| 22. Sep 2026 @ 19:05 (bez virsraksta) |
|---|
Šovasar Mančesterā vai Liverpūlē bija epizode, kur viens onkulis paklupa aiz bruģakmens, un nogāzās. Mēģinot būt paraugpilsonis, es piesteidzot klāt, lai palīdzētu viņam piecelties. Manu roku sagrāba divas spēcīgas rokas, un uzvilka sevi augšā. Cik interesanti, es nodomāju - rokas viņam ir tik stipras, bet kājas viņa vecumā vairs neklausa.
Kāpēc es šo epizodi atcerējos šodien? Es biju pie fizioterapeita, lai pasūdzētos par visām savām hroniskajām traumām. Saņēmu nosūtījumu uz kāju masāžu, un kaudzi instrukciju par to, kā trenēt lielus un mazus kāju un pēdu muskuļus. Ar visu aktīvo dzīvesveidu, izrādās dažas lietas ir jātrenē specifiski. Es varbūt neceru bizot kā pusaudzis līdz sirmam vecumam, bet tomēr mēģināšu nebūt tas onkulis, kas klūp uz līdzenas vietas. Es nevairos no palīdzīgas rokas, bet tā ne vienmēr var būt pieejama, un arī gūžas operācijas nav kaut kas, uz ko es gribētu tiekties jebkādā perspektīvā. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}