* "Tā sauktā kristīgās baznīcas mācība" tiešām nav "uz viena lielā skolotāja sprediķa pamata radusies ticība", bet gan ticība, kas sakņojas Trīsvienīgajā Dievā un kuras pamats ir Dieva Vārds - Bībele - Raksti, pēc kuriem vadīties.
* Nākamajā rindkopā Tolstojs savu subjektīvo un tuvredzīgo apgalvojumu par ebreju sektu ļoti prasmīgi ietušē paš-aizstāvošā komentārā, ka "cilvēkiem, kuri atzīst šīs sektas ticību, tas liksies ne tikai neticami, bet liksies kā visaugstākie, briesmīgākie zaimi."
Labs nodrošinājums iesākumam. ;)
* Būtībā nav īsti skaidrs, kas pēc a.god. Tolstoja domām gan ir "patiesa kristietība". Pēc Dieva Vārdā lasāmā, diez vai tā būtu tāda, kas rīkotos pēc Tolstoja ieteikuma: "Ir tikai uzmanīgi jāizlasa evanģēliji, nepievēršot tajos uzmanību tam, ko nozīmē māņticīgās piebildes, ko ielikuši sastādītāji, piemēram, Kānas Galilejas brīnumam, atdzimšanai, dziedināšanai, nelabā izdzīšanai un paša Kristus atdzimšanai."
"Māņticīgās piebildes" skaidri parāda to, ka Tolstojs neuztver VISU Bībeli kā patiesību, kā Dieva Vārdu, bet vēlas no tās "izgriezt" vietas, kas nesaskan ar viņa ģeniālo teoriju. Taču Dievs neiziet uz šādiem kompromisiem - viss, ko Viņš ir teicis, tātad - VISI notikumi, kas aprakstīti Bībelē, tā arī ir.
Turklāt būtu diezgan tumsonīgi mūsdienās sprēgāt ar pēkšņām, novatoriskām idejām par to, ka Kristus nav nevienu dziedinājis vai ka Viņš nemaz nav augšāmcēlies, jo tas viss ir vēsturiski pierādīts. Zinātniski pierādīts gan ne, jo zinātniski pierādīt kaut ko var tikai tad, ja to identiski iespējams otrreiz atkārtot. Taču saistībā ar Kristu šādu iespēju mums diemžēl nav un arī nebūs. (Tāpēc par "zinātnisku pierādīšanu" nav vērts nemaz muti dzesēt.)
* "Kristus mācības būtība ir tāda, ka patiesā cilvēka laime – Tēva gribas piepildīšanās."
Sagrozīta lietas būtība. Kristus mācība ir mīlestība. Kristus deva divus baušļus, kas kļūst par visu Mozus baušļu apvienojumu, - Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds un savu tuvāko kā sevi pašu.
Bet te jau nav runa tikai par to, ko Kristus sludināja. Runa ir par ko būtiskāku - kāpēc Viņš vispār nāca uz zemes. Jēzus nāca, "jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību" (Jņ.3:16).
Dievs redzēja, cik cilvēki ir grēcīgi un ka paši nekad nespēs samaksāt par saviem grēkiem, tāpēc deva tik dārgu upuri - Jēzu, Kurš nu sniedz iespēju ikvienam caur Viņa asinīm tapt pestītam un šķīstam, lai varētu iemantot mūžīgo dzīvi debesīs. Taču tā kā Jēzus pats ir Dievs, tad Viņš sludina mīlestību, jo "Dievs ir mīlestība" (1.Jņ.4:8b). Un Jēzus saka arī to: "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani." (Jņ.14:6) Tas skaidri norāda, ka vienīgi caur Jēzu mums ir iespēja "tikt pie Tēva" - t.i., iegūt mūžīgo dzīvību.
Un Pāvils bija Kristus māceklis, tikai cilvēks, caur kuru Dievs runāja. Pāvils nebija Dievs, tāpēc viņš nerunā par "sevi", bet gan par Kristu un par to, kā mēs kā cilvēki varam kopt attiecības ar Dievu. Un vispār - Pāvils nerunā no sevis, caur viņu runā Dievs. Tāpēc arī visi Pāvila vārdi ir rakstīti Bībelē, jo tā ir daļa no Dieva Vārda.
Un tas viss, ko Tolstojs tur tālāk min par pretrunām, lielākā tiesa ir gluži vienkārši viens otru papildinošs materiāls.
Piedod, tālāk gan to rakstu nelasīšu, jo neredzu īpašu jēgu. Man pilnīgi pietiek jau ar to, ko pirmajās rindkopās izlasīju. Tik daudz pretrunu paša Tolstoja vārstījumā.
Skaidrs ir viens - Tolstojs, nevadīdamies pēc Bībeles patiesības, izdara ļoti subjektīvus un pārsteidzīgus secinājumus, radot kaut kādu tolstejisma sektu.
Dieva Vārds ir Dieva Vārds - viens veselums, no kā nevar ne izplēst vai izgriezt kādas vietas, kas mums nepatīk, ne pielikt ko klāt.
Un kristietība kā ticība nav nekas sarežģīts - tā ir vienkārša, mīloša ticība, kurā nav svarīgi fantazēt par n-tajām teorijām un interpretācijām, jo šīs ticības pamatā ir dzīvas attiecības ar dzīvo Dievu. Taču, ja vēlas pierādījumus, arī tos var atrast.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}