filozofs posted in drugs:

Sen jau gribēju padalīties ar pieredzi par dxm, taču kkā nekas baismīgi interesants nenotikās un arī ar to vēlēšanos kko rakstīt kā bija tā bija. Bedzot esmu saņēmies, nu tad tik uz priekšu.

Saulainā sestdienas vakarā pēc darba, izskrienot cauri aptiekai un nopērkot burku ar Dexofan un paku Atusīna (dxm ar askorbīnskābi, nav garšīgs), ar Tomonkuli devāmies uz manu dzīvokli jauki pavadīt laiku. Iepriekšējās reizes tika mēģināts tā, no 150 - 300 mg, kas, uz manu svaru rēķinot, ir apm 1,8 - 4,6 mg uz ķermeņa kilogramu. Protams, bija interesanti, taču nekas ārkārtējs. Šoreiz draugs pasēja, līdz ar to es paliku viens ar abiem iepakojumiem. Nu, a ko darīt.. neatstās jau uz vēlāku laiku.

Apmēram pusstundu pēc starta (660 mg, vienā rāvienā) izgājām kāpņu telpā uzspridzināt divus kāšus. Jau turpceļā tāda viegla woozy sajūta, nelieli koordinācijas traucējumi un trīcošas rokas. Nākot atpakaļ jau sākās ķiķināšana par dažādām muļķībām. Dxm efektus pilnībā nomāca zāles gļuki. Turpmāko pusstundu pavadījām, runājot par to, kā laiks mūs apdzen, un priecājoties, cik smuki pārslēdzas TV kanāli. Vienā no tiem kāds jaunietis, ļoti aizrautīgi žestikulēdams, kko stāstīja. Kad viņs beidza runāt, abi ar Tomu saskatījāmies un sākām zviegt, jo mums likās, ka tā ir pati stulbākā lieta, ko viens cilvēks var pateikt televīzijā. Kā velāk atklājās, tad kanāls bija tikai un vienīgi vācu valodā, un neviens no mums nu nekādīgi nevarēja saprast, par ko čalis īsti runāja.

Nu, lūk. Stāsta jautrākā daļa. Vienā brīdi pa rādžiņu sāka skanēt Šinšila (Essential) reklāma ar fona mūziku, kurai bija izcili basi. Un to skanējums mani pilnīgi pārņēma savā varā. Pa galvu sāka šaudīties desmitiem domu.. Viss notika tik ātri, pat pārāk. Pats īsti nepaspēju attapties, kad es jau korķēju. Par laimi, kko tādu nojausdams, pēc atgriešanās no kāpņu telpas biju paķēris līdzi spainīti. Turpmākās divas stundas, pēc nelabuma pāriešanas, iespējams, bija vienas no "krāsainākajām" manā mūžā. No sākuma bija tikai nelielas halucinācijas. Pietika aizvērt acis, lai nokļūtu pavisam citā pasaulē un redzētu tēlus, gan nedaudz blāvus, tomēr ļoti reālistiskus. Tā nu es turpināju mirkšķināt acis, līdz vienā brīdi jau vairs nebija iespējams noteikt, vai tās ir atvērtas vai aizvērtas - bilde bija viena un tā pati. Sākās gļuks, ko man labpatikās nosaukt par 'platekrāna efektu'. Neiespējami aprakstīt, taču var mēģināt vilkt paralēles ar situāciju, kad vērotājam ap galvu ir aplocīts milzīgs televizors, uz kura rādās plūstoša, savstarpēji nesaistītu bildīšu mozaīka. Ar to brīdi es arī pazaudēju pēdējo saikni ar fizisko pasauli, savu ķermeni. Neviena sajūta vairs nefunkcionēja. Tobrīd ienāca prātā joks, ka mans ķermenis neatbild uz pingu. Taču tas nebūt nelikās smieklīgi, drīzāk biedējoši, par spīti tam, ka es zināju, ka tas ir tikai pārejoši. Atceros vēl, ka es satraucos par to, ka, ja man tagad atkal paliktu slikti, es nopūstu visu, kas vien būtu blakus, pats sevi ieskaitot, jo man nebija ne jausmas kādā pozā es atrados, vai es vēl sēdēju krēslā vai arī gulēju uz grīdās. Zināju, ka mans ķermenis ir kkur tajā istabā, taču precīzāk to noteikt nebija iespējams.

Tad mani palaida vaļā. Bija pagājušas divas stundas kopš liktenīgās reklāmas. Vai es mēģināšu vēl kādu reizi? Nez, stipri šaubos. Vismaz tuvākajā laikā noteikti nē. Lai arī neatkārtojama pieredze, tomēr tā jau ir galējā robeža.

Klepus man tagad ilgi nebūs.