Latvijas Avīze, 27.10.2005.

Mārcis Bendiks par LR1 "Rīta rosmi"

Bet tad kādā brīdī es attapos pie savu kolēģu ikrīta jaunās un visnotaļ kanibālās brokastu ēdienkartes, kurā negatīvisms ēterā tiek vērsts nevis pret nebūšanām, bet PRET VALSTI KĀ TĀDU.

Darbojas princips, ka viņus, lasi, deputātus, vajag apdirst principa pēc. Kāpēc? Ā – štob znaļi!

Sekas tādai apstrādei, ka ikviens ministrs ir zaglis, deputāts idiots un Saeima nelgu bars, ir visai lakoniskas – vai 25 gadus vecs, izglītots jurists vai ekonomists ies politikā? Nemūžam! Un kā valstī nāks cilvēku tik gaidītās pārmaiņas?



Latvijas Avīze

Rīta vingrošana: Saeimai pa kaklu!
Autors: Egils Līcītis

"Latvijas Avīzes" lasītāji palaikam ir arī lieli Latvijas radio 1. kanāla klausītāji. To mēs esam nojautuši gan pēc vēstulēm, gan pēc telefonu zvanu vibrācijām. Man pašam nereti nosūdzējuši ironiski analītisko programmu "Rīta rosme", kur darbojās vīru vokālais kvartets ar radio ģenerāldirektoru Dzintri Kolātu priekšgalā un Ilmāru Latkovski, Eduardu Liniņu un Mārci Bendiku kamanās. Ko tad man čukstēja uz auss? Ka ne to runājuši, ne to izsmējuši un citkārt pat sirdīgāk – ka kvartets muldējis kā pa ķešu un ņirgājies. Lai kā būtu bijis, es "pa to līniju" savu olekti klāt nelikšu un klīsteri vai ziepes no četriem džentlmeņiem nevārīšu. Bet, rau, par ko būs runa: kopš septembra pazīstamais brīvdomātājs un bijušais Šķēles biroja vadītājs MĀRCIS BENDIKS vairs no rītiem radio nevingro. Kā viņš atzina promejot, veči pamatīgi sacirtuši malku savā starpā un lai tad dažas atziņu skaidas ielec arīdzan mūsu avīzes lappusēs. Krievu laikā lejāk runāto pabāztu zem rubrikas cepures "Diskusijas kārtībā" vai tamlīdzīgi grezni, un es filozofiski noskaņoto Bendiku pārtraucu vien ar dažiem jautājumiem – varbūt mūsu lasītājiem to būs pulka vairāk.

Mārcis Bendiks: – Raidījumam "Rīta rosme" teju, teju būs trīs gadi, un var jau teikt ka, tāpat kā dzejnieki izrakstās, runātāji izrunājas, kādubrīd sākas atkārtošanās, nodilšana. Es atzīstu zināmu rīta vingrotāju pagurumu, bet tā nebija galīga pagrimšana, un mums netrūka piedāvājumu, kā mainīties uz augšu. Bet tad kādā brīdī es attapos pie savu kolēģu ikrīta jaunās un visnotaļ kanibālās brokastu ēdienkartes, kurā negatīvisms ēterā tiek vērsts nevis pret nebūšanām, bet PRET VALSTI KĀ TĀDU. Viņi bija ar mieru "apēst" Saeimu kā institūciju, apkaisīt ar rupjāko sāli un apēst deputātus tikai par to, ka viņi ir deputāti! Man likās, ka tā taču apzināti tiek grauti demokrātijas pamati, un es mēģināju iebilst ar repliku – pagaidiet, par ko jūs tam vai citam nelaimes putnam deputātam visas spalvas nolējāt ar darvu? Par atbildi sekoja – a, vot, vienkārši tā vajag.

Tomēr deputāts, vēlēts cilvēks, ir suverēns varas simbols. Jā, kļūdainas izvēles dēļ parlamentā iekļūst gan muļķi, gan zagļi, gan tādi, kas stulbi runā no kanceles. Esmu allaž uzskatījis, ka mūsu raidījumā tad varētu paanalizēt un parakt dziļāk atbilstīgi Latvijas radio 1. kanāla sūtībai manā izpratnē. Varbūt tas deputāts tiešām muļķis, varbūt pohains atnācis uz darbu, bet varbūt kāds viņam liek runāt aplamības. Man, starp citu, bija trīs četri sociāli asi ievirzīti rīta vingrojumi, konfrontējot ar domu, ka pie visa vainīga valsts. Tā, re, ja vecāki dzer – valsts pie vainas. Ja bērni pa to laiku neiet skolā – atkal valsts par atbildīgo, un tad tīri automātiski sanāk, ka deputāti ir idioti. Esmu pretējā frontes pusē – pret šādiem ieskatiem. Mani bijušie kolēģi toties, izrādās, tam piekrīt. Es viņiem vēlreiz pārjautāju, vai tā tiesa, un, saņēmis apstiprinājumu, ka tā tiešām ir, piecēlos un aizcirtu durvis. Tas notika pēc 20. septembra "Rīta rosmes". Dzintris uzklupa tām pašām daudzinātajām nelaimīgajām hokeja biļetēm, ko pasūtinājusi Saeima, un es gaidīju, ka viņš atklās svaigus, pikantus faktus tobrīd jau visai novazātajā tēmā. Bet viss palika sadalīts pēc 1. klasē lietotās metodes – tas labi, tas slikti. Jāizkar tik klausītājiem priekšā Saeimas vārds kā sarkana lupata, jāuzmundrina ar toro! toro! – un uz priekšu! Darbojas princips, ka viņus, lasi, deputātus, vajag apdirst principa pēc. Kāpēc? Ā – štob znaļi! Un tad es pēc vētras pie jau izslēgta mikrofona aizcirtu durvis.

Sekas tādai apstrādei, ka ikviens ministrs ir zaglis, deputāts idiots un Saeima nelgu bars, ir visai lakoniskas – vai 25 gadus vecs, izglītots jurists vai ekonomists ies politikā? Nemūžam! Un kā valstī nāks cilvēku tik gaidītās pārmaiņas?

– Vai tad jūs domājat, ka šis jaunais, labi izglītotais jurists nenojauš, ka ne gluži viss radio pateiktais un avīzē rakstītais sakrīt ar āmen baznīcā? Tāpat vienkāršs vēlētājs nemaz nav par duraku turams.

– Protams, cilvēki saprot, ka Saeimas simtā ir ļoti dažādas personas. Jā, viņi to zina, bet neviens jaunais taču vairs negribēs jele kādā veidā ar to darbu saistīties un tai putrā nogrimt. Kas latviešiem atliks? Vergot citiem! Līdz šim tās nozares, kur mēs varējām paši izpausties, bija mazais bizness, māksla, sports un politika. Ekonomikā – jā, tur notikusi lielā pārdale un lielās pasaules firmas paņēmušas to, kas tām pienācās. Toties politikā latvieši varētu sevi brīvi un plaukstoši pierādīt, uzdzirkstīt. Bet, ja arī šim procesam no visām pusēm brūk virsū norājēji un smilkstētāji, tad paldies. Es tur nepiedalos.

– Vai ievērojāt "Rīta rosmē" kādu politiskā pasūtījuma tendenci? Varbūt vienus norēja stiprāk, bet par citiem labāk valdījās un turēja muti?

– Nē, spiedienu un cenzūru neizjutām, vismaz kā apgrūtinošas klaušas ne. Atsevišķos periodos tā sanāca, ka vairāk pa krāgu dabūja, piemēram, sociāldemokrāti. Bija par ko, bija daudz jautrības. Padomājiet vien, Īvāns ar rubikiešiem vienā koalīcijā! Vai tur nav par ko pavingrot? Vēlāk, Repšes valdības laikā, es biju galvenais kurinātājs pret viņu visnotaļ dīvainiem lēmumiem, bet pārējie trīs kolēģi man ar lielu prieku piebalsoja. Bet tagad es gribu, lai mani saprot pareizi. Man nav konflikta ar Latvijas radio. Viņi devuši māju, ēteru, iespēju izteikties gandrīz trīs gadu garumā diezgan populārā raidījumā. Teicami sadarbojāmies ar vietējiem radio profesionāļiem un nav arī konflikta ar ģenerāldirektoru Kolātu kā ģenerāldirektoru. Strīda ābols ir principa dēļ un nesaskaņas – ideoloģiskas. Droši vien "Rīta rosme" skanēs tālāk, tai būs savi klausītāji un piekritēji, bet es nu gan no šāda tipa darbošanās esmu rimis.