varbūt manas dusmas ir sakrājušās no tā, ka es pēdējā laikā tik labi juzdamies, ar izbrīnu, nožēlu un žēlumu skatos uz ļaunumu. skaidri apzinos robežu, starp labo un ļauno. cilvēks var izvēlēties un tie, kas izvēlas ļauno, tie ir nabadziņi, viņi no tā cieš, tāpēc nevar viņiem īsti pārmest. bet tad es domāju, kā būtu, ja man kāds nodarītu lielu ļaunumu un es kā labo izvēlējies nevēlos veikt ļaunumu, lai viņu nosistu, ka ja ļaunais man uzbrū vai izdurt viņam aci, ja kāds ielaužas dzīvoklī, grib nodarīt skādi utt.
tad es tik labs būdams, pāris reizes iztēlojos ļaunumu un tikai noskatījos uz to, tas laikam sakrājās kaut kur un tagad es jūtu dusmas, es gribu izdzēst ļaunumu ar savu dūri, tas man traucē pacelties.
varētu būt uzskats, ka tikai paklausies vilni un tev veļas atklāsmes kā bumbieri uz galvas. tā nav. vilnis tev dod potenci un iespējas, tās vajag izmantot, bet atkal nekas no zila gaisa. redziet, kā es eju cauri pārdzīvojumiem un risinu kaut kādus kašķus. tur ziniet jāpiestrādā, nekādas ne brūklenes dzērvenes dziļā ziemā. tu košļā fakino algoritmu un jū better chew it good, caz it can bite back, tāpēc vajag būt labam gripam un žņaukt salašņu, vajag glabāt lietas atvilknēs un vispār vajag stāju. es tagad esmu laikam batlfīldā. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
![[info]](http://klab.lv/img/community.gif){kind=small}
