|
Jun. 10th, 2004|09:15 pm |
Mīļo Pūkainīt,
Kā pieredzējušākās paaudzes pārstāvis esmu ļoti noraizējies par mūsdienu jauniešu attieksmi. Varbūt jums liekas, ka viss kārtībā, taču tas ir tikai tāpēc, ka baidāties skatīties patiesībai acīs. Būsim drosmīgi un atzīsim to - ir pavisam slikti un pienācis pēdējais laiks kaut ko mainīt.
Ko mūsdienās daudzi jauni cilvēki dara? Mācās. Tieši tā, palasiet intervijas, parunājiet ar viņiem - visi mācās un nekaunas to atzīt. Vai vēl trakāk, viena daļa strādā. Jā, pavisam nopietni, dažādās kompānijās saņem algu un pat veido karjeru!
Pat tie, kas nav tik zemu krituši, izturas pavisam nenormāli. Liela daļa skolēnu uz ielām skaļi nelamājas un nekaujas, vakar man pat tika piedāvāta vieta tramvajā! Es skatos ar šausmām un, godīgi sakot, nezinu ko iesākt.
Tas vēl nav viss. Viņi, es pat nezinu kā to izteikt, ciena savu vecāku viedokli, ikdienā smaida un ir optimistiski.
Jūs, Latvijas nākotne un cerība, padomājiet taču, ko jūs darāt! Mainieties, kamēr vēl spējat. Ejiet ārā un šodien pat nodedziniet tramvaja pieturu vai divas, nogrūdiet zemē veco ubagtantiņu un paņemiet lielākās no viņas kapeiciņām. Bebrīt, beidz smaidīt, viņa tevi nemīl un nekad nemīlēs. Nu, padomā pats, kāds tizlenis esi. Vāverīt, tev nav iemesla priecāties, paskaties taču spogulī! Atjaunojiet paudzēs izkoptās tradīcijas! Novediet klasesbiedru līdz asarām un pēc tam izdariet pašnāvības mēģinājumu vai vairākus. Izmēģiniet visus veidus!
Norūpējies baltais bebru tēvs. |
|