| |
[11. Dec 2004|15:45] |
Iepazīt, pieņemt un iemīlēt savu nespēku nenozīmē piekrist grēkam vai to attaisnot, bet gan atzīt patiesību un atbrīvoties no maldiem. Tas ir nepieciešams, jo tikai tad, kad iepazīsi savu niecību, tu sāksi piesaukt Dieva varenību un žēlsirdību.
Bet tieši pateicība visvairāk pievelk Dieva žēlastības. Bet, ja nav pateicības, tad tās vietu ieņem nepateicība, kas īstenībā ir daudzu ļaunumu sakne.
Sirsnīgi smaidot ikvienam, kuram tu nesimpatizē, tu smaidi Kristum. Ja citā cilvēkā pirmām kārtām vēlies saskatīt to, kas viņā ir vislabākais, tad tu skaties uz viņu ar Dieva acīm.
"Tev pietiek manas žēlastības, jo spēks nespēkā ir pilnīgs."
Ideja ir tā, ka liela nozīme ir iešanai pie grēksūdzes. Jo, ķipa, mūsu paaudze no iepriekšējām atšķiras ar to, ka šamējā neatzīst un nepazīst grēku, kas pats par sevi [saprotams] ir liels grēks. Un līdz ar to ticīgam cilvim ir pat ļoti svarīgi pirms grēksūdzēs uzskaitīt, bet nevajag aizrauties tiem, kam fantāzija strādā, pēc iespējas vairāk grēkus. Jo tieši grēki jeb drīzāk to nožēlošana ticīgu cilvēku atšķir no ne pārāk ticīga. Un šie grēki ir kā nauda bankā. Jo vairāk naudas, jo vairāk tev gribas nožēlot grēkus, jo lielāku piķi pie kases, t.i. lielākas Dieva žēlastības tev ir iespēja saņemt. Un kaunam te toč nav vietas. Bet, neuztraucies, es arī to ne uzreiz sapratu. Vienīgais, ko es vēl gribētu zināt - vai man vienīgajam pēc grēku nožēlas ir tādas pašas sajūtas kā pēc tam, kad 4 dienas esi noturējies bez pīpēšanas un tad nu beidzot ievelc dūmu? :) |
|
|
| Comments: |
es nepīpēju, tā kā nevaru pateikt, kā tas ir... :) | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}