10:42AM - tele
Nopirku lietotu Squier Telecaster.
cik jocīgi ir atgriezties (varbūt te ir par daudz drosmes un gatavības, drošāk būtu teikt ''iegriezties'') cibā. lasīt vārdus, ko esmu rakstījusi pirms padsmit gadiem, daudz sev līdzi atnes tādu skaudrumu, vai es tiešām biju tik nelaimīga? vai es to zinātu, ja nebūtu cibas? domājot par jaunību, manā sirdī nav skumju, varbūt tikai nedaudz vientulības. kāpēc viss bija tik sapists?
es iegriezos, jo domāju par kārli, lasu mūsu vecās sarakstes un viena bija tik smieklīga: viņš man prasa kaut ko par being retarded un es viņam, pilna neizpratnes un pilnīgi nopietni, atbildu - par ko tu runā? NOSAUC VIENU REIZI, KAD ESMU BIJUSI RETARDED. visi ieraksti tik pilni paštaisnuma, no kurienes? es sevi mierinu, ka šī ir esence, ka nebija tik traki, ka bija arī kaut kas labs.
man ir sajūta, ka gribas atgriezties un rakstīt, es tikai nesaprotu, kā rakstīt tiešām to, ko domāju un jūtu, nevis darīt to peformatīvi. varbūt ar laiku izdotos, varbūt es nemaz citādāk neprotu.
vārdu sakot, kaut kā ir jāsaņemas un jātiek laukā no šī sasaluma stāvokļa, kas ilgst kopš sestdienas vidus. šodien ir jāizdara visāda darba un skolas huiņa, jo rīt lidojam uz skotiju un es ļoti ceru, ka tas mani izgrūdīs ārā no šī melanholiskā melnā cauruma, kurā savijas neticība, šoks un vēlme vēl pēdējo reizi sarunāties, pat, ja caur desmit gadus vecām sarakstēm.
Vienā sapulcē izskanēja apmēram tāda frāze: "Šādi uzņēmumi Latvijā ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, un mūsu uzņēmums ir pats lielākais pirksts."