| Vēroju |
[23. Dec 2006|16:23] |
| [ | Oma: |
| | Svētku | ] |
| [ | Klausos |
| | Kurzemes radio | ] |
Gan cilvēkus, gan dabu. Ar dabu ir vienkārši - apģērbs un apavi, ko pagājušajā gadā vilku šajā pat laikā, tagad mani sviedrē. Bet tagad braucu ciemos pie savas ģimenes un pēdējo stundu skatos saulrietu. Ļoti izcils ziemas saulriets, bet nu jau saule ir aiz horizonta.
Par cilvēkiem. Vakar iepirkos Ķekavas vistu veikalā. Pirms manis iepirkās onkulītis ap gadiem 70. Viņš pirka žāvētu vistu. Kamēr pārdevējas saiņoja vistu, viņs jautāja: "Kā to vistiņu sauc?" Sākumā domāju, ka esmu pārklausījusies. Bet viņš jautājumu atkārtoja. Un tad pārdevējas sacīja, ka diez vai vistai ir bijis kāds vārds un tāpēc viņš pats varot vistai vārdu iedot. Viņs teica, ka tad saukšot viņu par Māru. Pārdevējas šaubījās, vai tas ir labs vārds un tāpēc centās atrunāt.
Tad vakar vēl divus cilvēkus nobaidīja mans atstarotājs. Viena sieviete mani pie Brīvības pieminekļa brīdināja, ka man kaut kas no kabatas krītot ārā. Un tad brīnījās, ka ir atstarotāji arī tādā krāsā. Bet teica, ka jauks tāds putniņš. Patiesībā tas ir sikspārnis. Tad vēl uz dzirnavu ielas mani pat viens krievvalodīgs jaunietis apčamdīja, lai paziņotu, ka man kaut kas kreisajā pusē pieķēries. Tas bija par manu atstarotāju. Eh.
Lai nu kā, liekas, ka nav forši brīvdienās būt vientuļam. Labi, ka es zinu, ka ir nedaudzi cilvēki, kuri dzīvo sasniedzamā attālumā un kuri vēlas mani satikt brīvdienās, vai vismaz Z-svētkos. |
|
|
