Bunkurs

Nav vieg­li būt tum­ša­jam el­fam fan­tā­zi­jas pa­sau­lē, ko iz­do­mā­jis kāds pus­mū­ža vīrs, kas jo­pro­jām dzī­vo mā­tes pa­gra­bā. Kā li­kums, tum­šie el­fi ir ļau­ni, ie­do­mī­gi ra­sis­ti, ku­ru mēr­ķis vis­bie­žāk ir ap­kār­tē­jās pa­sau­les pa­ver­dzi­nā­ša­na. Ta­ču ne­vai­no­jiet vi­ņus vi­sā ta­jā – arī Jūs ne­bū­tu Mā­te Te­rē­ze, ja vi­su mū­žu pa­va­dī­tu pa­ze­mē, kur Jū­su la­bā­kais draugs ir vien­acains ne­zvērs vār­dā Ben­dža­mins.

 

Ķē­žu bi­ki­ni iz­glābs pa­sau­li

 

To­mēr arī ar to vēl nav ga­na, jo jau mi­nē­tā pus­mū­ža vī­ra fan­tā­zi­jas liek sa­bied­rī­bas iz­stum­ta­jiem ģēr­bties vi­sai pie­ti­cī­gi, kas ne­būt nav la­bā­kais ie­ro­cis pret pa­ze­mē val­do­šo auk­stu­mu. Tā­pēc ne­brī­nie­ties, ja kat­rā ot­ra­jā fantasy stās­tā ļau­nie el­fi sa­ce­ļas pret „zem­āka­jām ra­sēm”, jo ku­ram gan pa­tīk būt no­sa­lu­šam, iz­stum­tam un, pār­i vi­sam, trū­cī­gi ap­ģēr­btam? Arī Spel­lFor­ce 2 pa­sau­les tum­ša­jiem el­fiem tas viss bi­ja līdz kak­lam, tā­pēc vi­ņi uz­spļā­va pa­gra­ba ie­mīt­nie­ku mo­des ide­āliem un de­vās pa­sau­les ie­ka­ro­ša­nas tū­rē, pa ce­ļam iz­nī­ci­not pār­is cil­vē­ku val­stis, or­ku bū­das un Eo pa­sau­lē val­do­šo mie­ru un har­mo­ni­ju.

 

Tiem, kas nav pa­zīs­ta­mi ar Spel­lFor­ce bū­tī­bu vai ir to aiz­mir­su­ši, iz­klai­dē­da­mies Ob­li­vi­on pie­dā­vā­ta­jos me­žos, at­gā­di­nā­šu, ka te­orē­tis­ki spē­le ap­ko­po la­bā­kās RPG un strategy tra­dī­ci­jas. Diem­žēl prak­se no te­ori­jas at­šķi­ras vi­sai pa­ma­tī­gi, jo abu žan­ru sim­bi­oze nav veik­smī­ga – ne lie­lu ar­mi­ju va­dī­ša­na, ne va­ro­ņu va­dī­ša­na pa pras­mju kāp­nēm nav tik aiz­rau­jo­ša kā spē­lē­tā­ji to vē­lē­tos. Ta­ču iz­strā­dā­tā­ji no Phe­no­mic Ga­me De­ve­lop­ment ir at­ra­du­ši īs­to vei­du, kā pa­da­rīt spē­li in­te­re­san­tā­ku: pie­vie­no­jot pus­kai­las el­fu ka­ro­tā­jas, kas ap­ka­ro ļau­nu­mu, tēr­pu­šās no me­tā­la riņ­ķī­šiem vei­do­tos bi­ki­ni. Pa­ši iz­strā­dā­tā­ji sa­vu ga­ra bēr­nu gan sauc par „jaun­u un ino­va­tī­vu Lo­mu-spē­ļu-stra­tē­ģi­jas žan­ra pa­rau­gu ar epis­ku si­že­tu un re­vo­lu­ci­onā­rām ie­spē­jām”. Pro­tams, fakts, ka līdz­īgi sa­vu jaun­o pro­duk­tu ap­rak­sta pus­e no vi­siem spē­ļu iz­strā­dā­tā­jiem, ne­ma­zi­na šo iz­tei­ku­mu pa­tie­su­mu un vēr­tī­bu.

 

Kas ir episks si­žets? Fantasy pa­sau­lē tas, acīm­re­dzot, ir stāsts par jaun­u va­ro­ni, kurš iz­glābj pa­sau­li no ļaun­da­riem. Šo­reiz va­ro­ņa lo­mā ir ne­sa­prasts šaikāns, ku­ram ino­vā­ci­ju dēļ jā­cī­nās ne ti­kai ar tum­šo el­fu var­zu, bet arī ar ap­kār­tē­jo aizs­prie­dumiem. Re­dziet, šai­kā­niem (pēc tum­šo el­fu uz­skatiem, vie­na no dau­dza­jām zem­āka­jām ra­sēm) ne­uzti­cas ne­viens, jo vi­ņi ta­ču ir bais­mī­gā Ma­la­ka­ja bēr­ni, ku­ri brī­vo lai­ku pa­va­da, spē­lē­jot zo­lī­ti ar pū­ķiem! Īsāk sa­kot, pā­rē­jiem Eo ie­mīt­nie­kiem skauž šai­kā­nu va­re­nās spē­jas un vi­ņu sa­ka­ri ar ugu­ni spļau­jo­šām ķir­za­kām. Lai spē­les protago­nis­tam ne­bū­tu gar­lai­cī­gi, iz­strādā­tā­ji vi­ņam pie­šķī­ru­ši arī pār­is kom­panjo­nus: gar­lai­cī­gu brā­li, vēl gar­lai­cī­gā­ku mā­su un spē­les „rek­lā­mas se­ju”, vie­nu no dau­dza­jām pus­kai­la­jām el­fu ka­rotā­jām, sau­ktu par Nakt­sdzies­mu. Arī gar­lai­cī­gu, to­ties ar lie­lām... zi­nā­ša­nām par tum­ša­jiem el­fiem. Vai es mi­nē­ju, ka vi­ņa cī­nās, tēr­pu­sies bi­ki­ni? Sa­vu­kārt vi­sa ļau­nā lo­mā ie­jū­tas jau mi­nē­tie tum­šie el­fi, ku­ri no­slē­gu­ši lī­gu­mu ar... ĒNĀM! Tie­ši tā, bē­dī­gi sla­ve­nās ēnas, kas liek trī­cēt un dre­bēt pat va­ro­nī­gā­ka­jiem Eo va­ro­ņiem!

„60 stun­das ne­bei­dza­ma prie­ka”

 

Tā­lāk pie­vēr­sī­si­mies re­vo­lu­ci­onā­ra­jam un ino­va­tī­va­jam pras­mju ko­kam, kurš pār­stāv pus­i no spē­les RPG da­ļas – ot­ru pus­i vei­do ie­spē­ja at­rast, eki­pēt un pār­dot da­žā­das man­tas un ar­te­fak­tus. Diem­žēl šo ko­ku ne­žē­lī­gi pa­plui­nī­jis ru­dens vējš. Re­zul­tā­tā tas ir no­plu­cis, ar ie­ro­be­žo­tām un uz­spies­tām iz­vē­les ie­spē­jām. Bet kā gan va­ro­nis var ie­mā­cī­ties iz­man­tot vai­ro­gu, ja viņš nav pie­tie­ka­mi kva­li­fi­cēts, lai uz­vil­ktu ķi­ve­ri? Tas, pro­tams, lai na­ba­ga spē­lē­tājs ne­ap­juk­tu starp pla­šām un ne­va­ja­dzī­gām iz­vē­lēm, Spel­lFor­ce 2 pras­mju ko­ka vien­kār­šī­ba ir īs­ta re­vo­lū­ci­ja! Vis­maz pa­šu iz­strā­dā­tā­ju acīs...

 

Tiem, kas vē­las ie­dzi­ļi­nā­ties Epis­ka­jā Stās­tā, Phe­no­mic Ga­me De­ve­lop­ment pie­dā­vā vai­rāk kā 60(!) stun­du il­gu spē­les pro­ce­su, trīs da­žā­das pus­es, uz­la­bo­tu daudz­spē­lē­tā­ju re­žī­mu un at­se­viš­ķu kam­pa­ņu, ko spē­lēt ko­pā ar sa­viem ie­do­mu drau­giem. Iz­klau­sās, ka gais­mas un vi­sa la­bā aiz­stāv­jiem bū­tu dar­ba pil­nas ro­kas, ta­ču žēl, ka cī­nī­ties pret ļau­nu­mu ap­nīk jau pir­ma­jās stun­dās. SpellFor­ce 2, pre­tē­ji iz­strādā­tā­ju so­lī­ju­miem, nav ne pār­pil­dīts ar jaun­ie­ve­du­miem, ne re­vo­lu­ci­onārs, ne arī episks. Vai var­būt šiem ter­mi­niem vien­kār­ši mai­nī­ju­sies no­zī­me? Spē­les pro­cess ir gar­lai­cīgs, vien­vei­dīgs un ap­ni­cīgs, tē­li ir ne­in­te­re­san­ti un vi­ņu gar­lai­cī­bu ne­spēj ma­zi­nāt pat dziļš de­kol­tē vai me­tā­la bi­ki­ni. Ie­spē­jams, ka dzi­ļi jo dzi­ļi ša­jā spē­lē slēp­jas kas in­te­re­sants, pie­ņem­sim, pēc 59 stun­dām, kas pa­va­dī­tas, glāb­jot pa­sau­li, Jūs pār­steidz ne­re­dzēts si­že­ta pa­vēr­siens, ta­ču kurš gan ēdī­sies cau­ri dub­ļu kār­tai lai tik­tu pie nie­cī­ga me­dus dau­dzu­mi­ņa?

 

Re­vo­lu­ci­onā­ri epis­kais vēr­tē­jums

 

Gra­fis­ka­jā zi­ņā Spel­lFor­ce 2 ir vi­sai pie­vil­cīgs – vis­maz tiem, ku­ru spē­ļu kas­tes ir pie­tie­ka­mi spē­cī­gas, lai pie­nā­cī­gi at­tē­lo­tu Nakt­sdzies­mas jaun­kun­dzes trū­cī­go ie­tēr­pu. To da­rīt pie­spiež arī ie­ro­be­žo­tais skats, kas ne­ļauj ka­me­ru no­vir­zīt pie­tie­ka­mi tā­lu, lai ap­ska­tī­tu sa­vu ne­uz­vei­ca­mo ar­mi­ju. Par ska­ņu gan ne­var teikt to pa­šu, jo spē­le ne­sa­gā­dā ne­kā­dus ausu prie­kus. Bal­su ie­ska­ņo­jums ir draus­mīgs, bie­ži sa­sto­pa­mas arī kļū­das. Mū­zi­ka ir vi­du­vē­ja, kaut arī tās iz­pil­dī­ša­nai pie­ai­ci­nāts or­ķes­tris. To­mēr gal­ve­nais ir tas, lai mū­zi­ka ne­trau­cē­tu vē­rot aina­vas un pus­pli­kos el­fus, kas, vi­ci­nā­da­mi aus­trum­nie­cis­kus zo­be­nus, cī­nās par tais­nī­bu, jo šis pro­cess ir gal­ve­nais spē­les trum­pis.

Ko­pu­mā Spel­lFor­ce ti­pa spē­lēm ir po­ten­ci­āls, ta­ču ša­jā da­ļā eks­pe­ri­men­ti ar RTS un RPG jauk­ša­nu nav iz­de­vu­šies. Es ne­va­ru no­saukt ne­vie­nu pie­nā­cī­gu ie­mes­lu, kā­pēc bū­tu jā­spē­lē šī spē­le, ja vien Jū­su ho­bijs nav bā­lu el­fu mei­te­ņu vai spal­vai­nu bar­ba­ru cī­ņu vē­ro­ša­na glī­tu aina­vu fo­nā. Tā­pēc arī ga­lī­gais ver­dikts nav ie­prie­ci­nošs.

 

Dāvis "Koijoc" Lodziņš