| 8:06a |
Man te, sakarā, ar miršanas gadadienām, kas tuvojas un prasa smagu akmeni ar uzrakstu virsū un, protams, zaļacainiem džentelmeńiem, kas šūpo to kuği, pizdjecs bišku atgadījās. Iekaisis prāts un satrahots věders. Tik nu satrahots, ka pa naktīm baranciñā pa zemi jāguĺ. Nu, es jau prātīga, domāju, būtu man zarnas sametušās, būtu jau nelaiķos pamodusies, tas nekas cits kā kapakmens moka, . Nu, a pie kā, lai iet, ja netic tām veceněm ar faltěm un mežğīněm un rozentāles pačku. Nu, nav kur. Rokpelnis pagājšgad nomiris, tas bij pědějais cirtiens šitam kuğim, jo pědějoreiz taisni pagājśgad viñu ap šito laiku vizitěju un vińš bij skarbs kā pats vells un teica, lai es pārstājot dievu to kungu tělot, jo visi nomirs, tětis, vińš, es, visi. Ceru, ka neatstiepās mirklī, kad gāju pa durvīm ārā ar recepti.
Nulūk, draudzenes fonā runāja par vienu tādu, izklausījās kā no Vonnegūta. Aizskrěju, un nujā, profesors zilońkaula tornī lìdzěja man, rezumě bij "aptuveni 5 gadus veca meitene, kas iedomājas sevi par 2metrīgu donkihotu un pie reizes katru mīĺu brīdi atskatās uz těvu, sak, vai es daru visu pareizi, pareizi, ja? Nujā, no tabletītěm věders noñemts kā ar roku, pasaule ir tapuse brīnumaina, vienīgā uzmācīgā doma- ar haribo lāčiem apkaisīta torte cielavińa. Nu, tā, ìsumā |