika: (2. lpp.)