| 1:26p |
kā cirslīši- studenti brauc autobusā
Cirslītis pēc pēdējās jautrās nakts Eesti zemē negulējis klumpačo uz autobusu 6:45 uz Rīgu. Drošu sirdi ver vaļā maku un atklāj, ka naudas ta nav! Nez kurā mirklī cirslīti viņa ģeniālās matemātiķa spējas (pat valsts matemātikas olimpiādē tak bijis) bija pievīlušas, bet 100 kronu makā nav. Naudas biļetei līdz Rīgai nepietiek ne kronās, ne latos, ne abos kopā. Bankas karte tukša.
Cirslītis lielām acīm skatās uz šoferīšiem, izskaidro situāciju un jautā: a Jūs mani līdz Valkai vismaz par šito aizvedīsiet?
Šoferīši: A kā Tu tālāk tiksi?
Cirslītis lepni paziņos, ka stopēs (svētdienā ap 8 no rīta mašīnu nav!!!!). Šoferīšu tandēms sāk skaitīt visas briesmas un jau citē avīžu virsrakstus par pazudušo cirslīti nākamās nedēļas laikrakstos. Cirslītis prasa: a ko ta man darīt, naudas ta nav? Lai palielinātu savas problēmas saliek rokas sānos un 3 reizes palielina acu izmēru. Šoferīšiem risinājums: cirslīši jau forša tauta un cirslīšiem arī ir draugi. Lai tak kāds šo autoostā sagaidot un izpērkot. Cirslītis samierinās ar situāciju, ietenterē autobusā un aizmieg. Pamostas uz robežas (pase par laimi ir līdzi) un sāk domāt, kuru nu cīņu biedru tik agri velt augšā svētdienā. Par biļeti būs jāmaksā kādam taču. Par laimi cirslīšiem ir tendence uz draudzīgumu, līdz ar to jau uz pirmo telefona zvanu ar tekstu: izpērc mani no autobusa! miegaina balss atbild, ka būšot klāt.
Rīga. Cirslītis sagrābājis savas somas sēž uz autobusa trepītēm un skaidro, ka draudzene tūlīt būs klāt un visu, visu, visu nokārtos. Draudzenes-glābējas parādīšanās ievelkas. Cirslītis joprojām sēž uz trepītēm un ar šoferīšiem apspriež mūžīgās problēmas. Šoferīsi nosauc igauņus par ziemeļbriežiem, piedraut garām braucošajiem skrituļslidotājiem ar ielidošanu kanālā un vispār dara visu, lai cirslītim būtu jautri. Pēkšņi viens no šoferīšiem saka: a Tu jau varētu to savu biļeti atstrādāt! Cirslītis apmulst, saniknojas (ko tie divi veči vispār iedomājas!!!!!!) un, lai izietu no neveiklās situācijas saka, ka vienīgais veids, kā viņš varētu atstrādāt biļeti būtu tulka pakalpojumi. Šoferītis saka, ka tulku viņiem nevajagot, toties izvelk slotu, spaini un piedāvā izmazgāt autobusu. Cirslītim jau nekas nebūtu pretim, jo nu jau uz autbousa trepītēm ir sēdētas 20 minūtes un negulētā nakts liek sevi manīt, bet šoferīši to bija domājuši kā joku un tikpat ātri iebāz slotu skapī.
Par laimi tajā mirklī parādās draudzene. šoferīsi iegrūž cirslītim rokās spaini, slotu un saka: nu davai, davai, lec ārā, lai draudzenei jautrāk. Tā nu cirslītis cēli izkāpj no autobusa ar apkopējas piederumiem rokā. Draudzenes sejas izteiksme ir neatkārtojama. Cirslītis tomēr neiztur, krīt šamējai ap kaklu, stāsta, ka ir tāāāāds cirslītis un lūdz maksāt par biļeti.
Izrādās cirslīšu draugi arī ir cirslīši. Draudzene sataisa acis milzīgās un paziņo, ka viņai skaidrā naudā tikai trīs lati. Šoferīši smejas par to, ka cirslīši esot īsti studenti, paņem simbolsku kronu daudzumu, kādu latu, cirslīšpāris veiksmīgi pazūd no autoostas un dzīvo laimīgi ever after.
The end. |