|
Jul. 9th, 2004|08:57 am |
Dārgo, Bebrīt!
Palīdzi man lūdzu.
Esmu dzīvespriecīga meitene. Man patīk dzīve. Viss ir tik pozitīvs. Es staigāju rozā drēbēs, stilīgās čībiņās. Ui, un kā man patīk vasara! Tas ir fascinējoši. Ja neskaita vienu lielāko bēdu šovasar – mana dzīve ir bijusi pilnīga. Tā bēda bija tāpēc, ka es Stokmanā noskatiju baltu topiņu, bet man viena maita nogrāba viņu deguna priekšā. Es biju tik bēdīga. Es nedēļu neizgāju no mājas un klausījos savu mīļo Britniju.
Tad nesen notika kaut kas ļauns. Man visi draugi ir savādi. Viņi staigā melnās drēbēs. Krāso melnus nagus (pat džeki) un viņi saka ka es esot stulba. Viņi mani nemīl. Bet man tā PATĪK DZĪVE!!! Kādā tusiņā – disenītē, mani Arnolds Bargais uzaicināja pie sevis. Es nodomāju ka pie viņa varētu paklausīties Britniju un uzēst kādu meloni, bet kad aizgāju, redzēju ka viņam mājās bija melnas sienas istabā. Liels kompjūters uz galda un alus. Es tā nobijos. UN kad viņš uzlika roku uz mana ceļgala (man bija spožo rozā zeķubikses) – es redzēju ka roka viņam no vienas vietas sagrazīta. Es nobijos. Es teicu nē. Bet viņš neapstājās. Viņš līda pa manu kāju augstāk un augstāk. Tad viņš norāva manas drēbes. Tas savas. Viņam kaklā karājās liela zvaigzne (no skolas atceros – tā laikam Polārzvaigzne) un tad viņš sāka glāstīt manas krūtis ar žileti. Man asinis lija pār vēderu, bet man tas patika. Tad viņš ieslēdza muzīku. Cradle of …. Neatceros kā viņu sauca. Tur šausmīgi ķērca. Tad viņs ar mani izdarīja TO.
…dārgo bebrīt, ko man darīt… man vairāk nepatīk Britnija. |
|