senorita posted in drugs:

Tad, kad visapkārt spēlējas dinozauriņi no bērnības multplikācijas filmiņām, kļūst skaidrs, ka vēl viens gabals kūkas būs par daudz.

Mēs gribējām nosvinēt D. 20to dzimšanas dienu pieklājīgi (ar adatu, viskiju, kolu un martini), bet kāds atnesa zāli. Protams, tā (nezin cik grami - pēc tam to neviens vairs neatcerējās) tika piejaukta līdzatnestās pusgatavā portugāļu smilšu mīklas kēksa paciņas saturam, pievienojot glāzi karsta piena, kanēli un pārkaisot šo visu ar kokosriekstu skaidiņām.

Dzirdējām, kā gar sienām skrāpējas kolosālas žurkas, automobiļi ietriecas logos un pa griestiem dreifē okeāna laineri, kas izgāza savu cukura kravu tieši starp ceļgalus sildošām oglītēm. Tādā brīdī, kad tu saproti, ka laimei nav vajadzīgs vīrieša ķermenis, neesi vajadzīga pati, šī pasaule ar savu kapitālisko domāšanu, no zemapziņas sāk izlauzties bērnības atmiņu fragmenti un dzīves pamatjautājumus atrisināt kļūst pavisam viegli - atliek tikai ieslēgt Pink Floyd, iedurt herņu rokas ģeometriskajā centrā un noslīkt dīvānā zem 2.stāva dzīvokļa griestiem. Vispār jau parasti pietiek ar pāris tinumiem, lai apstātos laiks, savā vietā radot abstraktu, bezgalīgā apziņas plūsmā pilošu plašāko telpas definīcijas hronometriju. Lūpas pašas kustas līdzi vārdiem, kuri iezīdušies smadzenēs dziļāk par drugu smaržu, ikdienas sejām un ceļu uz savu gultu.

Pamošanās bija dušā. Laimīgās jubilāres viesi pāris stundas vēlāk atgriezās no alkohola krājumu papildināšanas misijas un, atraduši pārējos apātiski sēžot ap galdu un neloģiski šūpojoties, izvēlējās chillīgāko ceļu - iedabūja sevī visu šķidro, lai pēc pārdesmit minūtēm no tā atbrīvotos virs palodzes, izlietnes, klozetpoda un kaimiņu ārdurvju paklājiņa.

Okej, tas viss tikai tāpat,
Retrospektīvi. Un visnotaļ sentimentāli.