| ? |
[May. 2nd, 2005|11:12 pm] |
Vai nav tiesa, ja kādam tamlīdzīgs jautājums uzplaiksnī smadzenēs, tam piemīt zināma izmisuma pieskaņa. Neļaujot mierīgi dzīvot, kaut kāda dzimumdziņa liek mocīties, iekārot, ilgoties, masturbēt un darīt sazin vēl kādas dumjības. Jūs tikai nevienam nesakiet, bet arī augsti mācītus vīrus nodarbina šis jautājums, lai cik viņi nepūlētos izlikties gudri uz aizņemti. Tiesa, ir daži izņēmumi. Par vectētiņu Freidu nevienam nekādu šaubu nav. Ir vēl kāds trakoti gudrs vīrs vārdā Ēriks Berns, filozofs un psihologs, kas vienkārši un skaidri atbild uz it kā neatbildamu jautājumu. Ērika Berna atbildes mani, Ritu Lasmani, apmierināja vispilnīgāk (ticiet vai neticiet, bet man arī šad un tad, lauzot rokas pret debesīm, gribas iesaukties: kam tas sekss vajadzīgs!).
Tātad Berns pamatjautājumu sadala divās daļās (hm, tas jau sāk izskatīties saprotamāk - mazas devas vieglāk sagremot), un šīs divas daļas tāpat kā visus pārējos jautājumus un atbildes es ar lielu prieku jums, cienījamie lasītāji, atreferēju savā interpretācijā. Varbūt arī jūsos iestāsies skaidrība un miers šajā jomā (vismaz uz īsu brīdi)
Tātad pamatjautājums: Kam tas sekss ir vajadzīgs? nozīmē, ka cilvēks uzdod pats sev nākamo jautājumu: Kāpēc man tik ļoti gribas? Uz ko varētu atbildēt - nu, mēs tā esam iekārtoti. Un paskaidrot: galu galā dzīvās būtnes savu karjeru uz šīs planētas sākušas kā moluski. Bija nepieciešami daudzi miljardi gadu, un dabiskās atlases process, lai parādītos homo sapiens. Šis homo kļuva par daudz spēcīgāku un enerģiskāku organismu nekā moluski un šim homo ļoti gribējās, kas ļāva radīt daudz pēcteču. Tiem, kam ļoti gribas, pastāv lielākas izredzes izdzīvot nekā tiem, kam negribas. Tā kā mēs visi tiecamies pēc seksa un gūstam no tā prieku, tiklīdz tas ir iespējams, ja vien neesam paši saputrojušies savos spriedumos vai mūs nav saputrojuši citi ļautiņi ar saviem nedrīkst gribēt (piem., kristīgās baznīcas aizliegumi).
No šiem secinājumiem izriet nākamais jautājums: Kad tad man beidzot tiks? Uz ko, savukārt, varētu atbildēt: jums tiks, tiklīdz jūs būsiet tam gatavi. Var dabūt tūlīt pat, ja esat gatavi iet gana tālu un gana daudz upurēt, turklāt nekurnēt par to, ka tālu jāiet un daudz jāupurē. Jautāsiet, kas jāupurē? Jāupurē ne jau roka vai kāja, bet vecie iesīkstējušie uzskati par seksu, ko iepotējusi sabiedrība, vecāki un galu galā katrs pats sev. Var jau arī, protams, nodarboties ar gaidīšanu, sak', gan jau atjās baltais princis(ese). Tiesa, cilvēku daba nav ieprogrammējusi kā gaidītāju. Gaidītāji ir uz zemākas attīstības pakāpes esoši lopiņi, piemēram, krokodils, kas gaida aizsapņojušos antilopi. Kaut gan nav jau teikts, ka krokodils paliek neēdis. Bet tādu bet ir bezgala daudz, un katram ir tiesības uz saviem bet, tāpat kā tiesības pilnīgi aizmirst par tiem.
Ak, tu gudriniek, Ērik Bern, tu skaidri un gaiši pasaki - katram cilvēkam, tātad seksuālai būtnei, bezmaz ir pienākums sugas uzlabošanas un cilvēces progresa vārdā būt seksuāli aktīvam un dabūt, dabūt un dabūt un vairs nemocīties ar jautājumu kam tas sekss vajadzīgs, bet darboties. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}