Bunkurs

Kan­to­ris Cri­te­ri­on Ga­mes pla­šā­kai sa­bied­rī­bai ir pa­zīs­tams kā mul­tip­latfor­mas dzi­ņa Renderware iz­strā­dā­tājs un auto­avā­ri­ju si­mu­la­to­ra Bur­no­ut vei­do-tājs. Uz­spri­dzi­nā­ju­ši au­to­ar­kā­žu žan­ru, tie ar līdz­īgu mē­ķi ķē­rās pie sev ne-rak­stu­rī­ga FPS. Ie­spē­jams, tie­ši tā­dēļ pir­mais mē­ģi­nā­jums sa­nā­ca ne­lī­dzens, ne­ide­āls, bet to­mēr ga­na in­tri­ģē­jošs un ar lie­lu po­ten­ci­ālu. Kā­dēļ tāds no­sau­kums – Black? Tā­dēļ, ka spē­le stās­tīs par sle­pe­no spec­vie­nī­bu (black-ops) dar­biem un ne­dar­biem, kā arī tā­dēļ, ka vien­kār­ši la­bi skan!

 

Ne­gai­dī­ta at­kal­re­dzē­ša­nās

 

Re­cen­zi­jas (šī, pro­tams, nav re­cen­zi­ja – mēs tām esam par sti­lī­gu - red.) jā­sāk vai nu ar kā­du jo­ku, vai ar si­že­ta ap­rak­stu, ta­ču vi­si jo­ki man ir bei­gu­šies, un tas diem­žēl ir tā­dēļ, ka jā­stās­ta par spē­les si­že­tu, ku­ra prak­tis­ki nav (tā­lu ne­trū­ka). Sprie­diet pa­ši:

 

... Kaut kur fik­tī­vā Austrum­ei­ro­pas val­stī ASV spec­vie­nī­ba ser­žan­ta Dže­ka Kel­le­ra va­dī­bā mek­lē „no­de­vē­ju”. Dže­kam ir ko­man­das bied­ri, ta­ču vai­rā­ku­mā mi­si­ju tie ne­pie­da­lās, un Džeks pret skai­tā vi­sai dau­dza­jiem „no­de­vē­jiem” (spē­les bei­gās sa­krā­jas vai­rā­ki tūk­sto­ši) iz­iet viens, Rem­bo-sti­lā. Tas, prin­ci­pā, arī viss si­žets, jo vir­ziens vien­mēr ir viens (uz priekš­u), bet „no­de­vē­ju” ne­trūkst ne­kad. Kā tei­ca viens no grā­vēj­fil­mas Last Ac­ti­on He­ro va­ro­ņiem, ma­zais zēns De­nijs Me­di­gans: „Bad guys are in the­re!”, un ne­kas vai­rāk spē­lē­tā­jam nav jā­zin.

 

At­grie­ša­nos pie Do­om un Wolfenstein 3D lai­ku si­že­tiem pa­pil­di­na vēl viens sen ne­re­dzēts, un ne­va­rē­tu teikt, ka īpa­ši gai­dīts cie­miņš – FMV (full mo­ti­on video) fil­mi­ņas ar ak­tie­riem! Kam vi­ņas va­ja­dzī­gas 2006. ga­dā, kad uz spē­les dzi­ņa vei­do­tās cut-sce­nes jau sen pie­rā­dī­ju­šas sa­vu pā­rā­ku­mu (skat. Me­tal Ge­ar So­lid 3, Fah­ren­heit un Re­si­dent Evil 4), to zi­na vie­nī­gi spē­les vei­do­tā­ji, ta­ču fakts pa­liek fakts. Šeit nav Westwood-ba­la­gāns un pat ne vē­lās Sier­ras video­kves­tu B-lī­me­nis, bet pē­dē­jo To­ni­ja Sko­ta dar­bu (at­ra­du­ši arī, kam līdz­inā­ties...) sti­lis­ti­kā uz­ņem­tas ainas pie­smē­ķē­tā pār­ru­nu tel­pā, kur sa­ķē­dē­to Dže­ku Kel­le­ru no­pra­ti­na kāds ar vi­ņa re­zul­tā­tiem ma­nā­mi ne­ap­mieri­nāts ko­lē­ģis. Vie­nī­gais, ko šīs ainas da­ra, ir jau tā pus­dzī­vā si­že­ta brem­zē­ša­na. Iz­bau­dīt šo ama­tie­ru re­ži­jas brī­nu­mu nāk­sies pēc pil­nas prog­ram­mas, jo pār­traukt/iz­slēgt fil­mi­ņas nevar. Tā, lūk.

 

Lo­žu un na­pal­ma or­ģi­jas

 

Ta­ču ko­līdz jūs tik­siet pie pa­ša spē­les pro­ce­sa, tā aiz­mir­sī­siet gan si­že­tu, gan fil­mi­ņas, gan vi­su pā­rē­jo uz pa­sau­les, jo uz ek­rā­na no­tie­ko­šais vis­bie­žāk vien­kār­ši pa­rauj sev līdz­i kā pil­nā āt­ru­mā brau­co­ša lo­ko­mo­tī­ve. Spē­les vei­do­tā­ju mēr­ķis bi­ja iz­da­rīt ar FPS to pa­šu, ko Bur­no­ut ar ra­cing žan­ru, un, ja mēs at­ce­ra­mies, ka Bur­no­ut bi­ja aiz au­to­ar­kā­des fa­sā­des no­mas­kēts avā­ri­ju si­mu­la­tors, tad Black ir aiz FPS fa­sā­des no­mas­kē­ta mil­zī­ga ap­šau­de!

 

Pēc spē­les vei­do­tā­ju vār­diem, vi­ņu mēr­ķis bi­ja pa­nākt, ka spē­le sa­gā­dā bau­du arī at­ro­do­ties tuk­šā is­ta­bā, un šo mēr­ķi vi­ņi pa­nā­ca: vēl ne­kad tuk­šas is­ta­bas lo­gu stik­li ne­šķī­da tik sa­trie­co­ši, sie­nas ne­dru­pa tik re­ālis­tis­ki, stū­rī stā­vo­šās pro­pā­na mu­cas ne­sprā­ga tik krāš­ņi, bet dur­vis no šot­ga­na šā­vie­na ne­gā­zās ār­ā tik su­lī­gi! Tā, prin­ci­pā, arī ir vi­sa spē­le, jo lie­lā­ko da­ļu ap­kār­tnes ele­men­tu var sa­šķai­dīt / sa­spri­dzi­nāt / sa­de­dzi­nāt, un spē­les vei­do­tā­ji to ti­kai vei­ci­na, kur va­jag un kur ne­va­jag bie­zā slā­nī sa­lie­kot pro­pā­na mu­cas, ben­zī­na tver­tnes, gā­zes cau­ru­les, deg­vie­las cis­ter­nas, kāj­nie­ku mī­nas, au­to­mo­bi­ļus un pat ve­se­lus iz­nī­ci­nā­mus lī­me­ņu ga­ba­lus – „no­de­vē­ji” bi­ja pa­ma­tī­gi kļū­dī­ju­šies ar sa­va slēp­ņa iz­vē­li! Di­na­mi­kā tas viss iz­ska­tās kā Ho­li­vu­das pop­korn­grā­vē­ja fi­nāls, lai gan ko tur daudz ru­nāt – do­mā­jams, ka skrīn­šo­ti vi­su la­bi ilus­trē.

Kas at­tie­cas kon­krē­ti uz spē­les me­hā­ni­ku, tad mū­su priekš­ā ir so­līds, kaut ne ide­āls tra­di­ci­onā­lā FPS pa­raugs. Lī­me­ņi ir pie­tie­ko­ši da­žā­di, ta­ču to ir maz (ti­kai 8), un tie vi­si ir jau sen la­bi zi­nā­mie Tilts, Do­ki, Fab­ri­ka, Pil­sē­tas Ie­la u.c. FPS Sla­vas Zā­les ie­mīt­nie­ki. Ie­ro­ču nav daudz, ta­ču tie ir re­āli ek­sis­tē­jo­ši ek­semp­lā­ri (AK-47, MAC-10 utt.), un ir ie­spē­jams pa­ņemt pa ie­ro­cim kat­rā ro­kā. Jā, arī AK-47. Ie­naid­nie­ku AI ir sa­mē­rā gudrs, tas veik­li iz­vai­rās no spē­lē­tā­ja rai­dī­ta­jām lo­dēm, slēp­jas aiz kas­tēm un pro­pā­na mu­cām, kā arī, re­dzot spē­lē­tā­ju bē­gam pēc ap­tie­ci­ņas, sauc pēc pa­pild­spē­kiem un me­tas tam pa­kaļ. Pro­tams, ka ne­iz­ti­ka bez skrip­tiem, respawn un vi­sur, kur vien var, gā­dī­gi no­vie­to­tiem sprāg­sto-šiem ele­men­tiem, bet kur tā nav?

 

To vi­su spē­ci­na PlayStation 2 un X-Box lī­me­nim vien­kār­ši fan­tas­tis­ka gra­fi­ka (ku­ra liek ap­šau­bīt, ka PS2 jau no­svi­nē­ja 6 ga­du ju­bi­le­ju, bet X-Kas­ti spē­ci­na va­re­nais Ge­For­ce 3 ana­logs), bet spe­ci­ālo efek­tu dau­dzums mē­ro­jams des­mi­tos (blur, grain, par­tic­le efek­ti u.c.). Ie­ro­ču mo­de­ļi iz­pil­dī­ti tik pras­mī­gi un ar tā­du mī­les­tī­bu, ka gun-frī­kiem iz­rai­sīs or­gas­mu. Sa­vu­kārt Dolby Di­gi­tal EX 5.1 for­mā­ta sau­ndtreks prie­cēs tos, ku­ri pa­ma­tī­gi ie­gul­dī­ju­ši sa­vā mā­jas audio­sis­tē­mā, un no­teik­ti sa­ņems kā­du bal­vu gads­kār­tē­jā ap­bal­vo­ša­nas ce­re­mo­ni­jā, jo uz do­to brī­di ir vien­kār­ši viens no la­bā­ka­jiem out the­re, par ko lie­ci­na tas, ka to pie­fik­sē pat cil­vē­ki, ku­ri pa­ras­ti tā­das lie­tas pa­laiž „gar ausīm”.

 

Gan­drīz pil­na ap­tve­re

Re­zul­tā­tā mēs ie­gūs­tam FPS ar slik­tu si­že­tu, ide­ālām ap­šau­dēm un re­zul­tā­tā maz­liet no­mā­co­šu geim­ple­ju (jo tas no ap­šau­dēm vien sa­stāv). Spē­le ir sa­lī­dzi­no­ši īsa (8 lī­me­ņi = 8 stun­das), multiplayer nav, ne­kā­du di­žo un­loc­kab­le bo­nu­su arī, tā­dēļ ir sva­rī­gi pa­jau­tāt pa­šam sev, vai Jūs gūs­tat fi­zis­ku ap­mie­ri­nā­ju­mu no ne­pār­trauk­tas šau­ša­nas, spri­dzi­nā­ša­nas un pā­rē­jā ha­osa? Ja ac­ti­on ir Jū­su mī­ļā­kais žanrs, bet Bad Boys II disks ne­tiek iz­ņemts no DVD-at­ska­ņo­tā­ja, tad lie­ta ir iz­lem­ta, ta­ču, do­mā­jams, ja ļo­ti dau­dzi pie­de­va Cri­te­ri­on bez­jē­dzī­gās au­to­mo­bī­ļu sval­kas iekš Bur­no­ut sē­ri­jas, tad bez­si­že­tis­ko un bez­jē­dzī­go šau­dī­ša­nos tai pie­dos nu jau kriet­ni ma­zāks pulks.

 

... Bet šā vai tā jau pēc ne­il­ga lai­ka ro­ka pa­ti snie­dzas pēc Black dis­ka, jo or­ga­nisms pra­sa kār­tē­jo ad­re­na­lī­na de­vu, un nu jau ku­ro rei­zi tiek pār­spē­lē­ti pa­ši sme­ķī­gā­kie spē­les frag­men­ti. Ir daudz vi­sā­du vei­du, kā no­ņemt stre­su – fi­zis­kie vin­gri­nā­ju­mi, mas­tur­bā­ci­ja, vū­dū lel­le Pa­ri­sas Hil­to­nes iz­ska­tā. Ta­gad tiem pie­vie­no­jas arī Black, kurš pie­šķir jaun­u no­zī­mi jē­dzie­nam „bez­sma­dze­ņu bo­je­viks”.

Sergejs "[iCE2]" Timoņins