filozofs commented on arteck's post in drugs:

Man arī nekāda dižā pieredze nav bijusi. Savā džournālī jau rakstīju. Vienīgājā reizē, kad apzinājos, ka sapņoju, uzmanīgi nokāpu no dzegas, kur es tobrīd atrados un pēc iespējas fiksāk centos izdomāt ko padarīt, jo bija sajūta, ka tas drīz izbeigsies. Pirmā lieta, kas iešāvās prātā bija lidošana un apmēram tajā pašā brīdī arī uzšāvos kādu krietnu gabaliņu virs zemes tā, ka iekšā viss sagriezās un man noreiba galva no augstuma. Laikam pārāk sanervozējos, jo uzreiz arī pamodos. Toties nomodā pasmējos kādu brītiņu. Laikam tie, kas bija istabā ar mani, nodomāja, ka es esmu beidzot pavisam sagājis sviestā.

Bet vispār tā ir viena sasodīti lepna lietiņa. Tādēļ, ka iespējas nav ierobežotas. Un tas nenozīmē, ka vajag visu laiku planēt virs zemes, vai nirt zem ūdens (sapnī tik un tā var elpot :D), vai sexot ar kādu glīšu bruneti, bet arī var kko noderīgu padarīt. Izmēģināt sarunu ar bosu, par algas pielikumu, kautvai pētīt savas zemapziņas plašumus. * tagad cītīgi vakaros strādā, lai varētu pēc iespējas biežāk kko tādu atkārtot. Ja tas sanāks puslīdz regulāri, tad naktis kļūs man par vēl mīļāku dienas laiku.

Un par tām dimensijām runājot. Nju, man personīgi liekas, ka nekur jau īsti nevar nokļūt, kā tikai dziļāk savā prātā. Jo pilnīgi viss manā sapņu pasaulē ir radies uzpeldot no zemapziņas. Bet vispār pieredzējušāki "ceļotāji" runā, ka ir iespējams vienam ar otru sazināties, kad abi aktīvi LD'o. T.i. atrasties vienā sapnī. Kad man kkas tāds izdosies, tikai tad es ticēšu, ka mūsu sapņi ir kas vairāk, kā vien zemapziņas radīti gļuki.