Atkal paceļas zeme uz augšu.
Izlien no tās viens nags.
Es to par pavedēju saukšu,
Viņš jau nu nebūs tas, kurš zags.
Viņš noklapēs ar acīm kā ar pogām,
Aizņemsies, un pazudīs.
Nevajadzētu rasties slogam.
Rūķīties to pēc tam atradīs.

Atradīs.
Atgriezīs vietā.
Un atkal no zemes izlīdīs nags.
Atkal tumsā nozibsnīs viņa pogainās acis.
Un diennnakti neēdis, viņš nomirs. Klaks!