kopiena dzīves izklaidīgajiem

Auskariņi
Iz cirslīša pagātnes dzīlēm jeb kā viņš pie auskariem tiek.
Ir jaunā gada pirmās dienas, un cirslītis grib auskarus kā zīmi jaunai skaistai dzīvei. Tb, iešauj cirslītim viņus. Nelielais miesassods, dabiski, nepaiet bez ekscesiem.
Tak jau sevi par drosmīgu būtni cirslītis uzskatījis ir. Taču, ieeimot attiecīgā kabinetā, bet visvairāk - šaunamo rīku ieraugot, sazin kāpēc pāri pār miesu krusteniski i iedomu vaguļi sāk tecēt, i rokas trīcēt, i elpas aptrūkties. Ja nu vēl šīs šaušalas cirslītis paturētu pie sevis, viss notiktos puslīdz labi. Tak nē, vajag viņam vērt muti vaļā un skaļi par to runāt.
Dabiski, kosmetoloģi piemeklē līdzjūtības vilnis, un cirslīša uzturēšanai pie pilnas apziņas top plaši atvērts logs. Taču nav noslēpums, ka arī nabaga cilvēku pārņēmusi aizdoma - ja reiz šite ieradies cirslītis tā satraucas un tik nervozi ap tuvākajā rādiusā esošiem priekšmetiem knibinās, auskaru iešaušana, nudie, nekas vienkāršs nebūs.
Protams, to visu cirslītis nesaprātīgi saasina ar lūdzošu čukstu, ka varbūt šoreiz būs vien izmēģinājuma tikšanās, bet auskarus vēl nevajag.
Tak jau beidzot cirslītis saņemas un pa starpām tiek pie viena auskara, kura ievietošanās auss ļipiņā pa vidam satraukumiem un plašai runai par to, cik šausmīgi tas būs, ir pat nemanāma.
Diemžēl tikām nabaga kosmetoloģe sabiedēta tiktāl, ka notiek nenovēršamais - spiežot piščika mēlīti, lai caurdurtu otru cirslīša ausi, notrīs roka un notiekas kļūme... Nē, nav sienā glīta nagliņa iedzīta, kur glezniņu pakārt, nedz arī kaimiņmājā rāmi dusošais kaimiņš palicis bez acs. Tak tomēr rādās, ka šāviens izdarīts, auskars nav ievietojies paredzētajā vietā, tomēr arī piščiks ir cirslītim tik stingri pienaglojies, ka nav nekā no auss nosti dabūnams un cirslīša īpašumā gluži vai likumsakarīgi nonācis.
Taisni tajā brīdī šaušalu apogejs piemeklē arī nabaga kosmetoloģijas sfēras pārstāvi, kas panikā sāk šaunamo aparātu raustīt, radot pamatotas aizdomas par cirslīša auss pārceļošanu savukārt salona īpašumā. Nākas situāciju stingri ņemt zem kontroles, uz atvērto logu un tātad pieejamo svaigo gaisu norādi dot un lūgt mazliet savaldīties, jo ausi tomēr cirslītis izlemj paturēt sev.
Nu ja, pēc neilgas knibināšanās, kuras laikā rodas ideja par pažarnieku saukšanu, kuri atbrauktu ar vissmalkāko slīpripas zāģīti un mašiņu nost no auss nozāģētu, tas beigās apžēlojas un atlec pats.
Dabiski, pēc pārdzīvotā atkārtota auskariņa iešaušana cietušajā ausī izliekas nieka vērtē, un taisni tā arī notiek. Knakts, un auskariņš ir iekšā, tāāāāāčūūūū.... ar spalgu džinkstu kaut kur kabineta tālēs aizspindz tā ķepiņa. Un nav atrodama nepakam!
Bet nu risinājums ir jelkurai situācijai. Un tā arī šoreiz plauktā atrodas rezerves auskariņu pāris, kam nu vajadzīgais priekšmets top nolaupīts un cirslīša auss aizmugurē pieskrūvēts.
Nu, jā, un tātad cirslītim ir mazi, smuki, mirguļojoši auskariņi, un rokas ar drīz beidz trīcēt - nepaiet ne stunda!