shrinaut:
viss sākās ar vieglumu, nedaudz vēsu un kutinošu. viegla, īsa, bet silta komunikācija ar cilvēkiem, skaistas saskaņas starp spēcīgu jūru un krastā stāvošiem cilvēkiem saulrietā. lēnam laiks kļuva vienkārši par vārdu

sajutu vēlmi padejot (Saulkrastu beachpārtijs) un bija priecīgi, patīkami domu-vizuāļi. klipi, kuru centrs esmu pats. neviens cilvēks nešķita traucējošs - viscaur vijās sprēgajoša vienotība dejā, formu atšķirība likās neitrāla. kad šķita pietiekami, ieslīdēju atpakaļ starp apkārtstaigājošajiem. un tad sākās interesentākais - domu skrējiens bija neparasti ātrs, notika vairākos levelos. ļoti skaidri kļuvu par liecinieku visām savām identitātēm, manī runāja estēts-filosofs-racionalizētājs-romantiķis-dzejnieks-cietējs-baudītājs-augstprātība-mietpilsonis-nihilists-tēviņš-vīrišķais un sievišķais. bija sajūta, ka tiek līdz galam izspēlēta katra no šīm lomām kā divas vērpetes, kas savijās līdz galam, nostiegrojas un izšķīst nebūtībā, nomira romeo & džuljettas. un katram no viņiem runājot es ņirdzu, smējās tas, kas ir aiz šiem visiem uzkrājumiem. viņam tas viss šķita TIK smieklīgi (lsd ir arī PATI labākā zāle), visas domas un idejas, jūtu pārdzīvojumi un uzkrautie pienākumi. sajūta bija ļoti atbrīvojoša. visi skanošie vārdi galvā bruka un iestājās absolūta brīvība un šīs brīvības izpausme bija smiekli. bija ņirdzīgi, ka man ir smieklīgi :) un visa tripa laikā tas notika atkal un atkal - kāds no visas kompānijas ierunājās un viņa teiktas likās ņirdzīgs. muļķīgs un lieks. sapratu, kāpēc Maitreya-nākotnes buda - bija/būs Smejošais buda. viss būs tādā dē, ka vienīgais jēdzīgais, ko mēs varēsim izdarīt ir apsēsties un sākt smieties par visu, ko esam izdarījuši, domājuši, jutuši, visus aizspriedumus un negācijas nojaukt ar skaļiem un izjustiem smiekliem. pēc tam piecelties, samīļot vienam otru un sākt būt no jauna. 'Maitreya foundation for One united nation' <- tas šķita extra-ņirdzīgi :) un dzirdot citu cilvēku smieklis bija sajūta, ka viņš var būt viscaur apkārt
nu jā, kad bruka visi tie 'ak dievs, cik viss ir slikti, kā lai saglābj, uzceļ no jauna', kad tiek atlaista ikviena ideja, kad kļūst pilnīgi vienalga par esošo un nākošo, tieši tad var rasties patiesais glābšanas plāns - viss atrisinās pats no sevis, vienkārši ir jāatspringst no visa un jāļaujas straumei

ieraudzīju arī tukšumu - jā, pa virsu notiek ķermeņa kustības, acu skatieni, vārdu-jūtu signāli, bet.. aiz tā visa ir nekas. monotons melnums. tas nebija, ka 'bleeeeh, nekam nav jēgas, dzīvei nav jēgas, tāpēc beigšos tagad un šeit', tas bija 'jā, ir tukšums, bet tieši tāpēc varbūt labāk būtu, ja nemēģinātu pārāk sarežģīt lietas, nemehanizēt, priecāties par JAU esošo un būt vienkāršākiem, tiešāk siltiem vienam pret otru, svinēt to, ka esam šeit un apkārt ir tāpat skaisti' shunyata

ļoti sirdi sildīja dažas vienkāršas lietas, piemēram, tumsā kāds kliedza 'mooooooooorjjjeeee ja ljublju tebja MOOORJEEEE!!!' un viņa turpat šalc. skaisti. vai arī cilvēki sasēduši pie zemē iespraustas lāpiņas un kāds mierīgā balsī saka 'piedzersimies?' un sajūta teica, ka tas nav kā 'davaaaaj nazhromsja v hlam bljaaaa', bet 'pasildīsimies kopā, parunāsim par šo un to.. vienkārši tāpat, lai siltums'. kad vēlāk gāju garām otrreiz viņi tāpat mierīgi sēdēja ar viegliem smaidiem un klusiem vārdiem. atkal bija silti. āāā, bet pats prikolīgākais bija, ka par vakara labāko draugu kļuva plastmasas karote - viņai bija TIK patīkama forma, forši varēja uzlikt uz mēles, pie vaigiem vai pakost ar zobiem, pavirpināt pirkstos. vakara jēgpilnāka nodarbe. iedomājoties, ka varētu pazaudēt, kļuva nedaudz žēl, bet zināju, ja arī pazudīs - tas nekas, tāpat ir viskautkas cits interesants. smieklīgs arī bija gājiens uz tualeti - vienā brīdi nolēmu, ka - tā, tagad beidzot jāizdara kāds konkrēts plāns - un gribējās uz tualeti. protams, arī par to bija ņirdzīgi. gājiena laikā trīsreiz paspēju nomaldīties no plāna un aizdomāties kaut kur citur, bet beigās tomēr plāns tika izdarīts un jutos gandarīts.

bija brīdis, kad kāda identitāte palika vienā vietā un cita ar mani devās citur. smiekīgais romantiķis palika pie jūras krasta un runāja dzeju 'ahhhh stihija jūra/mākoņu grēdas virs galvas/mani sauc tālais horizonts/es jūtos tik neparasts' :DDD augstprātīgais es par to sāka skaļi zviegt un gāja atpakaļ masā, par ko savukārt sāka smieties brīvība

ļoti konkrēti sajutu ķermeņa problemātiskās vietas - tās, kur nav brīvības. uz tripa beigām izteiktāka kļuva sajūta, ka iekšpus manis ir kaut kas plašāks, kuram nepieciešams vairāk vietas, tāpēc jāizrūmē ķermenītis. yoga yoga un vēlreiz yoga


atceros arī, ka ļoti skaidri sarindoju skanošo mūziku pa vecumiem. tajā brīdi tas notika ļoti vizuāli ar sirmu matu lakatiņiem, vecām sejām un smakām. visvecākais bija rnb/hiphops, pēc tam hauss, dnb un visjaunākais šķita chillīga elektroniskā un ambienta Vēdiskā mūzika (Music of the Highest Realms)

lielākoties viss notika manī un ārējais bija tikai fons ar dažiem izņēmumiem, kaut gan skaidrs, ka daudzkas notika tam pateicoties. tas, ka apkārt klīda daudz pārdzērušos, nešķita nekas briesmīgs, atkal bija ņirdzīgi - kā neveiklas rokas vadītas diegu lelles un visapkārt pletās amatatieriska leļļu teātra izrāde. vēl ļoti interesanti un jau atkal smieklīgi bija vērot iebēdzējus - teritorija bija ieskauta nožogojumā, bet protams ka sēta nestiepās pārāk tālu jūrā un tur pulcējās diezgan daudz tautas. un daži veiksmīgie, kas bija jau iekšā stāvēja un zvanīja otrpus esošajiem, lai ziņotu par īsto mirkli :) ļoti, ļoti uzjautrinoši

pēdējais cēliens bija no rīta, kad jau ausa gaisma. izejot no telts apstulbu no krāsām, kas notika dabā - jūra bija dažādās ultramarīna un tirkīza nokrāsās, un no gaiši līdz tumši zilam tālumā. viļņi skalojās gaiši dzelteni ar baltajiem kruzuļiem un debesis. tur bija saules sarkanais un oranžais kopā ar violetīgi zilajiem mākoņiem, un desertā divas varavīksnes tālumā. tas bija VISkrāšņākais ko jebkad esmu redzējis, aiz muguras esošie neoni, prožektori, stroboskopi un ekrāni šķita pilnīgs shits. banalitātes iemiesojums. uzvarētājs ir dabiskais
pavaicāju kādai sievietei kādā krāsā viņa redz jūru. zilpelēka. tomēr bija arī kāds cits-tuvs cilvēks, kurš redzēja tāpat kā es, bet nebija lietojis vispār neko
nekādu citu vizuālo gļuku nebija, ne formas deformāciju, ne kaut kādu konkrētu transformāciju vai blūru. dažreiz gaismām izstiepās astīte, bet tas bija ļoti straujas galvas kustība rezultātā

kopsavilkumā - interesants, ĻOTI jautrs un arī nozīmīgs posms dzīvē. jo smieklus sajutu kā iespējams labāko terapiju, kad viss šķiet sastrēdzis, sagāzies nekurienē. vienīgi, ka tam jābūt no pašas pašas sirds, citādāk tās ir kārtējās rozā brilles. vienīgais nedaudz nepatīkamais ir nākamās dienas sevis izgrebuma sajūta un nedaudz pamestības, bet pēc miega lēnām piepildies no jauna

Paldies: