"Mācījos Rīgas 49. vidusskolā ķīmijas klasē, sapņoju studēt medicīnu. Bet dzīve iegrozījās citādi - pēc vidusskolas apprecējāmies, Imants tad vēl nepelnīja, vajadzēja naudu iztikai. Sāku strādāt restorānā Rīga par oficianti."
"Viņš patika meitenēm, un visas Rīgas meičas mani apskauda. viņš mani mīlēja, bet nespēja atturēties no sānsoļiem. Biju greizsirdīga. [..] Imants reti bija mājās, pēc treniņiem ar draugiem devās uz kafejnīcu Ļeņingrada. Pārnāca vēlu, tas man nepatika. Mēs strīdējāmies, kašķējāmies, bet mīlestība bija liela."
"Kad piedzima meita, Imants ar draugiem restorānā to svinēja. Viņš savai meitai Simonai esot uzsaucis dziesmu. Viņš gaidīja dēlu Filipu, bet meitu atteicāmies saukt par Simonu, jo mana mamma paziņoja, ka tas esot ebreju vārds [..] Imanta tēvs ierosināja Žaklīnu. "Ko tu āksties!" oponēja vīramāte. Citi viņai piebalsoja: tas skan briesmīgi. Mana mamma savukārt gribēja Kitiju, bet vīramāte man strikti norādīja: "Ko tu te māžojies, ieliec bērnam normālu meitenes vārdu!" Meitu nosaucām par Ievu."
[stāsta IK brālis Māris Karlsons]"Imantam bija laba īpašība - viņš bija optimists. [..] Tikai reizi esmu redzējis viņu sadrūmušu. Pēc treniņa Dinamo stadionā iekāpām trešajā trolejbusā. Stāvu blakus brālim un redzu, kā pēkšņi mainās viņa sejas izteiksme. Izrādās, trolejbusā brauca basketboliste Uļjana Semjonova. Visās kompānijās Imants bija garākais [194 cm], tā bija vienīgā reize, kad brālis jutās mazvērtīgs."
|