| 9:01p |
kā Cirslītis kaķus transportēja
kā gadījās kā ne, Cirslītim lieldienu brīvdienu laikā bija radusies vajadzība transportēt kaķus (2 gab.) no punkta A uz punktu B (vairāk kā 200 km attālumā). tā nu Cirslītis beidzis darbu dodas mājā, salādē kaķus pārvadājamajās kastēs-būros (katru savā), sakrauj vēl arī milzu rokassomu, smaguma ziņā ekvivalentu vienam būrim ar kaķi iekšā un ar svarcēlāja apņēmību jau laicīgi dodas uz mikriņa pieturu (nb - Cirslītis nav nekāds dižais sporta draugs, tāpēc šāda bagāža ir visnotaļ smags pārbaudījums, taču visi esam dzirdējuši par girlpower). ticis līdz mikriņa pieturai Cirslītis sāk domāt, vai ir aizslēdzis durvis. it kā jau nebūtu nekāda iemesla domāt, ka nav aizslēdzis, taču zināms, kā notiek, ja sāk par to intensīvi domāt. nu ko, atpakaļ vilkties ar visu kravu būtu sarežģīti, tāpēc tiek izdarīti daži zvani draugiem, no kuriem daži neceļ, daži ārpus pilsētas. Cirslītis drosmi nezaudē, nospriež sazvanīt kādu durvju pārbaudītāju vēlāk un sēžas mikriņā. nopirkto biļeti makā liekot tiek konstatēts iepriecinošs fakts - makā nav ne naudas, ne autobusa biļetes. tad nu Cirslis bez vārda runas lec laukā no braukt vēl nesākušā mikriņa un ar visiem kaķiem nesās atpakaļ uz dzīvokli. uzskrien trešajā stāvā, parausta durvis, laimīgi konstatē, ka bija aizslēdzis gan un deso atpakaļ lejā. pie koda durvīm atcerās, ka īstais atpakaļnāciena iemesls tak bija nauda un biļete, sapūš vaigos un vēlreiz skrien atpakaļ uz dzīvokli (ka nav galvas, kājiņām darbs). pazudušos priekšmetus atrast, protams, nemaz nav tik viegli, bet beidzot tie tiek uzieti miskastē (nu pareizi - pirms brauciena taču tika šķirots maka saturs un vecās tramvaja biļetes mestas laukā). priekškars varētu krist arī šajā momentā, taču jāpaspēj uz autobusu, tāpēc Cirslītis met taupību pie malas un izsauc taksi, kur sakrāmējis kaķus, laimīgi atkrīt priekšējā sēdeklī un izdveš "Poruka iela tik un tik". šoferītis nobolās un saka: "bet mēs jau te esam", uz ko Cirslītis: "ā, nu uz autoostu taču, tikai fiksi, man autobuss aizies". braucot garām mikriņa pieturai Cirslis ierauga, ka tur vēl joprojām stāv tas pats mikriņš un acīmredzami gaida nesakarīgo Cirsli atpakaļ (tā var notikt tikai mazpilsētā). tad nu ir jāzvana uz 1188, jāuzprasās, lai savieno ar "Ventspils reisu" un jāmēģina dispečerei ieskaidrot, lai viņa noteikti sazvana to tur šoferīti, kas 22.maršruta galapunktā, Inženieru ielā jau divdesmito minūti stāv un pasaka, lai to tur meiteni ar kaķiem atpakaļ negaida. noklausījusies stāstu reizes trīs, dispečere pasūta Cirsli ārstēties. iebraucot autoostā Cirslis konstatē, ka tas autobuss, kas griežas laukā ir viņējais, lec ārā, klaigā un vicinās, bet bez rezultātiem. tagad nu problēmai jāpieiet nopietni, jo nauda ir atdota taksim, bet transportēties vajag visādā ziņā, tāpēc Cirslītis piekodina kaķus savilkt žēlīgas purnu izteiksmītes un metās iekarot kasi. atrāda kasierei abus kaķus un žēlīgā balstiņā stāsta bēdīgo stāstu par aizgājušo autobusu. kasiere uzmanīgi klausās, bet viņas kolēģe pieliecas šai klāt un aizdomu pilnā balsī jautā: "tā nav tā trakā ar kaķiem, kas zvanīja uz Reisu, lai autobuss viņu NEGAIDA?" Cirslītis sarkst un bālē bet pirmā kasiere stiepj viņai pretī atrādīto biļeti un saka: "bet, meitiņ, jums tak autobuss ir nevis 17:35, bet gan 17:55, 20 minūtītes vēl jāgaida".
priekškars krīt, visi sajūsmā, hepīends. |