Smē @ 16:30
filozofs:
Budistiem ir tāds koncentrēšanās vingrinājums, kad persona pie sevis visu laiku atkārto "Amitabha" (tas ir tāda labā budas vārds) un mēģina vizualizēt tā rakstību. Tam ir jāvelta visa uzmanība, lai prātā būtu tikai viena lieta. Mērķis ir vairot koncentrēšanās spējas. Bet stāsts nav par to.
Skatos uz savu plaukstu, kurā sēž mazs bumbulis ar sirsniņu virsū. "Ak, tad mīlēsim šovakar?" Jauki. Kādu krietnu laiciņu atpakaļ šeit iespamoju, ka E sūkā dibenu. Eeee.. Pardon?
Tagad es stāvu Saulkrastu jūrmalā, pilnīgā tumsā un dievinu dabu. Kāds ļoti atapīgs cilvēks bija pludmales vidū bez nekāda redzama iemesla ieracis vienu stabu. Es zinu, kādēļ viņš to darīja. Staba vienīgais un īstais mērķis bija atbalstīt mani tobrīd (fiziski), lai es neapgāztos un nesāktu vārtīties pa smiltīm. Turpat blakus bija A. Viņa zināja un saprata. "Vai es varu Tevi noskūpstīt?" "Jā, bet protams." Es atzinos mīlestībā. Vairākas reizes. Jau tobrīd sāku apzināties, ka sajūtas nebūs mūžīgas. Sapnis beigsies pēc 52 minūtēm un 45 sekundēm. Ak, jā - vai es pieminēju, ka cigaretes var būt arī debešķīgi smaržīgas? (jā, tieši smaržīgas.) Lēnām sāk paradīties sajūta, ka ir laiks doties prom un es sāku atvadīties no jūras, staba, kāpnītēm, kociņiem, no visiem, kas dzīvo šajā realitātē..
Šņak.
"Es vairs nekad nespēšu smaidīt." Nav nekādu brīdinājuma signālu, tas notiek pilnīgi negaidīti. Pasaule liekas tik tukša un parasta. Kā gan kaut viena dzīva būtne šeit var eksistēt, neciešot mūžīgas mokas? Guļu saritinājies zem segas un pie sevis skaitu "Amitabha, Amitabha, Amitabha..", kamēr divas bijušās (zem tās pašas segas) diskutē par Džonija Depa netīrajiem matiem. And u know what - palīdz. Pēc stundas vētra jau bija lielākoties pārgājusi. Palika tikai tāda visuresoša vienaldzība un nemiegs.
Ar to visu es gribu pateikt, ka budisma prakse var ļoti palīdzēt smagos gadījumos, kas ir radušies smadzeņu ķīmijas dēļ. Ir vērts papētīt sīkāk.
Stay tuned.
Budistiem ir tāds koncentrēšanās vingrinājums, kad persona pie sevis visu laiku atkārto "Amitabha" (tas ir tāda labā budas vārds) un mēģina vizualizēt tā rakstību. Tam ir jāvelta visa uzmanība, lai prātā būtu tikai viena lieta. Mērķis ir vairot koncentrēšanās spējas. Bet stāsts nav par to.
Skatos uz savu plaukstu, kurā sēž mazs bumbulis ar sirsniņu virsū. "Ak, tad mīlēsim šovakar?" Jauki. Kādu krietnu laiciņu atpakaļ šeit iespamoju, ka E sūkā dibenu. Eeee.. Pardon?
Tagad es stāvu Saulkrastu jūrmalā, pilnīgā tumsā un dievinu dabu. Kāds ļoti atapīgs cilvēks bija pludmales vidū bez nekāda redzama iemesla ieracis vienu stabu. Es zinu, kādēļ viņš to darīja. Staba vienīgais un īstais mērķis bija atbalstīt mani tobrīd (fiziski), lai es neapgāztos un nesāktu vārtīties pa smiltīm. Turpat blakus bija A. Viņa zināja un saprata. "Vai es varu Tevi noskūpstīt?" "Jā, bet protams." Es atzinos mīlestībā. Vairākas reizes. Jau tobrīd sāku apzināties, ka sajūtas nebūs mūžīgas. Sapnis beigsies pēc 52 minūtēm un 45 sekundēm. Ak, jā - vai es pieminēju, ka cigaretes var būt arī debešķīgi smaržīgas? (jā, tieši smaržīgas.) Lēnām sāk paradīties sajūta, ka ir laiks doties prom un es sāku atvadīties no jūras, staba, kāpnītēm, kociņiem, no visiem, kas dzīvo šajā realitātē..
Šņak.
"Es vairs nekad nespēšu smaidīt." Nav nekādu brīdinājuma signālu, tas notiek pilnīgi negaidīti. Pasaule liekas tik tukša un parasta. Kā gan kaut viena dzīva būtne šeit var eksistēt, neciešot mūžīgas mokas? Guļu saritinājies zem segas un pie sevis skaitu "Amitabha, Amitabha, Amitabha..", kamēr divas bijušās (zem tās pašas segas) diskutē par Džonija Depa netīrajiem matiem. And u know what - palīdz. Pēc stundas vētra jau bija lielākoties pārgājusi. Palika tikai tāda visuresoša vienaldzība un nemiegs.
Ar to visu es gribu pateikt, ka budisma prakse var ļoti palīdzēt smagos gadījumos, kas ir radušies smadzeņu ķīmijas dēļ. Ir vērts papētīt sīkāk.
Stay tuned.
10 raksta | ir doma