|
17. Feb 2005|15:45 |
"Dievs, es gribeetu Tevi dzirdeet!" - cilveeks pie sevis klusi nochuksteeja. Un ziemas dienaa iedziedaajaas putni. Bet cilveeks nedzirdeeja.
"Dievs, runaa uz mani!" - cilveeks saciija. Saule saaka kauseet laastekas, un uudens laases pileeja uz mirguljojoshaas palodzes. Bet cilveeks nedzirdeeja.
Vinjsh paskatiijaas apkaart un saciija: "Dievs, ljauj man Tevi ieraudziit!" Vakaraa spozhi mirdzeeja zvaigznes un meeness. Bet cilveeks neredzeeja.
"Dievs, pieskaries man, lai es varu zinaat, ka Tu esi!" Dievs noliecaas un aizskaara cilveeku, bet tas aizgainjaaja taurinju projaam.
"Dievs, paraadi man kaadu briinumu!" - cilveeks luudza. Pasaulee naaca jauna dziiviiba. Bet cilveeks neieveeroja.
"Dievs, es vairs nevaru sho dziivi iztureet! Paliidzi! Man ir vajadziigs kaads iedroshinaajums!" Peec briizha vinjsh dzirdeeja par kaadu uzaicinaajumu aiziet uz bazniicu, un domaaja - ignoreet vai noriskeet?
Biezhi vien cilveeki palaizh garaam lielas sveetiibas tikai taadeelj, ka taas nav iesainjotas tieshi taadaa veidaa, kaa vinji sagaida. |
|