| |
[8. Nov 2004|16:07] |
Nāve hokeja laukumā
Hokejists Sergejs Žoltoks savu šīs zemes dzīvi beidza negaidīti pēkšņi, darot to, kam bija aicināts. Tie, kam sports liekas garlaicīgs, hokeja spēlēšana ir viena vienīga laika nosišana. Bet patiesībā, profesionālais sports ir grūta lieta, kurai daudzi nemaz nav gatavi. Treniņi no bērnības, lieli finansiālie izdevumi, vecāku rūpes, vedot savus bērnus uz treniņiem, pašdisciplīna, daudz sviedru un asaru. Var jau teikt, ka tā ir godkārība, kas dzen sportistus, lai sasniegtu augstākus un augstākus rezultātus, tomēr, vairumam tas ir dzīves aicinājums. Sergejs bija Latvijas patriots, rūpējās par jaunajiem hokejistiem, meklējot līdzekļus. Viņš augsti vērtēja iespēju spēlēt Latvijas izlasē, bija viens no labākajiem. Dzīve, kurā bija daudz darba, sevis motivācijas un atbildības. Īsa, pārāk īsa. Bet viņš palika uzticīgs aicinājumam, rūpējās par sevi, pat tad, kad bija pirmās veselības problēmas, izmantoja visas iespējas, lai noskaidrotu, kādas ir cerības turpināt sportista karjeru. Viņa dzīve atgādina apustuļa Pāvila vārdus: „Kas piedalās sacīkstēs, tas ir visādi atturīgs – viņi tāpēc, lai dabūtu iznīcīgu vainagu, bet mēs, lai neiznīcīgu.” Sportisti māca kādas svarīgas lietas par dzīvi, par mērķtiecību un pašdisciplīnu. Tās vajadzīgas ikvienam, arī kristiešiem.
(c) Mazhis E. |
|
|